1914. gadā uzsākt cīņu pret sociāldemokrātiju, protams, varēja. Bet kamēr nebija nekā nopietna, ar ko nomainīt šo kustību, cīņai nebija ne solīda pamata, ne arī tā bija spējīga nodrošināt labu iznākumu.
Bija palikusi tukša vieta.
Šādi uzskati izveidojās jau ilgi pirms kara sākšanās. Tieši tādēļ nevarēju izšķirties un iestāties kādā no pastāvošajām partijām. Pasaules kara notikumi vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka īsteni cīnīties pret sociāldemokrātiju nav nekādas nozīmes, kamēr tai pretī nevaram likt kustību, kura būtu kaut kas vairāk kā parasta "parlamentāriskā" partija.
Savu tuvāko draugu vidū ne vienreiz vien atklāti runāju par šīm lietām.
Tieši sakarā ar to pirmo reizi radās ideja kādreiz tomēr nodarboties ar politiku.
Tas arī deva iemeslu nelielos draugu pulciņos vairākkārt runāt par to, ka pēc kara centīšos kļūt par oratoru, saglabājot arī profesiju.
Par to visu laiku domāju un, kā izrādījās, ne velti.
6. nodaļa: Kara propaganda
Arvien vairāk iedziļinādamies visos politiskajos jautājumos, uzmanību pievērsu ari kara propagandas problēmām. Propagandā saskatīju instrumentu, kuru meistarīgi izmanto marksistiski sociālistiskās organizācijas. Jau sen biju pārliecinājies, ka pareizā ieroča izmantošana ir īsta māksla, un buržuāziskās partijas pilnīgi neprot ar to rīkoties. Tikai kristīgi sociālā kustība, it īpaši Luegera laikā, vēl prata ar zināmu virtuozitāti izmantot propagandas līdzekļus, līdz ar to ari nodrošinot zināmus panākumus.
Taču tikai pasaules kara laikā kļuva skaidrs, kādus milzīgus panākumus var gūt pareizi izmantota propaganda. Par nožēlu, arī šo lietu nācās studēt, izmantojot pretējās puses darbību, jo Vācijas veikums šajā jomā bija diezgan pieticīgs. Pie mums gandrīz pavisam nenotika nekāds izskaidrošanas darbs. Tas krita acīs katram kareivim. Bija vēl viens iemesls, lai dziļāk pārdomātu propagandas jautājumus.
Laika pārdomām bieži vien bija pietiekami daudz. Pretinieks savukārt rūpējās par praktiskajām nodarbībām ik uz soļa.
Mūsu vājumu tas izmantoja ar nedzirdētu veiklību un patiesi ģeniālu aprēķinu. Pretinieka kara propagandas paraugi iemācīja bezgala daudz ko. Tie, kuru pienākums bija atbildēt par darbu, vismazāk domāja par pretinieka lielisko darbību. No vienas puses, priekšniecība uzskatīja sevi par pārāk gudru, lai vēl kaut ko mācītos no citiem, no otras puses, vienkārši trūka labās gribas to darīt.
Un vai tad vispār bija kaut kāda propaganda?
Diemžēl uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Viss, kas tika darīts šajā virzienā, jau sākumā bija tik nepareizs un nederīgs, ka nevarēja dot nekādu labumu.
Propagandas forma bija nepiemērota un būtībā pilnīgi neatbilda kareivja psiholoģijai. Jo vairāk iedziļinājos propagandas metodēs, jo vairāk par to pārliecinājos.
Kas tad ir propaganda — mērķis vai līdzeklis? Priekšniecība pilnīgi neorientējās jau pirmajā jautājumā.
Propaganda patiesībā ir līdzeklis, un tā jānovērtē tikai no atbilstības mērķim. Lūk, kādēļ propagandas formai ir jāvadās no mērķa, jākalpo tam. Mērķis ir tas, kam jānosaka propagandas forma. Skaidrs ir arī tas, ka, atkarībā no vispārējām vajadzībām, mērķis var mainīties un līdz ar to jāmainās ari propagandai. Mērķis pasaules karā, par kuru cīnījāmies ar pārcilvēciskiem spēkiem, bija viscēlākais, kādu jebkad zināja cilvēki. Cīnījāmies par tautas brīvību un neatkarību, par maizes riecienu, par nākotni un nācijas godu. Par spīti pretējiem apgalvojumiem, nācijas gods reāli pastāv. Tautas, kas nevēlas aizsargāt savu godu, agrāk vai vēlāk zaudē brīvību un neatkarību, kas galu galā ari ir taisnīgi, jo bezgodīgas paaudzes nav pelnījušas būt brīvas. Tam, kas vēlas palikt gļēvs vergs, nav goda jūtu, jo par godu viņam nenovēršami būs jācīnās ar vieniem vai otriem naidīgiem spēkiem.
