Jau biju pietiekami pārliecināts par sevi un zināju, ka propagandu izdotos nostādīt kā nākas.
Taču biju tikai cilvēks bez vārda, viens no astoņiem miljoniem.
Labāk bija turēt muti un izpildīt savu pienākumu šajā vietā, cik labi vien iespējams
* * *
1915. gada vasarā mūsu rokās nonāca pirmās ienaidnieka skrejlapas. Vienmēr to saturs, gan ar nelielām izmaiņām, bija viens un tas pats. Skrejlapās bija teikts, ka posts Vācijā arvien palielinās, karam nav saredzams gals un nav nekādu izredžu, ka Vācija šajā karā varētu uzvarēt; vācu tauta dzimtenē ilgojas miera, bet mieru nevēlas "militāristi" un arī "ķeizars"; visa pasaule labi zina, ka vācu nācija ilgojas miera, tādēļ arī karš nenotiek pret vācu tautu, bet tikai pret ķeizaru, kas ir vienīgais vainīgais; tādēļ karš nevar beigties un nebeigsies līdz brīdim, kamēr nebūs uzvarēts šis visas cilvēces ienaidnieks; pēc kara beigām brīvās demokrātiskās nācijas brālīgi uzņems vācu tautu savā mūžīgā miera savienībā; kā tikai sitīs "prūšu militārisma" iznīcināšanas stunda, tā miers būs nodrošināts uz visiem laikiem.
Lai labāk ilustrētu visu skrejlapās teikto, tika citētas daudzas "vēstules no dzimtenes", kas pilnībā apliecināja iepriekš teikto.
Sākumā par šīm skrejlapām galvenokārt smējās. Tās tika izlasītas un nosūtītas uz armiju štābiem, kur tām nepiegrieza nekādu vērību, kamēr vējš ierakumos nesapūta jaunas. Pretinieka skrejlapas galvenokārt tika kaisītas no lidmašīnām.
Drīz vien pievērsām uzmanību, ka visos tajos frontes iecirkņos, kur cīnījās bavārieši, noteikti parādījās skrejlapas, kuru asums vienmēr vērsās pret prūšiem. Tika apgalvots, ka pretiniekam nav nekas pret bavāriešiem, ka visos gadījumos ir vainīga tikai Prūsīja, kurai ari būtu jāuzņemas atbildība par izdarītām ļaundarībām. Pretiniekam būtu prieks, ja varētu bavāriešiem nenodarīt nekādu ļaunumu; taču tas neesot iespējams, kamēr tie kalpojot prūšu militārismam un raušot tam ogles no pelniem.
Tāda propaganda sāka parādīt savu ietekmi jau pirmajos 1915. gada mēnešos. Kareivjos parādījās pilnīgi skaidrs noskaņojums pret Prūsiju, bet augšas nepakustināja ne pirksta, lai iestātos pret to. Un tā jau vairs nebija vienkārša nolaidība.
Protams, ka tādas kļūdas atriebās visbēdīgākajā veidā. Cieta ne tikai "Prūsija" viena pati; cieta visa vācu tauta un, protams, arī bavārieši.
Sākot ar 1916. gadu, pretinieka propaganda varēja jau reģistrēt pirmos panākumus šajā virzienā.
Taču jāatzīst ari tas, ka daudzās žēlabu vēstules no dzimtenes ari sāka ietekmēt kareivju noskaņojumu. Tagad pretiniekam vairs nevajadzēja tās izplatīt no lidmašīnām. Ari pret žēlabu vēstuļu plūdiem netika nekas uzsākts, ja nerunājam par dažiem psiholoģiskā ziņā muļķīgiem "brīdinājumiem no valdības puses". Fronte tika pārpludināta ar indi, ko mājās safabricēja nabaga nesaprātīgās sievietes. Viņas pat nenojauta, ka ar savām vēstulēm tikai stiprina pretinieka uzvaras pārliecību, velk garumā karu un savu tuvinieku ciešanas frontē. Šīs bezjēdzīgās vācu sieviešu vēstules maksāja dzīvību simtiem tūkstošu kareivju.
Tādējādi jau 1916. gadā bija vērojami dažādi satraucoši simptomi. Fronte ņurdēja un reizēm pat lamājās; tā jau ar daudz ko bija neapmierināta un dažreiz pauda pilnīgi taisnīgu sašutumu.
Kamēr fronte badojās, kamēr radinieki mājās cieta trūkumu, citur augšās valdīja pārticība un izšķērdība. Taču pašā frontē šajā ziņā arī ne viss bija kārtībā.
Tādējādi krīzes tuvošanās bija jūtama, bet tā pagaidām bija tikai mūsu "iekšējā" lieta. Tas pats kareivis, kurš tikko bija dusmojies un lamājies, pēc dažām minūtēm jau klusēdams pildīja savu grūto pienākumu, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Tā pati rota, kura tikko bija izrādījusi neapmierinātību, pēc pusstundas jau cīnījās par savu ierakumu daļu ar tādu varonību, it kā no šiem simts metriem būtu atkarīgs visas Vācijas liktenis. Tā vēl bija vecās, brīnišķīgās varoņarmijas fronte.
Drīz vien bija iespēja pārliecināties par milzīgo atšķirību, kāda jau toreiz pastāvēja frontē un aizmugurē.
