Tiem cilvēkiem, kas spriež tikai pēc ārējās formas, laikraksts "Frankfurter Zeitung" ir pieklājības paraugs. Šajā laikrakstā nekad nelieto rupjus izteicienus, vienmēr noraida fizisku nežēlību, nemitīgi apelē tikai pie "idejiskiem" cīņas līdzekļiem. Taču ir labi zināms, ka tāda "idejiskā" cīņa ārkārtīgi patīk tieši pilnīgi bezidejiskiem cilvēkiem. Tas ir nepietiekamas izglītības dēļ. Cilvēks atradinās pienācīgi uztvert dabu; viņš ir sagrābstījis šādas tādas zināšanas, tomēr nespēj tās derīgi izmantot, jo šajā ziņā nepietiek ar labu gribu un uzcītību. Turpretī iedzimtu dotību cilvēkam nav. Ieguvis tikai dažus pusizglītības aizmetņus, tāds cilvēks patiesībā neizprot dabas likumus; viņš nesaprot ari to, ka pati cilvēka eksistence ir pakļauta zināmiem mūžīgiem likumiem. Tāds cilvēks nesaprot, ka pasaulē, kur saule un planētas griežas, bet mēness riņķo ap planētām utt., kur vienmēr spēks valda pār vājumu un pārvērš pēdējo paklausīgā kalpā, nav un nevar būt nekādu īpašu likumu pašam cilvēkam. Šīs gudrās sistēmas mūžīgie principi nosaka arī paša cilvēka eksistenci. Cilvēks var pacensties izprast likumu sakarību, tomēr nekad viņš nespēj tos grozīt.
To visu nesaprot mūsu pusgudreļi. Un tieši šai "pusizglītotajai" pasaulei ebreji izdod savus tā dēvētos "inteliģentos" laikrakstus. Šim lasītāju lokam izdod tādus laikrakstus kā "Frankfurter Zeitung" un "Berliner Tageblatt". Tieši tam ir pielāgots šo laikrakstu tonis. Un jāatzīst, ka tie sasniedz savu mērķi. Laikraksti izvairās paust kaut vienu rupju vārdu, bet tajā pašā laikā tie sistemātiski pilda cilvēku sirdis ar indi, tikai no cita trauka. Iemidzinot lasītāju ar saldu izklāsta formu, iedvešot viņam pārliecību, ka laikraksts kalpo tikai zinātnes un pat morāles interesēm, tas apbrīnojami veikli, gandrīz ģeniāli iemidzina lasītāja modrību un dara ar to visu, ko vien vēlas. Ieguvuši lasītāja U2,ticību, "solīdie" laikraksti veikli iedveš viņam domu, ka ebreju preses pārējā daļa, tiesa, šad tad grēko ar izteiksmes formas dēļ, taču pēc lietas būtības tāpat kalpo tautas interesēm un nekam citam. Iemidzinātais lasītājs sāk tam ticēt. Arī viņš neatbalsta šo laikrakstu asumus, tomēr izsaka protestu par jebkādiem tīkojumiem pret "preses brīvības" svētumu. Kā zināms, ar šādu pseidonīmu figurē tie sistemātiskie meli un nodevīgā inde, ar ko baro mūsu tautu. Tā nu iznāk, ka pret preses bandītiem uzstāties atklāti nevienam nav uzņēmības. Pamēģini tikai uzstāties, tūlīt dabūsi sev kaklā visu tā dēvēto "solīdo" presi. Mēģini tik bilst kaut vārdu pret visapkaunojošākajiem preses orgāniem, un tūlīt visi pārējie laikraksti celsies aizstāvībai.
Tādā veidā šī inde netraucēti nokļuva tautas asinīs, bet valstij pietrūka spēka cīņai pret šo slimību. Valsts izmantoto līdzekļu nenoteiktībā un smieklīgumā izpaudās tās pagrimuma draudošie simptomi. Jo tas institūts, kam nav izlēmības ar visiem iespējamiem līdzekļiem aizsargāt savu pastāvēšanu, praktiski zaudē tiesības uz eksistenci. Jebkura nenoteiktība ir iekšējā pagrimuma ārējā izpausme. Agrāk vai vēlāk iekšējā pagrimuma izpausmēm seko pilnīga katastrofa.
Ne mirkli nešaubos, ka tagadējā paaudze, ja to vadīsim pareizi, vieglāk tiks galā ar šīm briesmām. Mūsdienu paaudze pārdzīvojusi daudz ko tādu, kas spēcināja šo cilvēku nervus, jo viņi tomēr spējuši saglabāt kaut kādu nervu līdzsvaru. Pats par sevi saprotams, ka arī turpmāk, tiklīdz mēs mēģināsim pieskarties ebreju iecienītajai ligzdai un darīt galu tam, ka viņi ļaunprātīgi izmanto presi, tiklīdz mēģināsim izņemt no ienaidnieku rokām šo masu audzināšanas rīku un nodot to valsts rokās, ebreji, protams, sacels šausmīgu brēku. Tomēr ceru, ka mūslaiku paaudze izturēsies pret to mierīgāk nekā tēvi. Galu galā odzes šņākšana tomēr ir mazāk bīstama nekā 30 centimetru kalibra lielgabalgranātu sprādzieni.
