Šādos gadījumos idejas piekritēju skaits palielinās tieši proporcionāli vajāšanas spēkam. Lai tādu jaunu mācību iznīcinātu bez pēdām, vajāšanai jābūt tik nežēlīgai, ka valsts riskē palikt bez saviem visvērtīgākajiem cilvēkiem. Tas atriebjas, jo šāda "iekšēja" tīrīšana ir iespējama tikai par sabiedrības pilnīgas novājināšanas cenu. Ja vajātā ideja ir paspējusi iegūt diezgan plašu piekritēju loku, tad galu galā veltīga būs pati nežēlīgākā vajāšana.
Visi zinām, ka bērnībā veselība ir pakļauta dažādām briesmām, un fiziskā nāve ir ļoti izplatīta parādība. Cilvēkam augot, organisma pretošanās spējas palielinās, un, tikai pienākot vecumam, tas atkal ir spiests dot ceļu jaunai dzīvībai. To pašu zināmā mērā var attiecināt arī uz ideju dzīvotspēju.
Gandrīz visi mēģinājumi iznīdēt vienu vai otru mācību ar rupjas vardarbības palīdzību ir beigušies ar neveiksmi un bieži vien noveduši pie pilnīgi pretējiem rezultātiem.
Taču spēka kampaņas vadošais priekšnoteikums ir sistemātiskums un neatlaidība. Uzvarēt jebkuru mācību var tikai tādā gadījumā, ja spēks pirmām kārtām tiek izmantots ilgu laiku un vienādi neatlaidīgi. Tikko idejas vajāšanā sākas šaubas un svārstīšanās, var gandrīz droši teikt, ka iznīcināšanai paredzētā ideja ne tikai cietīs no vajāšanas, bet pat nostiprināsies. Tikko noplaks vajāšanu vilnis, uzliesmos jauns sašutums par bijušajām ciešanām un vajātās mācības aizstāvju rindās tiks savervēti jauni piekritēji. Vecie piekritēji vēl vairāk norūdīsies savā naidā pret vajātājiem, "atšķēlušies" piekritēji pēc vajāšanas briesmu izzušanas atgriezīsies pie bijušajām simpātijām utt. Tādējādi galvenais panākumu priekšnoteikums ir nepārtraukta un neatlaidīga vajāšana. Taču neatlaidība šajā jomā var būt tikai idejiskas pārliecības rezultāts. Vardarbība, kas nav radusies no nesatricināmas idejiskas pārliecības, noteikti būs nepārliecinoša un svārstīga. Tādai vardarbībai nekad nepietiks nemainīguma, stabilitātes. Tikai tas pasaules uzskats, kuram cilvēks fanātiski tic, var radīt pastāvīgumu. Bet šāda neatlaidība, protams, ir atkarīga no tā cilvēka enerģijas un brutālas izlēmības, kas vada šo operāciju. Tātad iznākums ir atkarīgs arī no vadoņa personiskajām īpašībām.
Bez tam jāievēro arī šāds fakts.
Par jebkuru pasaules uzskatu (vai tas būtu reliģisks vai politisks — šeit robežu novilkt dažreiz ir ārkārtīgi grūti) paudēju var teikt, ka tas cīnās ne tikai par pretinieka idejiska pamata iznīcināšanu, bet vēl vairāk par savu ideju ieviešanu. Tādēļ cīņa iegūst mazāk aizstāvības, bet vairāk uzbrukuma raksturu. Cīņas mērķis ir nosakāms ļoti viegli: mērķis būs sasniegts, ja pati ideja būs uzvarējusi. Daudz grūtāk ir pateikt, vai pretinieka ideja ir pilnīgi uzvarēta un vai šī uzvara ir garantēta uz visiem laikiem. Vienmēr ir ļoti grūti noteikt brīdi, kad galamērķi var uzskatīt par sasniegtu. Tikai tādēļ vien uzbrukums par sava pasaules uzskata ieviešanu vienmēr tiks izdarīts plānveidīgāk tin ar plašāku vērienu nekā aizstāvība. Šeit, tāpat kā visās citās jomās, uzbrukuma taktikai piemīt visas priekšrocības salīdzinājumā ar aizstāvēšanos. Bet vardarbīgai cīņai pret konkrētām idejām noteikti būs aizstāvēšanās raksturs tikai līdz brīdim, kamēr zobens pats nekļūs par jaunās idejiskās mācības nesēju, sludinātāju un izplatītāju.
Augstāk teikto apkopojot, varētu sacīt tā:
Jebkurš mēģinājums uzvarēt noteiktu ideju ar ieročiem cietīs sakāvi, ja vien šī cīņa pret konkrēto ideju nebūs ciņa par jaunu pasaules uzskatu. Tikai tādā gadījumā, ja pret vienu pasaules uzskatu visā tā idejiskajā bruņojumā nostājas cits pasaules uzskats, vardarbībai būs noteicoša loma, un tā nesīs labumu tai pusei, kura pratīs to piemērot maksimāli nežēlīgi un ilgi.
Līdz šim tieši šo pazīmju trūka pret marksismu vērstajai cīņai. Lūk, kādēļ šī cīņa nav devusi nekādus panākumus.
