To pašu nosacīti var teikt arī par propagandu.
Propagandas uzdevums nav dot atsevišķiem indivīdiem zinātnisku izglītību. Bet gan tai jāiedarbojas uz tautas masām, jāpadara to uztverei saprotami atsevišķi nozīmīgi fakti, notikumi, vajadzības, par kurām Šīm masām līdz tam nav bijis ne jausmas.
Jāprot panākt to, lai tautas masas noticētu: tāds un tāds fakts patiešām pastāv, tāda un tāda nepieciešamība tiešām nav novēršama, tāds un tāds secinājums paliesi ir pareizs utt. Lūk, šo vienkāršo, bet lielo lietu ir jāiemācās darīt vislabākajā, vispilnīgākajā veidā. Tāpat kā piemērā par plakātu, propagandai vairāk jāiedarbojas uz jūtām un tikai nedaudz uz tā saucamo saprātu. Runa ir par to, lai piesaistītu masu uzmanību vienai vai dažām lielām nepieciešamībām, nevis par to, lai atsevišķiem indivīdiem sniegtu zinātnisku pamatojumu. Indivīdi jau tāpat ir sasnieguši zināmu sagatavotības pakāpi.
Jebkurai propagandai jābūt tādai, lai to masas labi uztvertu. It īpaši to jāsaprot visatpalikušākajiem indivīdiem, uz kuriem šī propaganda grib iedarboties. Jo lielākam cilvēku skaitam propaganda pievēršas, jo elementārākam jābūt tās idejiskajam līmenim. Ja runa ir par propagandu kara laikā, kurā ir ierauta visa tauta, tad ir skaidrs, ka tai jābūt maksimāli vienkāršai.
Jo mazāk ir tā saucamā zinātniskā balasta mūsu propagandā, jo vairāk tā vēršas tieši pie pūļa izjūtām, jo lielāki būs tās panākumi. Šajā gadījumā tikai ar panākumiem var izmērīt attiecīgās propagandas pareizību vai nepareizību. Tā nav mērāma ar to, cik apmierināti vai neapmierināti ar propagandu ir atsevišķi zinātnieki vai atsevišķi jauni cilvēki, kuri ieguvuši "estētisko" audzināšanu.
Propagandas māksla ir pareizi izprast masu jūtu pasauli. Tikai tas dos iespēju psiholoģiski saprotamā formā padarīt masām pieejamu vienu vai otru ideju. Tikai tā var atrast ceļu uz miljoniem cilvēku sirdīm. Tas, ka pārgudrā priekšniecība pat to nav sapratusi, lieku reizi pierāda šī slāņa ārkārtīgo garīgo atpalicību.
Ja pareizi izprot tikko teikto, tad no tā izriet šāda mācība: Nav pareizi izvērst pārāk daudzpusīgu propagandu (tas varbūt ir vietā, ja runa ir par priekšmeta zinātnisku mācīšanu).
Tautas masu uztveres spējas ir ļoti ierobežotas, izpratnes loks — šaurs, bet aizmāršība — ļoti liela. Jau tādēļ vien jebkurai propagandai, ja tā grib būt veiksmīga, jāapskata tikai daži punkti, kas jāizklāsta īsi, skaidri, saprotami un viegli iegaumējamu lozungu formā. Tie jāatkārto, kamēr ir zudušas jebkuras šaubas par to, ka visatpalikušākais klausītājs ir iegaumējis to, ko mēs vēlējāmies. Tikko atteiksimies no šī principa un centīsimies propagandu padarīt daudzpusīgāku, tās iedarbība sāks mazināties, jo tautas masas nebūs spējīgas ne aptvert, ne apgūt visu materiālu.
Līdz ar to panākumi būs mazāki vai arī to nebūs nemaz.
Jo plašāka ir auditorija, uz kuru gribam iedarboties, jo rūpīgāk jāievēro šie psiholoģiskie motīvi.
Piemēram, bija pavisam nepareizi, ka vācu un austriešu propaganda humoristiskajās lapelēs visu laiku pretinieku centās attēlot smieklīgā veidā. Nepareizi tas bija tādēļ, ka jau pirmajā tikšanās reizē ar reālo pretinieku kareivim radās pilnīgi citāds priekšstats, nekā to parasti attēloja prese. Tas nodarīja milzīgu ļaunumu. Kareivis jutās piekrāpts un pārstāja ticēt presei vispār. Viņam sāka likties, ka prese viņu krāpj visās lietās. Protams, tas nekā nevarēja nostiprināt cīņas gribu un norūdīt kareivjus. Gluži otrādi, kareivji krita izmisumā.
Turpretī angļu un amerikāņu kara propaganda, raugoties no psiholoģiskā viedokļa, bija pilnīgi pareiza. Angļi un amerikāņi vāciešus attēloja kā barbarus un huņņus — tā viņi sagatavoja savus kareivjus jebkurām kara šausmām.
Tādēļ angļu kareivis nekad nejutās savas preses apkrāpts. Pie mums viss bija otrādi. Galu galā kareivis sāka uzskatīt, ka visa šī prese ir "viena vienīga krāpšana". Lūk, kādu rezultātu ieguvām, atdodami propagandu ēzeļu rokās, tā ari nesapratuši, ka tāds darbs jāveic visģeniālākajiem cilvēka psiholoģijas pazinējiem.
