Sacītais, protams, attiecas tikai uz tiem vāciešiem, kuriem Vācija allaž šķita kaut kas lielāks nekā parasta teritorija, vieta, kur var labi nopelnīt, tērēt naudu un remdināt izsalkumu. To visu sakām ne jau tiem, kam Vācijas pašreizējais pazemojums ir tikai viņu senā sapņa piepildījums, bet gan cilvēkiem, kas dzimtenes tagadējo stāvokli uztver kā lielu katastrofu.
Sabrukuma simptomi bija vērojami jau tālākā senatnē, taču ļoti maz cilvēku kaut nedaudz izprata šo simptomu nozīmi.
To tagad apjēgt ir vairāk nepieciešams nekā jebkad agrāk.
Lai izārstētu kādu slimību, vispirms ir jāsaprot tās izraisītāji cēloņi. Tas pats attiecināms uz politisko slimību ārstēšanu. Slimības ārējo formu pamanām daudz vieglāk nekā tās patieso cēloni, jo forma krīt acīs. Ir daudz cilvēku, kas tāpēc nav spējīgi saskatīt kaut ko citu, izņemot ārējo formu. Tādi cilvēki nereti jauc slimības cēloni un tās izpausmes formas, bet dažkārt vispār noliedz kaut kāda slimības cēloņa esamību. Arī tagad daudzi Vācijas katastrofu pirmām kārtām izskaidro ar saimniecisko trūkumu un no tā izrietošajām sekām. Gandrīz ikvienam pašam nākas izjust uz savas ādas saimniecisko nabadzību. Tas kļūst par pietiekamu pamatojumu tam, lai tieši ekonomiskajā stāvoklī saskatītu visa notikušā galveno cēloni. Plaši iedzīvotāju slāņi daudz mazāk tiecas saskatīt sabrukuma cēloņus politiskos, kultūras un tikumiski morālos faktoros. Šajā ziņā daudzu cilvēku jūtas un saprāts atsakās tiem kalpot.
Ir pusbēda tas, ka tā domā plašas masas. Taču ir ļoti slikti, ka arī vācu inteliģences aprindās Vācijas katastrofu skaidro galvenokārt ar "ekonomiskajiem faktoriem". Tāda diagnoze noved pie tā, ka arī atveseļošanās līdzekļus meklē tikai saimnieciskajā sfērā. Ar to var izskaidrot apstākli, ka līdz šim mēs nespējam konstatēt izveseļošanās sākumu. Tikai tad sapratīsim tagadējo nelaimju īstos cēloņus un atradīsim iedarbīgus slimības ārstēšanas līdzekļus, kad apjautīsim, ka ekonomiskajiem faktoriem ir otršķirīga vai pat treššķirīga loma. Galvenā loma ir politiskiem, morāli tikumiskiem un asins faktoriem.
Tāpēc jautājumam par Vācijas sabrukuma patiesajiem cēloņiem ir izšķiroša nozīme tādas politiskās kustības izpratnē, kas par galveno mērķi sev izvirza katastrofas pārvarēšanu.
Pētot sabrukuma cēloņus (šie cēloņi ir iedibināti jau Vācijas pagātnē), īpaši jāsargās sajaukt parādības, kas visvairāk krīt acīs, ar dziļākās nozīmes faktoriem.
Visvienkāršākais un tajā pašā laikā izplatītākais tagadējo nelaimju skaidrojums aprobežojas ar to, ka zaudētais karš esot bojāejas cēlonis.
Daudzi tādam muļķīgam skaidrojumam pilnīgi nopietni tic. Taču vēl lielāks cilvēku skaits šādu skaidrojumu izsaka kā apzinātus melus. Apgalvojums pirmām kārtām attiecas uz tiem, kuri šobrīd atrodas pie varas un iedzīvojas uz pašreizējās iekārtas rēķina. Vai tad tieši revolūcijas vadoņu kungi nebija tie, kas agrāk centās pierādīt, ka, lūk, viņiem esot vienalga, kāds iznākums būs šim karam. Tā esot patiesība, tāpat kā divreiz divi ir četri. Vai tad viņi neklaigāja visās krustcelēs, ka tikai "lielie kapitālisti" esot ieinteresēti uzvarēt frontēs, bet tādu interešu neesot visai vācu tautai, vēl jo vairāk vācu strādniekiem. Vai šie miera apustuļi neapgalvoja, ka tikai vācu "militārisma" sakāve nodrošinās vācu tautai nepieredzētu uzplaukumu un pacēlumu? Vai gan tieši šajās aprindās nedziedāja slavas dziesmas Antantes krietnumam un nenovēla visu vainu par asiņaino slaktiņu tikai uz Vāciju? To visu varēja darīt, tikai iepriekš vajadzēja paskaidrot, kāpēc Vācijas militārā sakāve neizraisīs īpaši smagas sekas nācijai. Šie kungi arī revolūciju rīkoja ar lozungu, ka, traucējot Vācijai gūt uzvaru frontē, revolūcija tajā pašā laikā vedīs vācu tautu pretī agrāk nebijušai brīvībai un neatkarībai.
Ak, nožēlojamie, melīgie subjekti! Vai viss nenotika tieši tā?
