Preses lasītājus kopumā var dalīt trīs grupās:
pirmkārt, tie, kas tic visam, ko lasa;
otrkārt, tie, kas netic nekam, ko lasa;
treškārt, tie ir cilvēki ar gaišu galvu, kas prot kritiski novērtēt izlasīto un izdarīt paši savus atbilstošus secinājumus.
Skaitliskā ziņā vislielākā ir pirmā grupa. To veido tautas pamatmasa, tālab tā ir idejiski visprimitīvākā nācijas daļa.
Lasītāju otrā grupa skaitliskā ziņā ir ievērojami mazāka. Daļēji to veido elementi, kas agrāk piederējuši pirmajai grupai, bet vēlāk ilgstošas pieredzes dēļ izjutuši vilšanos un metušies otrā galējībā: tagad viņi vairs netic nekam, kas pagaidām ir "nodrukāts tikai laikrakstos". Viņi neieredz nevienu laikrakstu un vai nu nelasa tos vispār, vai nemitīgi ir sašutuši par to saturu, uzskatīdami, ka laikrakstos ir tikai nepatiesība un meli. Kontaktēties ar šiem cilvēkiem kļūst ļoti grūti, jo viņi ir noskaņoti neuzticīgi pat tad, kad runa ir par tīru patiesību. Šos cilvēkus var uzskatīt par gandrīz zaudētiem pozitīvam darbam.
Trešā grupa skaitliskajā ziņā ir vismazākā. Tā sastāv no garīgi patiešām attīstītām personībām, kurām gan iedzimtās īpašības, gan audzināšana veicināja spēju patstāvīgi domāt.
Šie cilvēki cenšas veidot savu patstāvīgo viedokli, visu izlasīto paši pārbauda un tikai pēc tam izdara praktiskus secinājumus. Tādi cilvēki ikvienu laikrakstu izlasa kritiski. Rakstu autoram nereti klājas grūti, tāpēc žurnālistu kungu attieksme pret šādiem lasītājiem ir diezgan vēsa.
Trešās grupas cilvēkiem nav bīstams tas, ko raksta melīgie laikraksti, viņi vispār tiem nepiešķir lielu nozīmi.
Šie lasītāji jau izsenis ir pieraduši ikvienu žurnālistu uzskatīt par principā neuzticamu, kurš tikai izņēmuma kārtā dažreiz saka taisnību. Diemžēl šo lielisko lasītāju lielā nozīme nav saistāma ar viņu skaitu, bet gan rodama tikai viņu inteliģencē. Par nelaimi, tādu cilvēku ir ļoti maz un tas ir ļoti slikti, it īpaši laikmetā, kad prāts it kā nenozīmē neko, bet izšķirošais ir daudzums. Mūsu gadsimtā, kad vēlēšanu biļetens izlemj visu, lielāko nozīmi iegūst tieši pirmā, skaitliski lielākā laikrakstu lasītāju grupa, t.i., mazpieredzējušu cilvēku grupa, kura viegli notic visam.
Tautas un valsts dziļākās intereses prasa nepieļaut, lai tautas masas nokļūtu sliktu, tumsonīgu vai vienkārši negodīgu "audzinātāju" rokās. Valsts pienākums būtu uzņemties kontroli pār šo audzināšanu un sistemātiski cīnīties pret preses ļaunprātībām. Valstij sevišķi uzmanīgi jāseko laikrakstiem, jo to ietekme uz cilvēkiem ir visspēcīgākā un dziļākā kaut vai tāpēc, ka tie sarunājas ar lasītāju katru dienu. Tieši propagandas nepārtrauktība, kaut kā nemitīga atkārtošana ārkārtīgi ietekmē lasītāju. Tāpēc šajā jomā vairāk nekā jebkurā citā valstij būtu tiesības likt lietā absolūti visus līdzekļus mērķa sasniegšanai. Nekāda klaigāšana par tā dēvēto preses brīvību nedrīkst apstādināt valsti, kuras pienākums ir nodrošināt nāciju ar tai tik nepieciešamo veselīgo barību prātam. Veselīgai valstij par katru cenu jāņem savās rokās šis tautas audzināšanas ierocis un jāpanāk, lai prese patiešām kalpotu savas nācijas interesēm.
Bet kas notiek īstenībā? Kādu garīgo barību vācu prese sniedza iedzīvotājiem pirms kara? Vai tā nebija visļaunākā inde, kādu vien var iedomāties? Vai tautai neiedvesa vissliktākās raudzes pacifismu tajā laikā, kad pretinieks sistemātiski un neatlaidīgi jau centās satvert Vāciju pie rīkles? Vai prese jau miera laikā neiedvesa tautai šaubas par pašas valsts pareizumu un līdz ar to arī domu, ka gaidāmajā cīņā vajag aprobežoties tikai ar aizsardzību? Vai prese neiztēloja vācu tautai "rietumu demokrātijas" jaukumus tik vilinoši, ka beigu beigās, pateicoties jūsmīgajām tirādēm, mūsu tauta nopietni noticēja, ka tā var uzticēt savu nākotni kaut kādai mistiskai "tautu savienībai"?
