Tā ari mums jau ilgi pirms pasaules kara sākuma organismu vārdzināja kāda inde, un tajā pašā laikā mēs pie šīs indes tā pieradām, ka itin neviens, izņemot tikai dažus, nerūpējās par slimības ierosinātāja atklāšanu un pievārēšanu. Izņēmuma kārtā cilvēki dažkārt iedomājās tikai par slimīgajām izpausmēm ekonomiskās dzīves jomā. Ačgārnības šajā sfērā dažreiz pievērsa uzmanību, taču kopumā vairākās citās jomās nenormālo situāciju uztvērām ļoti mierīgi.
Tomēr jau tad nevarēja nepamanīt daudzus pagrimuma simptomus, par kuriem vajadzēja domāt ļoti nopietni.
* * *
Runājot par ekonomiska rakstura nenormālībām, jānorāda šādi.
Iedzīvotāju skaita milzīgais pieaugums valstī jau pirms kara Vācijā radīja nepieciešamā uztura problēmu un izvirzīja to visu politisko un ekonomisko uzdevumu centrā. Valstij diemžēl nepietika apņēmības izvēlēties vienīgi pareizo ceļu problēmas risināšanai. Valsts darbiniekiem šķita, ka viņiem ir izdevies atrast vieglāku un lētāku ceļu uz mērķi. Atteikšanās no jaunu zemju iekarošanas politikas Eiropā, tās vietā izvēloties nesaprātīgo tā dēvēto miermīlīgo ekonomisko zemju iekarošanas politiku, Vāciju neizbēgami vedināja pretī kaitīgajai neierobežotajai industrializācijas politikai.
Šādās politikas pirmās un ļoti smagās sekas bija tās izraisītā zemniecības novājināšana. Tikpat strauji kā kusa zemnieku slānis, neapturami palielinājās pilsētas proletariāts. Beigu beigās tika pazaudēts jebkāds līdzsvars.
Tam visam klāt nāca nevienlīdzības pieaugums — krasa atšķirība starp bagātību un nabadzību. Trūkums un pārticība nu atradās tik tuvu viens otram, ka iznākumam neizbēgami vajadzēja būt bēdīgam. Trūkums un daļējs bezdarbs sāka rotaļāties ar cilvēkiem, pastiprinot neapmierinātību un niknumu nabadzīgo ļaužu vidū. Tāpēc palielinājās politiskā šķelšanās starp šķirām. Neraugoties uz to, ka valsts piedzīvoja ekonomiskā uzplaukuma laikmetu, arvien palielinājās un padziļinājās visapkārt neapmierinātība. Beigu beigās itin visur nostiprinājās pārliecība, ka "ilgi tā nevar turpināties". Un tajā pašā laikā cilvēkiem nebija nekāda priekšstata par to, ko īsti vajag un var izdarīt, lai visu mainītu.
Bija saskatāmi tipiski dziļas neapmierinātības simptomi, kas sākumā izpaužas tieši tā.
Vēl radās citi sliktāki simptomi, kas tāpat izrietēja no tā, ka ekonomiskajam faktoram piešķīra pārāk lielu nozīmi. Valstī sāka dominēt saimnieciskums un nauda kļuva par galveno dievību, kuras priekšā visi krita ceļos. Senos debesu dievus arvien lielākā skaitā nodeva arhīvā; tagad vīraku kūpināja tikai vienīgajam dievam — Mamonam. Sākās vissliktākā veida izviršana, jo bīstamāka tāpēc, ka nācija virzījās uz laikmetu, kas saistīts ar lielām briesmām un prasa no tās dēliem tieši varonību. Kļuva skaidrs, ka Vācija tuvojas dienai, kad tikai ar zobena spēku tā varēs sev nodrošināt maizes kumosu un "mierīgu saimniecisku darbu".
Diemžēl naudas varu sankcionēja ari tā instance, kurai, šķiet, visvairāk vajadzēja saslieties pret to: viņa augstība Vācijas imperators sāka ieraut finansu kapitāla orbītā ari augstāko muižniecību. Tas, protams, varēja beigties tikai ar nelaimīgām sekām. Vilhelma II vainu mīkstināja tas apstāklis, kasīs briesmas nepamanīja pat Bismarks. Pateicoties augstākās muižniecības ieraušanai finansu kapitāla virpulī, ideālie tikumi patiesībā tika pakļauti naudas spēka varai. Bija skaidrs, ka, nostājoties uz šī ceļa, militārajai aristokrātijai jau tuvākajā laikā vajadzēs atkāpties otrajā plānā, dodot vietu finansu aristokrātijai. Naudas darījumi izdodas vieglāk nekā militāras operācijas kauju laukos. Patiesu varoni, īstu valsts darbinieku ne sevišķi vilināja tuva saskarsme ar ebreju baņķieriem. Apbalvojumi un goda zīmes par varoņdarbiem kaujās kļuva ļoti lētas. īsts karavīrs tagad labprātāk atteicās no tādiem apbalvojumiem. Arī no asiņu tīrības viedokļa šim procesam bija ārkārtīgi bēdīgas sekas. Muižniecība pakāpeniski zaudēja savas pastāvēšanas tīri rasiskos priekšnoteikumus. Ievērojamai augstdzimušās muižniecības daļai tagad drīzāk atbilda epitets — "nelabdzimusī muižniecība".