1916. gada septembri divīzija piedalījās kaujās pie Sommas. Tā bija pirmā no turpmāko kauju sērijas, kur galvenā loma bija tehnikai. Šos iespaidus gandrīz nav iespējams aprakstīt — nevis karš, bet īsta elle!
Zem ienaidnieka viesuļuguns, kas nepārtraukti ilga vairākas nedēļas, vācu fronte noturējās. Dažreiz mazliet atkāpāmies, pēc tam stāvokli uzlabojām, bet nekad neatdevām ne pēdu zemes bez cīņas.
1916. gada 7. oktobri mani ievainoja. Laimīgi tiku līdz pārsiešanas punktam un ar pirmo transporta līdzekli tiku nosūtīts uz Vāciju.
Bija pagājuši divi gadi, kopš nebiju redzējis dzimteni — šādos apstākļos tas ir bezgala ilgs laiks. Ar grūtībām varēju iedomāties, kā izskatās vācietis, ja nav tērpies uniformā. Kad nonācu pirmajā lazaretē Hermisā, satrūkos no bailēm, kad pēkšņi izdzirdēju sievietes, žēlsirdīgās māsas, balsi, kura uzrunāja blakus guļošo biedru.
Pirmo reizi pēc diviem gadiem dzirdēju šādas skaņas!
Jo vairāk mūsu vilciens tuvojās robežai, jo nemierīgāki kļuvām. Garām slīdēja visas tās vietas, cauri kurām pirms diviem gadiem bijām braukuši kā jaunie kareivji. Brisele, Lježa utt. Beidzot uz pakalna parādījās pirmā vācu māja ar augsto jumtu un skaistajiem logiem. Dzimtene!
Kad 1914. gada oktobrī pirmo reizi braucām pāri robežai, bijām nepacietības un entuziasma pārpilni. Tagad braucām klusēdami un aizkustinājuma pārņemti. Ikviens bija laimīgs, ka liktenis ir devis iespēju vēlreiz paskatīties uz dzimteni, kura tik smagi bija jāaizsargā ar savas dzīvības cenu. Mēs visi bijām tik aizkustināti, ka gandrīz kaunējāmies palūkoties viens otra acīs.
Mani ievietoja Bēlicas hospitālī netālu no Berlīnes. Tas gandrīz sakrita ar gadadienu, kad pirms diviem gadiem tika nosūtīts uz fronti.
Kādas pārmaiņas! Pēc Sommas frontes neizbrienamajiem dubļiem nokļūt tīrā gultā šajā brīnišķīgajā ēkā! Sākumā ir pat neērti gulties tādā gultā. Tikai pamazām sāku pierast pie šīs jaunās pasaules.
Diemžēl šī pasaule bija kļuvusi jauna arī citādā ziņā.
Šeit nebija tā gara, kāds vēl valdīja frontē. Te pirmo reizi dzirdēju to, par ko frontē nekas nebija zināms — slavas dziesmu mūsu gļēvulībai. Lai kā kareivji dusmojās, lai kā arī reizēm nelamājās, tam nebija nekā kopīga ar atteikšanos pildīt savu pienākumu, un nekādā ziņā ar gļēvulības slavināšanu. Nu nē! Frontē gļēvulis vēl arvien tika uzskatīts par gļēvuli. Tāpat kā agrāk gļēvulis izpelnījās vispārēju nicinājumu, bet īsta varonība tika uztverta ar patiesu apbrīnu. Te hospitālī valdīja gluži pretējs noskaņojums. Šeit vislielāko ievērību guva visnekautrīgākie meļi, kuri ar savu nožēlojamo daiļrunību izsmēja drosmīgā kareivja varonību un slavēja gļēvuļa vājo raksturu. Toni noteica daži nožēlojami zeļļi. Viens atklāti plātījās, ka tīšām savainojis roku uz dzeloņstieplēm, lai nokļūtu lazaretē. Neraugoties uz to, ka ievainojums bija tīrais sīkums, viņš slimnīcā bija jau ļoti ilgi, lai gan visiem bija zināms, ka Vācijā viņš ir nokļuvis negodīgā ceļā. Nelietis atklāti iztēloja sevi par augstākās drošsirdības paraugu un izskatīja savu "varoņdarbu" par daudz vērtīgāku dzimtenei nekā godīga kareivja varonīgā nāve frontē. Daudzi šajās runās klausījās klusēdami, daudzi atgāja sāņus. Taču bija ari tādi, kas atklāti izteica piekrišanu.
No šīm runām palika nelabi, bet musinātājs tā ari mierīgi palika lazaretē. Un ko tad vajadzēja darīt? Priekšniecība, protams, visu labi zināja, kas ir šis zellis. Tomēr nekas nenotika.
Kad atkal tiku uz kājām, atļāva aizbraukt uz Berlīni. Tur valdīja liels trūkums. Milzīgā pilsēta badojās. Neapmierinātība bija ārkārtīgi liela. Daudzos kareivju apmeklētajos krodziņos bija dzirdamas tādas pašas runas kā lazaretē. Radās iespaids, ka daži no netiešiem speciāli nāk uz kareivju pulcēšanās vietām, lai izplatītu savus uzskatus.