Ar to var izskaidrot arī faktu, kāpēc Bismarka izņēmuma likums pret sociālistiem galu galā nenoveda pie mērķa un arī nebija spējīgs to izdarīt. Arī Bismarkam trūka jauna pasaules uzskata programmas, par kura uzvaru varētu turpināt iesākto cīņu. To nevarēja aizstāt vairāk nekā nožēlojamie lozungi par "mieru un kārtību", "valsts autoritāti" utt. Tikai bezidejiski ierēdņi un muļķa "ideālisti" noticēs, ka ļaudis dosies nāvē šādu lozungu dēļ.
Lai Bismarka sāktā kampaņa gūtu panākumus, trūka šīs kampaņas idejiskā pamata. Lūk, tādēļ arī visā pret sociālistiem īstenotā likumdošanā Bismarkam bija jāpieļauj noteikta atkarība no iestādes, kuru radīja marksisma domāšanas veids. Par tiesnesi savā strīdā ar marksistiem Bismarks bija spiests "iecelt" buržuāzisko demokrātiju, bet tas nozīmēja pieņemt darbā āzi par dārznieku.
Loģiski viss izrietēja no tā, ka cīņā pret marksismu trūka citas, pretējas idejas, kurai būtu tikpat liels pievilkšanas spēks. Tā rezultātā visa Bismarka antisociālistu kampaņa radīja vienu vienīgu vilšanos.
Vai tad pasaules kara sākumā šajā ziņā varēja teikt kaut ko citu? Diemžēl, nē!
Jo vairāk tolaik prātoju par to, ka valdībai asi un noteikti jācīnās pret sociāldemokrātiju kā mūsdienu marksisma iemiesojumu, jo saprotamāks kļuva tas, ka patiešām nav nekā idejiska, ar ko šo mācību nomainīt. Ko gan tādu tautas masām varējām dot, kas uzvarētu sociāldemokrātiju? Nebija nekādas kustības, kas spētu vest aiz sevis milzīgās strādnieku masas, kuras tik tikko bija atbrīvojušās no marksistisko vadoņu ietekmes. Pavisam muļķīgi būtu bijis domāt, ka internacionāls fanātiķis, kas tikko atstāj savas šķiras partijas rindas, tūlīt būs ar mieru stāties citā šķiriskā partijā — buržuāziskā partijā. Lai cik nepatīkami to būtu dzirdēt dažādām organizācijām, taču jāpasaka, ka buržuāziskie politiķi arī pilnīgi aizstāv savu organizāciju šķirisko raksturu, bet ne citu. Ja kāds izlems noliegt šo faktu, tas ir ne tikai nekauņa, bet arī muļķīgs melis.
Vispār neuzskatiet tautas masas par dumjākām, nekā tās ir patiesībā. Politiskos jautājumos instinkts bieži vien nozīmē daudz vairāk nekā saprāts. Varbūt iebildīs, ka masu internacionalistiskais noskaņojums pierāda tieši pretējo un atspēko viedokli par tautas pareizajiem instinktiem. Uz to atbildēsim tā, ka demokrātiskais pacifisms ir tikpat muļķīgs, bet šīs mācības "izplatītāji" parasti ir buržuāzijas pārstāvji. Kamēr miljoniem buržuā katru rītu lasīs un pielūgs demokrātiskos laikrakstus, mantīgo šķiru pārstāvjiem nebūs pa spēkam un liksies nepiedienīgi pasmieties par "biedru" muļķību. Galu galā gan strādniekiem, gan šiem buržuā ir gandrīz vienāda idejiskā "barība" — abi rakņājas pa mēsliem. Bet fabrikants abos gadījumos ir viens un tas pats — ebrejs.
Ļoti kaitīgi ir noliegt pastāvošos faktus. Nav iespējams arī noliegt faktu, ka šķiru cīņā runa nav tikai par idejiskām problēmām. Tas gan tiek bieži apgalvots, it īpaši priekšvēlēšanu cīņā, un tomēr tam ar patiesību nav nekā kopīga. Vienai daļai mūsu tautas ir kārtu aizspriedumi, nievājoša attieksme pret fiziskā darba strādnieku — tādi diemžēl ir reālie fakti un nevis mēnessērdzīgu cilvēku fantāzijas auglis.
Inteliģence diemžēl pat nedomā par to, kā gan varēja notikt tas, ka neesam spējuši novērst marksisma iesakņošanos. Vēl mazāk tā domā par to, ka, ja jau brīnišķīgā kārtība nav spējusi novērst marksisma iesakņošanos, tad nebūs tik viegli panākt nokavēto un marksismu iznīdēt. Tas nebūt nerunā par labu inteliģences lielajām domāšanas spējām.
Buržuāziskās (kā tās pašas sevi apzīmē) partijas nekad nespēs vienkārši pārvilkt savā nometnē "proletāriskās" masas. Šeit viena otrai pretī stāv divas pasaules. Šo pasauļu savstarpējās attiecības var būt tikai savstarpēja cīņa. Bet uzvaru šajā cīņā nenovēršami gūtu jaunākā partija, t.i. marksisms.