Privātīpašuma tiesību pakāpeniska izzušana un visas saimniecības sistemātiska pāriešana akciju sabiedrību īpašumā bija draudošs ekonomiskā pagrimuma simptoms.
Līdz ar to jebkura lieta pilnīgi kļuva par nekaunīgo augļotāju spekulācijas objektu. īpašuma šķiršana no darba izpaudās ļoti asās formās. Tagad svētku reize pienāca ielai un biržai. Biržu darboņi svinēja savu uzvaru un lēni, bet nenovēršami pārņēma savās rokās valsts dzīvi un pilnīgi kontrolēja nācijas likteņus.
Jau pirms pasaules kara sākuma ar akciju sabiedrību starpniecību visa Vācijas saimniecība arvien vairāk nokļuva starptautiskā finansu kapitāla kontrolē. Tiesa, daļa Vācijas industrijas nopietni pūlējās izbēgt no šāda likteņa. Taču beigu beigās arī tā kļuva par alkatīgā finansu kapitāla apvienotā spiediena upuri. Finansu kapitālam šajā cīņā palīdzēja tā uzticamais draugs — marksisms.
Ilgstošais karš pret Vācijas "smago industriju" bija tikai sākums visas vācu saimniecības pakļaušanai starptautiskai kontrolei. Uz šādu pakļautību kopš paša sākuma tiecās marksisms. Taču tikai pēc: revolūcijas uzvaras 1918.-1919. gadā marksisms pilnīgi sasniedza šo mērķi. Tagad, kad rakstu šīs rindas, starptautiskais finansu kapitāls ir guvis vēl vienu uzvaru: tas ir pakļāvis sev Vācijas dzelzceļus. "Starptautiskā" sociāldemokrātija līdz ar to sasniedza vēl vienu savu mērķi.
Par to, cik pārāk lielu nozīmi sāka piedēvēt ekonomikai un cik ļoti šis aizspriedums iesakņojās vācu tautas apziņā, var spriest kaut vai pēc tā, ka Stinnesa kungs, viens no izcilākajiem vācu rūpniecības un tirdzniecības pārstāvjiem, pat pēc pasaules kara beigām spēja sniegt paziņojumu, ka Vāciju varot glābt tikai ekonomika. Šīs blēņas tika sludinātas tieši tajā brīdī, kad, piemēram, Francija galveno uzdevumu saskatīja mācību humanitārā pārkārtošanā savās skolās un neatlaidīgā cīņā pret aplamo domu, ka tautas un valsts likteņi it kā neesot atkarīgi no ideālu mūžīgajām vērtībām, bet tikai no ekonomiskajiem faktoriem. Stinnesa izteikumi nodarīja milzīgu ļaunumu. Tos apbrīnojami ātri uztvēra un visnekaunīgākajā veidā izmantoja tie šarlatāni un tumsonīgie pūšļotāji, kurus Vācijas revolūcija izvirzīja dzimtenes likteņlēmēju amatos.
* * *
Viens no ļaunākajiem pagrimuma simptomiem pirmskara Vācijā bija svārstīgums, kas toreiz aptvēra visas jomas.
Svārstīgums jebkurā darbā vienmēr liecina par nedrošību: tas var izrietēt no nedrošības vai arī kādiem citiem mazdūšības cēloņiem. Šo slimību mēs veicinājām ar visa audzināšanas darba nostādnēm.
Arī pirms kara audzināšanas darbam Vācijā bija raksturīgi lieli trūkumi. Audzināšana bija ļoti vienpusīga un gatavoja cilvēku tikai tam, lai viņš daudz "zinātu", bet nevis daudz "mācētu". Vēl mazāk uzmanības tika pievērsts cilvēka rakstura veidošanai, cik jau nu iespējams cilvēka raksturu veidot. Pavisam maz rūpējāmies par atbildības izjūtas veidošanu cilvēkā un pilnīgi nemaz nerūpējāmies par gribasspēka un noteiktības audzināšanu. Tāpēc ieguvām nevis spēcīgus cilvēkus, bet tikai pārlieku daudzpusīgus "visziņus", par kādiem vāciešus visbiežāk uzskatīja pirmskara laikmetā. Vācieti cienīja par to, ka varēja izmantot jebkurā darbā, toties viņu necienīja vājās gribas dēļ. Ne velti vācietis vieglāk nekā citi iedzīvojās un izzuda svešu tautu vidū, zaudējot saikni ar savu nāciju un tēvzemi. Brīnišķā paruna, ka "ar vienu vienīgu cepurīti rokā tu varēsi apstaigāt visu zemeslodi", ir nepārprotama liecība par to.