Pilnīga kareivju psiholoģijas neizpratne noveda pie tā, ka vācu kara propaganda kļuva par paraugu tam, kāda nedrīkst būt propaganda.
Taču pie ienaidnieka būtu varējuši daudz ko iemācīties. Vajadzēja tikai atmest aizspriedumus un ar skaidru skatu vērot, kā četrus ar pusi gadus pretinieks, neatslābinot savus pūliņus ne uz bridi, nenogurstoši cīnījās ar milzīgiem panākumiem.
Taču visgrūtāk sapratām to, kas ir jebkuras veiksmīgas propagandas priekšnoteikums, proti, ka katrai propagandai jābūt "iekrāsotai" subjektīvos toņos. Šajā ziņā mūsu propaganda daudz grēkoja jau no kara pirmajām dienām, ka tiešām nācās uzdot jautājumu: vai tiešām nejēdzību var izskaidrojot tikai ar muļķību vien?
Piemēram, ko mēs teiktu par plakātu, kuram jāreklamē noteiktas ziepes, bet tas sāktu iedvest tautas masās domu, ka arī citas ziepes ir ļoti labas.
Labākajā gadījumā mēs tikai pašūpotu galvu par šādu pieeju.
Bet tas taču attiecas arī uz politisko reklāmu.
Propagandas uzdevums nav skrupulozi izsvērt, cik taisnīgas ir visu karā iesaistīto pušu pozīcijas; tai ir jāpierāda vienīgi sava īpašā taisnība. Kara propagandas uzdevums ir nepārtraukti pierādīt savu taisnību, bet tai nav jāmeklē objektīvā patiesība un doktrīnveidā tā jāklāsta tautas masām pat tādos gadījumos, kad tas ir izdevīgi.
Ļoti liela principiāla kļūda bija jautājuma izvirzīšana par kara izcelšanās vaininiekiem, sak, vainīga jau nav Vācija viena pati, vainīgas ir arī citas valstis. Nē, mums meistarīgi vajadzēja propagandēt ideju, ka vainīgs ir tikai un vienīgi pretinieks. Tā vajadzēja darīt pat tad, ja tas nebūtu atbildīs īstenībai. Vācija taču patiesībā arī nebija vainīga, ka sākās karš.
Un kādas nekonsekvencei bija sekas?
Tautas masas nav tikai diplomāti un profesionāli juristi. Tās ne vienmēr ir spējīgas izdarīt saprātīgus spriedumus. Tautas masas sastāv no cilvēkiem, kas bieži svārstās; tie ir dabas bērni, kas ātri sāk šaubīties, krīt no vienas galējības otrā utt. Tikko mēs pieļaujam domu, ka mums ari varētu nebūt taisnība, tiek radīts vesels šaubu un svārstību perēklis. Tautas masas vairs nav spējīgas izlemt, kur beidzas pretinieka netaisnīgums un sākas pašu netaisnīgums. Mūsu tautas masas zaudē uzticību it sevišķi tad, ja ir darīšana ar pretinieku, kas nebūt neatkārto muļķīgas kļūdas, bet visu laiku skandina vienu un to pašu un bez svārstīšanās visu atbildību uzveļ mums. Nav jābrīnās, ja galu galā pašu tauta vairāk sāk ticēt ienaidnieka propagandai nekā savējai. Nelaime kļūst vēl lielāka, ja runa ir par tautu, kas viegli pakļaujas "objektivitātes" hipnozei. Mēs, vācieši, jau tāpat esam pieraduši visvairāk domāt par to, lai tikai nenodarītu pretiniekam kādu netaisnību. Tā mēdzam domāt pat tādos gadījumos, kad briesmas ir ļoti lielas un runa ir burtiski par tautas un valsts iznīcināšanu.
Tautas masām pat neienāk prātā, ka augšas to tā nemaz nav domājušas.
Tautas dvēselei daudzējādā ziņā piemīt sievišķīgas īpašības. Vēsā prāta apsvērumi uz to iedarbojas mazāk nekā jūtas.
Tautas jūtas nav sarežģītas, tās ir ļoti vienkāršas un vienveidīgas. Tajās nav vietas īpaši smalkai diferenciācijai. Tauta saka "jā" vai "nē", tā vai nu mīl, vai ienīst. Vai nu patiesība, vai meli! Taisnība vai netaisnība! Tautas spriedumi ir nelokāmi. Tā nepazīst puspatiesības.
Angļu propaganda to ģeniāli izprata un ievēroja. Angļiem patiešām nebija nekādu puspatiesību, viņu propaganda nevarēja radīt nekādas šaubas.
Šī propaganda lieliski izprata masu izjūtu primitīvismu. Kā lielisku piemēru var minēt angļu propagandu par "vācu briesmām". Angļi vienkārši ģeniāli sagatavoja priekšnoteikumus, lai viņu karaspēks frontē nelokāmi stāvētu, arī ciešot visbriesmīgāko sakāvi. Tādus lieliskus rezultātus angļi sasniedza, nenogurstoši propagandējot domu, ka tikai vācieši ir kara vaininieki.