Vai tā nebija prese, kas visiem spēkiem palīdzēja audzināt tautu drausmīgas netikumības garā? Vai tā sistemātiski neizsmēja jebkuru morāli un tikumiskumu kā kaut ko atpalikušu un aizvēsturisku, līdz beigu beigās tauta apguva "moderno" morāli? Vai prese sistemātiski un neatlaidīgi nedrupināja visas valsts autoritātes pamatus, līdz pietika ar vienu grūdienu, lai sabruktu visa celtne? Prese ar visiem iespējamajiem līdzekļiem cīnījās pret to, lai tauta dotu valstij to, kas valstij pienākas. Prese bija gatava laist darbā jebkuru kritiku, lai pazemotu armiju. Laikraksti sistemātiski sabotēja vispārējo karaklausību. Tie pa labi un kreisi aicināja atteikties no kredītiem militārām vajadzībām utt. Beigu beigās visa tā rezultātiem vajadzēja kaut kad izpausties.
Tā dēvētā liberālā prese darbojās kā vācu tautas un Vācijas valsts kapracis. Un vai vispār ir vērts runāt par marksistu nometnes melīgo laikrakstu "darbu". Tiem melošana ir tāda pat nepieciešamība kā peļu ķeršana kaķim. Šo laikrakstu galvenais uzdevums taču ir iznīdēt no tautas dvēseles jebkuras nacionālās, patiesi tautiskās jūtas un līdz ar to sagatavot apstākļus starptautiskā kapitāla diktatūrai, ebreju diktatūrai pār vācu nāciju.
Ko tad valsts darīja, lai pretotos nācijas masveidīgajai indēšanai? Neko, itin neko. Radās pāris smieklīgu dekrētu, pāris likumu par sodiem sevišķi zemiskiem gadījumiem. Tas bija viss. Valsts rūpējās tikai par to, lai tā vai citādi dabūtu savā pusē šo mēra apsēsto presi. Izmantoja glaimus, pa labi un kreisi pļāpāja par preses dižo "nozīmi", tās "vērtīgumu", "apgaismības misiju" un tā joprojām. Bet viltīgie ebreji klausījās šos glaimus, bārdā smīnēdami, un viltīgi atbildēja ar galantu pateicību.
Kaunpilnā valsts bankrota cēlonis slēpjas ne tik daudz briesmu neizpratnē, kā galvenokārt apstāklī, ka visur valdīja brēcoša gļēvulība, un tā neizbēgami radīja apbrīnojamu nenoteiktību visos lēmumos un pasākumos. Nevienam nepietika apņēmības ieteikt nopietnu radikālu pasākumu sistēmu. Šajā jomā, tāpat kā visās citās, cilvēki tekalēja ar kaut kādām pilnīgi mazsvarīgām un nenoteiktām receptēm. Tā vietā, lai odzei dotu triecienu tieši sirdī, tārpu tikai kutināja un ķircināja, bet gala rezultātā viss palika pa vecam. Vēl vairāk. Visu šo kaitīgo faktoru ietekme gadu no gada tikai pieauga.
Tai aizsardzības cīņai, kuru Vācijas valdība vērsa pret tautu sistemātiski indējošo presi, galvenokārt ebreju laikrakstiem, nebija nekādas sistēmas, tai nebija pat mājiena par kaut kādu noteiktību. Taču pirmām kārtām cīņai pietrūka mērķtiecības. Slepenpadomnieku kungu valstiskā "gudrība" nekādi nespēja kaut aptuveni novērtēt, cik nozīmīga ir nopietna cīņa pret ebreju presi, un pienācīgi izvēlēties šīs cīņas līdzekļus, iecerēt kaut kādu skaidru kampaņas plānu. Cīņa bija kā laiva bez stūres un burām. Ja kāda laikrakstu odze iedzēla pārlieku sāpīgi, tad dažkārt to slēdza uz dažām nedēļām vai mēnešiem, taču čūsku midzeni atstāja pilnīgi neskartu.
No vienas puses, te izpaudās ebreju bezgala viltīgā taktika, bet, no otras puses, — pieredzes trūkums un muļķība, īsti piedienīgas īpašības slepenpadomnieku kungiem. Ebreji bija pietiekami gudri, lai visiem saviem laikrakstiem nepiešķirtu vienlīdz uzbrūkošu raksturu. Nē, daļai ebreju preses bija uzdevums piesegt citus laikrakstus. Marksistiskajiem laikrakstiem tika dots uzdevums sistemātiski un atklāti apspļaudīt visu, kas cilvēkam svēts, visnekaunīgākā veidā apmelot valsti un valdību, rīdīt vienu nācijas daļu pret otru utt. Tajā pašā laikā citi ebreju laikraksti, buržuāziski demokrātiskās "domas" orgāni, paslēpās bēdīgi slavenās objektivitātes kūniņā un centīgi izvairījās no rupjībām, jo lieliski saprata, ka tukšpauraini cilvēki spriež tikai par virspusi un nekad nespēj uztvert lietas būtību. Izmantojot šo cilvēciskās vājības pazīmi, buržuāziski demokrātiskie laikraksti prata iegūt pat zināmu cieņu.