Nosēdējis pāris stundas minētajā sapulcē, secināju, ka arī "Vācu strādnieku partija" pieder šai kategorijai. Jutos iepriecināts, kad Feders beidza runāt. Gatavojos jau iet prom, kad pēkšņi paziņoja, ka tūlīt sāksies brīva diskusija. Nolēmu paklausīties. Tomēr arī diskusija šķita tukšu salmu kulšana. Taču pēkšņi runāt pieteicās kāds "profesors", kurš sāka kritizēt Federa argumentāciju. Pēc Federa iebildumiem (jāteic, ka tie bija ļoti pārliecinoši) profesors negaidīti paziņoja, ka viņš esot gatavs balstīties uz "faktu pamatu", un uzstājīgi ieteica, lai jaunā partija savu programmu papildina ar svarīgu punktu, proti, Bavārijas "atdalīšanu" no "Prūsijas". Bez mazākajām šaubām profesors apgalvoja, ka tādā gadījumā Austrijas vācieši pievienosies Bavārijai un līdz ar to miera nosacījumi būs nesalīdzināmi labvēlīgāki. Viņi melsa vēl citas līdzīgas blēņas. Neizturēju un ari pierakstījos runātājos. Asi nostrostēju mācīto profesoru. Šis skolotais vīrs, nesagaidījis pat runas beigas, aizbēga kā ar ūdeni apliets suns. Kad beidzu runu un sāku atvadīties no klātesošajiem, piesteidzās viens no klausītājiem, nosauca savu uzvārdu (starp citu, es to nespēju saklausīt) un iegrūda rokās kaut kādu grāmateli, acīmredzot politisku brošūru. Viņš ļoti neatlaidīgi lūdza, lai vaļas brīdī to izlasītu.
Tas bija ļoti patīkami, jo ar grāmatiņas palīdzību cerēju vieglāk iepazīt garlaicīgās partijas programmu un tādējādi atbrīvoties no nepieciešamības ari turpmāk apmeklēt tik neinteresantas sapulces. Ārējais iespaids, kādu radīja brošūras devējs, bija diezgan patīkams. Skaidrs, ka viņš ir strādnieks. Paņēmis brošūru, es aizgāju.
Tolaik vēl dzīvoju otrā kājnieku pulka kazarmās, nelielā namiņā, kas bija saglabājis revolūcijas laika apšaudes nepārprotamās pēdas. Visu dienu biju aizņemts un galvenokārt atrados vai nu 41. strēlnieku bataljonā, vai sapulcēs citās karaspēka daļās. Tikai vēlā naktī atgriezos savā namiņā, lai nosnaustos. Bija paradums mosties ļoti agri, t.i., pirms pieciem rītā. Namiņā bija daudz peļu. Tām bieži atstāju maizes garoziņas vai kauliņus; ap tiem peles agri no rīta sāka neganti skrubināties. Pēc pamošanās parasti paliku gultā un vēroju dzīvnieciņu rosīšanos. Dzīvē bija nācies pamatīgi badoties, tāpēc labi sapratu, cik lielu baudījumu izsalkušajiem pelēniem sagādā maizes garoziņas.
Nākamajā rītā pēc minētās sapulces pamodos ap pulksten pieciem. Tā kā nespēju atkal aizmigt, sāku domāt par vakar notikušo sapulci. Pēkšņi atcerējos, ka man tika iegrūsta rokās brošūra. Sameklēju grāmatiņu un nolēmu tūlīt to izlasīt. Tā bija neliela brošūra. Tās autors — strādnieks, kurš to iedeva. Brošūrā bija aprakstīts, kādā veidā izdevies no marksistisko un arodbiedrību frāžu haosa atgriezties pie nacionālajām idejām. Tā radies arī grāmatiņas nosaukums: "Mana politiskā atmoda". Grāmatiņu izlasīju uzreiz. Tajā bija rakstīts par kaut ko pilnīgi līdzīgu, ko pats pirms 12 gadiem pārdzīvoju. Neviļus acu priekšā ļoti dzīvi nostājās paša pagātne. Dienas gaitā vēl dažas reizes atcerējos lasīto. Jau sāku piemirst brošūru, un tad pēkšņi pēc dažām dienām es saņēmu atklātni. Ar to tika paziņots, ka esmu uzņemts "Vācu strādnieku partijas" biedros un lūgts paziņot attieksmi pret to. Ar šādu nolūku tiku aicināts uz partijas komitejas sapulci, kurai vajadzēja notikt nākamajā trešdienā.
Protams, biju diezgan izbrīnīts par tādu "vervēšanas" paņēmienu jaunajā partijā, sākumā nezināju ka justies — apbēdinātam vai sadusmotam. Tomēr visvairāk domāju par to, ka pats veidošu savu partiju un nemaz negatavojos stāties kādā jau izveidotā. Par to nebija vērts runāt.