Ir jābūt apveltītam ar patiešām bezgalīgu ebreja nekaunību, lai tagad nāktu un sacītu, ka Vācijas sabrukuma cēlonis ir meklējams sakāvēs frontē, kaut gan tautas nodevēju partijas centrālais orgāns Berlīnes "Vorwärts" jau 1918. gadā rakstīja ar melnu uz balta, ka vācu tauta nevēlas, lai tās karaspēks gūtu jaunas uzvaras frontē. Un tagad ierodas tie paši cilvēki un paziņo, ka Vācijas sabrukuma cēlonis ir zaudētais karš.
Protams, ir pilnīgi bezjēdzīgi stūdēties ar cilvēkiem, kas apzināti melo. Es tam netērētu ne mirkli, ja vien šis muļķīgais "skaidrojums" nebūtu kļuvis par guvumu daudziem neattapīgiem cilvēkiem, kuri to atkārto bez būtības izpratnes un ļauna nolūka. Turklāt rakstītās rindas būs derīgas cilvēkiem, kas, sastopoties ar tādiem rūdītiem pretiniekiem, ir gatavi bez kavēšanās visu godīgu ļaužu acu priekšā izkropļot jebkuru mūsu teikto vārdu.
Kad mums saka, ka Vācijas bojāejas īstais cēlonis ir zaudētais karš, uz to jāatbild šādi.
Protams, militārā sakāve šausminoši ietekmēja mūsu tēvzemes nākotni. Taču zaudētais karš bija nevis cēlonis, bet gan veselas virknes cēloņu sekas, kas noveda Vāciju līdz katastrofai. Katram domāt spējīgam un labas gribas vācietim, protams, jau sākumā bija skaidrs, ka nelaimīgs iznākums karā, kad cīnījās uz dzīvību un nāvi, varēja neizbēgami izraisīt vissmagākās sekas. Diemžēl bija ļoti daudz tādu cilvēku, kas vai nu laikus to nesaprata vai, pretēji veselajam saprātam, noliedza šo patiesību. Pēdējo minēto skaitā bija arī tādi, kas paši, būdami sabrukuma līdzdalībnieki, tikai ļoti vēlu saprata tā nozīmi. Slepeni viņi jau iepriekš vēlēja Vācijai sakāvi un tikai pēc tam ar nokavēšanos ieraudzīja, cik lielus apmērus sasniedzis ļaunums. Lūk, tieši te jāmeklē katastrofas īstie vaininieki, kas nu pēkšņi sākuši apgalvot, ka nelaimes vienīgais cēlonis ir zaudētais karš. Paspēlētais karš bija tikai viņu pašu noziedzīgās darbības rezultāts, bet nevis, kā šie kungi apgalvo tagad, "sliktas" vadības rezultāts. Vācijas pretinieku nometnē bija ne tikai gļēvuli. Arī viņu karavīri prata mirt. Pretējā nometnē karavīru skaits kopš pirmās dienas bija lielāks nekā mums. Runājot par tehnisko bruņojumu, jāteic, ka pilnīgā pretinieku rīcībā bija visas, pasaules arsenāli. Ja nu tomēr četrus garus gadus guvām spožas uzvaras pār visu pasauli, tad to nevar izskaidrot tikai ar karavīru varonību un "organizētības" pārsvaru; nē, tas bija izskaidrojams ar militārās vadības kvalitātēm, un to neuzdrošinājās noliegt pat pretinieki. Vācu armijās organizācija un vadība bija tik neaizsniedzamā līmenī, kādu pasaule līdz tam nebija redzējusi. Šajā jomā sasniedzām robežu, kas vispār ir cilvēka spēkos.
Taču, ja tāda armija varēja ciest sakāvi, tad neveiksmes saknes meklējamas pastrādātajos noziegumos. Anniju sakāve nav pašreizējo nelaimju cēlonis, bet gan tikai agrāk izdarīto noziegumu rezultāts. Taču pats par sevi ir saprotams, ka armiju sakāve tiešām bija viena no stāvokļa tālākas pasliktināšanas un katastrofas izraisīšanas sekām.
To, ka tas ir tieši tā, var apstiprināt šādi.
Vai jebkura militārā sakāve vienmēr noteikti izraisīja nācijas un valsts aizlūzumu? Kopš kura laika tādi rezultāti neizbēgami sekoja jebkuram zaudētam karam? Vai tad vēsturē vienmēr bija tā, ka pēc viena zaudēta kara nācija noteikti gāja bojā?
Atbildēt uz to var ļoti īsi: pēc kara zaudēšanas gāja bojā tikai tā tauta, kurai militāra sakāve bija maksa par iekšēju trūdēšanu, gļēvulību, rakstura trūkumu, vārdu sakot, par pašcieņas zaudēšanu. Citos gadījumos militāra sakāve drīzāk bija impulss jaunam pacēlumam, bet nekļuva par šīs tautas kapa pieminekli.
Vēsturē atradīsim ļoti daudz piemēru, kas apliecina teiktā pareizību.
Zaudējums pasaules karā diemžēl nebija nepelnīta katastrofa, bet gan pelnīts mūžīgās augstākās varas sods. Par nelaimi, sakāvi bijām vairāk nekā pelnījuši. Kara zaudējums ir tikai viens no acīs krītošākajiem degradācijas simptomiem daudzu citu skaitā, kas tikai bija grūtāk saskatāmi. To noliegt var tikai tādi, kas vēlas slēpt galvu zem spārna.