Tāda pazemība bija sevišķi kaitīga, jo tā noteica arī attiecības starp pavalstnieku un monarhu. Forma prasīja, lai vācietis bez ierunām atzītu visu, ko labpaticies pateikt viņa augstībai, un nekad nespētu kaut jebkādā lietā iebilst Taču tieši šajā ziņā mums visvairāk pietrūka pilsoniskās pašcieņas. Šo izjūtu trūkuma dēļ vēlāk monarhija gāja bojā kā institūts.
Servilisms, pakalpīgums nevarēja novest pie laba gala. Tikai glaimotājiem un roklaižām, visiem izvirtušajiem subjektiem, tāda iztapīga attieksme pret monarhu varēja būt patīkama. Godīgiem un ar stingru raksturu cilvēkiem tas nevarēja patikt un nebija pa prātam. Visi "pavalstnieciskie" sīkaļas bija gatavi jebkurā brīdī sava monarha un labumu tērētāja priekšā rāpot uz ceļiem, kaut gan pret pārējo pasauli viņi izrādīja neticamu bezkaunību un izlaidīgumu. Tas it īpaši bija gadījumos, kad subjekti varēja sevi iztēloties par monarhisma balstīšanas monopolistiem, bet visus pārējos bēdubrāļus un grūtdieņus varēja uzskatīt par monarhijas pretiniekiem. Tādi ložņājoši tārpi — muižniecības vai citu kārtu pārstāvji — izraisīja vienīgi pretīgumu un patiesībā nodarīja lielu kaitējumu monarhijai. Skaidrs kā diena, ka tādi cilvēki īstenībā ir tikai monarhijas kaprači un nodara ārkārtīgu ļaunumu tieši pašai monarhijas idejai. Citādi arī nevar būt. Cilvēks, kurš patiešām ir spējīgs cīnīties par savu lietu, nekad nekļūs lišķis un ložņātājs. Ja kāds ir patiess monarhisma režīma aizstāvis, viņš būs tam uzticīgs ar visu dvēseli un gatavs ziedot itin visu šim režīmam. Taču tāds cilvēks nesāks visās krustcelēs klaigāt par savu uzticību monarhijai, kā to iecienījuši darīt kungi — demokrātiskā monarhisma iekārtas "draugi". Tāds cilvēks, monarhisma piekritējs, ja būs nepieciešams, uzskatīs par pienākumu brīdināt monarhu no vienām vai otrām briesmām un vispār neuzskatīs, ka nav pieļaujams kaut kādā veidā ietekmēt monarha lēmumu. Patiesam monarhistam pat tajos gadījumos, kad iebildes var radīt nepārprotami sliktas sekas, nekādā ziņā nav pieņemams viedoklis, ka viņa augstība monarhs drīkst darīt visu, kas tam iepatiksies. Patiess monarhists tādā reizē uzskatīs par pienākumu iestāties par monarhijas aizstāvību pret pašu monarhu. Ja monarhijas institūts būtu atkarīgs no monarha personības, tad monarhijas režīmu vajadzētu uzskatīt par vissliktāko no iedomājamiem režīmiem. Jo ir atklāti jāatzīst, ka tikai retos gadījumos monarhi patiešām ir izcili gudri un arī spēcīga rakstura paraugi. Lai arī cik ļoti censtos lietas iztēloties tā, ka itin visi monarhi ir izcilas personības, tam ticēt nav iespējams. Varbūt tam tic tikai profesionāli lišķi, taču godīgi cilvēki, t.i., valstī visvērtīgākie cilvēki ar sašutumu noraidīs tādu versiju. Godīgiem cilvēkiem vēsture paliek vēsture, bet patiesībai — patiesība pat tajos gadījumos, kad runa ir par monarhu. Nē, diža monarha un diža cilvēka apvienojums vienā personā vēsturē gadās tik reti, ka tautām jāuzskata sevi par laimīgām jau tad, ja iecietīgais liktenis tām sūta monarhu ar kaut vai viduvējām personiskajām īpašībām. Tādējādi ir skaidrs, ka monarhisma idejas lielā nozīme nebūt nav meklējama paša monarha personībā, izņemot tos ļoti retos gadījumus, kad debesis sūta cilvēcei tik ģeniālu varoni, kāds bija Vilhelms I. Taču tas atgadās ne biežāk kā reizi simt gados. Visos pārējos gadījumos nākas konstatēt, ka monarhisma režīma spēks slēpjas nevis monarha personībā, bet gan monarhijas idejā. Līdz ar to arī paša monarha loma iegūst dienesta raksturu. Monarhs kļūst tikai par skrūvīti kopējā mehānismā, un par savu lomu viņam jābūt pateicīgam šim mehānismam. Arī monarham šādos gadījumos jāpakļauj sava darbība augstākajiem mērķiem. īstens "monarhists" būs ne jau tas, kurš klusēdams vēros, kā viens vai otrs monarhs rīkojas par ļaunu šiem augstākajiem mērķiem, bet gan tas, kurš uzskatīs par savu pienākumu izdarīt visu iespējamo, lai izvairītos no tāda ļaunuma. Ja patiešām piekristu, ka monarhisma izdēju pilnīgi izsmēla monarha "svētā" personība, tad mēs nokļūtu situācijā, ka pat vājprātīgs monarhs nav atceļams.