Jau gandrīz nolēmu aizsūtīt rakstisku atbildi kungiem, taču tad pārsvaru guva ziņkāre. Nolēmu noteiktajā dienā tomēr aiziet uz sapulci, lai tur mutiski pateiktu savus motīvus.
Pienāca trešdiena. Sapulcei vajadzēja notikt Rozenbada alus krodziņā, kas atradās Hernštrasē. Tas bija trūcīgs traktierītis, kurā reti kāds iegriezās. Starp citu, 1919. gadā arī bagātajos restorānos bija slikts uzturs un nemājīgi. Par Rozenbada krodziņu vispār nezināju neko.
Izgājis caur slikti apgaismotu ēdnīcu, kurā nebija nevienas dzīvas dvēseles, atradu sāndurvis un iegāju istabā, kur vajadzēja notikt "sēdei". Pie bojātas gāzes lampas slikti apgaismota galda sēdēja 4 jauni cilvēki, tajā skaitā arī man pazīstamais brošūras autors, kurš tūlīt priecīgi apsveica mani, pateikdams dažus siltus vārdus par godu jaunajam "Vācu strādnieku partijas" loceklim.
Tas šķita mazliet par daudz. Tā kā tika pateikts, ka partijas "galvenais priekšsēdis" ieradīsies tikai pēc zināma laika, nolēmu par sevi paziņot vēlāk. Beidzot atnāca arī galvenais priekšsēdis. Tas bija cilvēks, kurš Federa ziņojuma laikā vadīja sapulci Šternekes alus krodziņā.
Atkal pārsvaru guva ziņkāre, tāpēc nolēmu mazliet nogaidīt un paklausīties, kas sekos turpmāk. Tagad vismaz varēju uzzināt, kā sauc atsevišķus klātesošos. Visas partijas priekšsēdis "valsts mērogā" bija Harera kungs, bet priekšsēdis Minhenē — Antons Drekslers.
Vispirms šajā sapulce tika lasīts iepriekšējās sapulces protokols. Pēc tam paziņoja uzticības votumu sekretāram. Vēlāk sāka uzklausīt finansu pārskatu. Kā noskaidrojās, partijas kasē bija tieši 7 markas un 50 feniņi. Pēc pārskata noklausīšanās tika paziņots vienprātīgs uzticības votums kasierim. Tas viss ļoti nopietni tika ierakstīts protokolā. Tad pirmais priekšsēdis darīja zināmas viņa trīs atbildes uz vēstulēm no Ķīles, Diseldorfas un Berlīnes. Klātesošie izteica pilnīgu atbalstu priekšsēdim. Pēc tam nolasīja citas saņemtās vēstules. Tie bija jau mums zināmie sūtījumi no Berlīnes, Diseldorfas un Ķīles, pa vienam no katras pilsētas. Vēstuļu saturu ar gandarījumu pieņēma zināšanai. Viens no oratoriem teica plašu runu par to, ka vēstules nepārprotami liecinot, cik strauji paplašinoties "Vācu strādnieku partijas" sakari. Pēc tam sākās ilgstoša domu apmaiņa par to, kā vispār vajadzētu atbildēt uz vēstulēm.
Šausmas, šausmas! Tā bija pulciņa darbošanās vispeļamākajā veidā. Un tādā klubā aicināja stāties par biedru! Pēc tam ķērās pie jautājuma par jaunu biedru uzņemšanu, citiem vārdiem, pie manas augstās personas ievilināšanas.
Uzdevu vairākus jautājumus. Noskaidrojās, ka partijai nav ne programmas, ne kaut vienas lapiņas, vispār nav neviena drukāta dokumenta, nav biedru karšu, nav pat kaut kāda nieka zīmodziņa. Bija tikai laba apņemšanās, kvēla ticība savai lietai un dažas vārgas pieņemtas tēzes.
Taču smiekli nenāca. Atklājās nepārprotami simptomi, kas liecināja par pilnīgu bezpalīdzību un galīgu neapmierinātību ar visām citām politiskajām partijām, to programmām un darbību. Nebija iespējams nesaskatīt, ka jauniešus uz šo ārēji tik smieklīgo sapulci bija atdzinis tieši tas — viņi ar visu savu būtību izjuta veco partiju bankrotu un saprata, ka partijas nav spējīgas kalpot vācu nācijas atdzimšanai, un tāpat tās nespēj neko dot arī viņiem pašiem. Steigšus pārlasīju dažas ar rakstāmmašīnu drukātas tēzes un no jauna pārliecinājos, ka priekšā ir cilvēki, kuri vēl tikai meklē ceļu un pagaidām nezina, kuru izvēlēties. Daudz kas tēzēs bija pilnīgi saputrots vai neskaidrs, par daudzām lietām nebija bilsts ne vārda, tomēr tēžu saturs nepārprotami liecināja, ka cilvēki patiešām meklē jaunus ceļus.