Vācu tauta cīnījās par cilvēcīgu eksistenci, un propagandas mērķim vajadzēja būt cīņas uzturēšanai un uzvaras nodrošināšanai.
Kad planētas tautas cīnās par pastāvēšanu un cīņās izšķiras to likteņi, protams, atkrīt visi apsvērumi par humānismu, estētiku utt. Jēdzieni nav ņemti no tukša gaisa, tie rodas cilvēka fantāzijā un ir saistīti ar viņa priekšstatiem. Kad cilvēks šķiras no pasaules, izzūd ari minētie jēdzieni, jo tos nav radījusi daba, bet gan tikai cilvēks. Jēdzieni piemīt tikai nedaudzām tautām vai, teiksim precīzāk, dažām rasēm. Tādi jēdzieni kā humānisms vai estētika izzudīs, ja izzudīs to radītājas un izplatītājas rases.
Lūk, tādēļ, ja viena vai otra tauta ir spiesta uzsākt cīņu par savu pastāvēšanu pasaulē, visi tamlīdzīgi jēdzieni tūlīt iegūst tikai pakārtotu nozīmi. Ja jēdzieni nonāk pretrunā ar tautas pašsaglabāšanās instinktu un tai nākas izcīnīt asiņainu cīņu, tiem vairs nedrīkst būt noteicošā nozīme cīņas formas izvēlē.
Jau Moltke par humānismu teica, ka lielākais humānisms kara laikā ir pēc iespējas ātrāk sakaut ienaidnieku. Jo nežēlīgāk karojam, jo ātrāk beigsies karš. Jo ātrāk sakausim ienaidnieku, jo mazākas būs tā ciešanas. Tāda ir humānisma vienīgā forma, kas iespējama kara laikā.
Ja tādās lietās sāk pļāpāt par estētiku utt., tad nākas atbildēt tikai tā: kad dienas kārtībā tiek izvirzīti jautājumi par tautas pastāvēšanu, tad tas atbrīvo mūs no jebkuriem apsvērumiem par skaistumu. Visneglītākais, kas var būt cilvēka dzīvē, ir verdzības jūgs. Vai varbūt dekadenti uzskata par ļoti "estētisku" tādu likteni, kāds tautu piemeklējis pašreiz? Ar ebrejiem, kas lielāko tiesu šajā sakarā ir estētikas izdomātāji, vispār nav ko strīdēties.
Ja visi apsvērumi par humānismu un skaistumu zaudē savu reālo nozīmi tautu cīņā, tad ir skaidrs, ka tie vairs nevar kalpot par propagandas mērogu.
Kara laikā propagandai jābūt līdzeklim mērķa sasniegšanai. Un mērķis bija cīņa par vācu tautas pastāvēšanu. Tādējādi kara propagandas kritērijus varēja noteikt tikai minētais mērķis. Visnežēlīgākā cīņas forma būtu bijusi humānajā tā būtu nodrošinājusi ātrāku uzvaru. Jebkura cīņas forma ir jāatzīst par "skaistu", ja tā palīdz nācijai uzvarēt cīņā par savu brīvību un cieņu.
Tādā cīņā uz dzīvību un nāvi tas bija vienīgais pareizais kara propagandas kritērijs.
Ja tā saucamās lemjošās instancēs valdītu kaut kāda skaidrība šajos jautājumos, propaganda nekad nebūtu bijusi tik nepārliecinoša formas jautājumos. Jo arī propaganda ir cīņas ierocis, bet šīs lietas speciālista rokās tā ir visbriesmīgākais ierocis.
Nākamais izšķirošais jautājums bija šāds: kam ir paredzēta propaganda? Vai tā ir paredzēta izglītotajai inteliģencei vai milzīgajām mazizglītotu cilvēku masām?
Bija skaidrs, ka ar propagandu vienmēr jāvēršas tieši pie tautas masām.
Inteliģencei vai arī tiem, ko tagad sauc par inteliģentiem, nav vajadzīga propaganda, bet gan zināšanas. Kā plakāts pats par sevi nav mākslas darbs, tā arī propagandas saturs pats par sevi nav zinātne. Plakāta māksla ir tā autora prasme ar krāsu un formu palīdzību piesaistīt tam pūļa skatienus. Plakātu izstādē ir svarīgi, lai tas būtu uzskatāms un pievērstu sev nepieciešamo uzmanību. Jo labāk plakāts sasniedz mērķi, jo lielāka ir tā māksla. Tas, kas grib nodarboties ar mākslas jautājumiem, nevar aprobežoties tikai ar plakātu studēšanu, apmeklējot izstādes. Tādam cilvēkam pamatīgi jāstudē māksla, lai varētu iedziļināties lielākos mākslas darbos.