Par to tagad jārunā skaļā balsī, jo pēdējā laikā atkal paklusām sāk darboties daži no tiem faktoriem, kas savulaik ievērojami sekmēja monarhijas iznīcināšanu. Izlikdamies naivi, daži kungi ar apskaidrotu seju zvēr "pie sava karaļa", pilnīgi piemirstot, ka tieši viņi kritiskākajā brīdī visapkaunojošākā veidā dezertēja no monarha nometnes. Vēl vairāk, kungiem pietiek nekaunības tagad pasludināt par sliktu vācieti ikvienu, kas nevēlas viņiem piebalsot. Bet kas tad ir pašreizējie varoņi? Viņi ir tie paši gļēvuļi, kas 1918. gadā laidās lapās, tikko pamanīja sarkanu apsēju. Tajā laikā viņi mierīgu prātu pameta "savu" karali likteņa varā, bet paši steigšus apmainīja zobenus pret pastaigu spieķiem, apsēja neitrālus kaklautus un izdarīja visas citas manipulācijas, kas bija nepieciešamas, lai ienirtu masā kā "miermīlīgi pilsoņi". Varonīgie cīnītāji par monarhiju toreiz vienā acumirklī pagaisa no virspuses. Bet tagad, kad citu cilvēku darbības ietekmē revolūcijas vētras ir rimušas, kad bez bailēm var cildināt "savu" karali, šie troņa "kalpi" un padomdevēji labprāt atkal paceltu galvu. Tagad viņi atkal ar nepacietību gaida brīdi, kad varēs no jauna tiekties pēc siltām vietām. Tagad viņu padevība monarhijai atkal spraucas uz āru. Viņi atkal ir enerģijas pārpilni droši vien līdz brīdim, kad no jauna pie horizonta parādīsies pirmais sarkanais apsējs. Tad šie zaķpastalas atkal bēgs kā peles, kas pamanījušas kaķi.
Ja paši monarhi nebūtu vainojami, ka tādi tikumi radās, varētu izteikt viņiem vienīgi līdzjūtību sakarā ar to, ka pašreizējie "padevīgie kalpi" ir tik nožēlojamas figūras. Lai kaut vai tagad bijušie monarhi apzinās, ka kopā ar tādiem bruņiniekiem viegli var zaudēt troni, bet iegūt — nekad...
Svētulība bija tikai loģiskas sekas, kas izrietēja no visām mūsu nostādnēm audzināšanas darbā.
Mūsu audzināšanas mīnusi izpaudās visdrausmīgākajā formā. Pateicoties visai audzināšanas sistēmai, tādi nožēlojami cilvēki varēja spēlēt svarīgu lomu visos galmos, īstenībā pakāpeniski irdinādami monarhisma pamatus. Kad vēlāk sabruka visa celtne, viņus it kā vējš aizpūta. Tas ir pilnīgi dabiski: lišķi un roklaižas nekad nav tiekušies atdot savu dzīvību par monarhijas lietu. Ja monarhi to laikus nepamanīja un arī tagad principiāli nevēlas saprast, tad tas ir jo ļaunāk viņiem pašiem.
* * *
Audzināšanas darba nepareizu nostādņu dēļ neizbēgami vajadzēja rasties nepietiekami attīstītai atbildības izjūtai un tātad arī neprasmei pienācīgi izvirzīt un atrisināt vitāli svarīgas problēmas.
Slimības sākotnējais cēlonis lielā mērā slēpjas parlamentārajā režīmā — tas ne velti ir bezatbildīguma iemiesojums tīrā veidā. Diemžēl slimība tomēr pakāpeniski nokļuva visās mūsu dzīves porās, visvairāk valsts dzīves porās. Visur cilvēki vairījās no atbildības un vislabprātāk apmierinājās ar puspasākumiem un pusrisinājumiem. Personiskās atbildības mērs par pieņemtajiem lēmumiem kļuva arvien mikroskopiskāks.
Pietiek tikai atgādināt, kāda bija un pašlaik ir atsevišķu valdību pozīcija attieksmē pret vairākām augstākā mērā kaitīgām sabiedriskās dzīves parādībām. Atcerieties to, un jums kļūs skaidrs, kādus drausmīgus rezultātus dod šī vispārējā nenoteiktība, bailes uzņemties atbildību.
Apskatīšu tikai dažus no daudzajiem piemēriem.
Kā zināms, presi mēdz dēvēt par "lielvalsti". Šis epitets ir īpaši iecienīts žurnālistu aprindās. Patiešām, preses nozīme nenoliedzami ir milzīgi liela. Nav iespējams to novērtēt pārlieku augstu. Tieši presei ir jāturpina cilvēku audzināšana, kad tie jau ir brieduma gados.