* * *
Par vadītāju vājumu un nenoteiktību tādos jautājumos, kas nācijai nozīmē būt vai nebūt, liecina vēl kāds piemērs, un tas ir šāds. Kā zināms, jau pirmskara gados paralēli tautas politiskajām un tikumiskajām slimībām varēja konstatēt ne mazāk šausminošos tautas organisma fiziskās degradācijas simptomus. Jau tolaik, it sevišķi lielajās pilsētās, sāka plosīties sifiliss. Runājot par tuberkulozi, jāteic, ka arī tā pakāpeniski sāka izplatīties visā valstī bīstamos apmēros, prasot arvien vairāk upuru.
Tomēr neraugoties uz to, ka abos gadījumos bija runa par šausmīgu lāstu mūsu nācijai, valsts vadītāji nespēja rast sevī spēku jebkādai nopietnai pretdarbībai.
It īpaši tas sakāms par cīņu pret sifilisu. Šajā ziņā valsts un tautas vadītāji vienkārši kapitulēja nelaimes priekšā. Ja gatavotos kaut cik nopietni cīnīties pret šo lāstu, tad vajadzētu veikt pavisam citādus pasākumus. Viena vai otra medicīnas preparāta izgudrošanai, turklāt tie bija visai apšaubāmas kvalitātes, un preparātu izplatīšanai ar parastām komercmetodēm nevarēja būt nekādas nozīmes cīņā pret tik nopietnu slimību. Arī šajā gadījumā pirmām kārtām vajadzēja pētīt lietas būtību un meklēt slimības cēloņus, bet nevis domāt tikai par tās ārējām izpausmēm. Sifilisa izplatīšanās cēlonis galvenokārt ir mīlestības prostituēšanās. Pat tādā gadījumā, ja prostitūcija neizraisīja sifilisu, tomēr jau tās morālās sekas vien ir pietiekami briesmīgas, jo tām lēni, toties neizbēgami jābeidzas ar tautas izviršanu un bojāeju. Ebreju gara iespiešanās mūsu dzimumdzīves jomā, šīs mūsu dzīves puses mamonizācija agrāk vai vēlāk sagraus jauno paaudžu vitālos spēkus.
Pasaulē nāks nevis veseli bērni, veselīgu cilvēcisku jūtu produkts, bet tikai slimi jeb komerciāla aprēķina produkts. Jo ir skaidrs, ka par laulību pamatu arvien biežāk kļūst kails komerciāls aprēķins. Mīlestības instinkti tiek apmierināti kaut kur citur.
Protams, zināmu laiku var izvarot dabu, taču agrāk vai vēlāk tā sevi atriebs. Diemžēl to sapratīsim par vēlu.
Muižniecības piemērs vislabāk apliecina, cik smagas sekas izraisa laulību veselīgo priekšnoteikumu ignorēšana. Šajā ziņā mums ir darīšana ar tādu laulību rezultātu, kuras daļēji ir visas sabiedriskās situācijas produkts, bet daļēji izriet no finansiāliem apsvērumiem. Cēloņu pirmais komplekss nosaka vājuma pieaugumu vispār, bet otrs izraisa asiņu tiešu saindēšanu. Ja muižnieks apprec pirmo ceļā pagadījušos bagātu ebreju bodnieci, tad, protams, viņš iegūs arī atbilstošus pēcnācējus. Tādējādi abos gadījumos sekas ir izviršana.
Šādu ceļu tagad iet mūsu birģeļi. Protams, rezultāti būs tādi paši.
Cilvēki cenšas vairīties no visiem brīdinājumiem par draudošajām briesmām, it kā tad tās pārstātu eksistēt. Nē, no faktiem nav iespējams izvairīties. Bet fakts ir tāds, ka mūsu lielpilsētu dzīvē prostitūcija iegūst arvien lielāku lomu, un tā rezultātā sifiliss rada arvien lielākus postījumus. Visuzskatāmākie rezultāti ir redzami vājprātīgo namos. Taču pietiekami uzskatāmi šos rezultātus varam saskatīt arī savos bērnos. Tēvu grēki izpaužas bērnu slimībās. Slimību arvien lielāka izplatība zīmīgi liecina, cik izvirtusi ir mūsu dzimumdzīve.
Var būt dažāda attieksme pret šiem briesmīgajiem faktiem. Daži cilvēki vispār neredz neko, pareizāk sakot, nevēlas redzēt, jo tā, protams, ir parocīgāk. Citi slēpjas svētulības togā un uzskata šo jomu kā vienu vienīgu grēku. Viņi katram iekritušajam grēciniekam gari un plaši stāsta par laulības svētumu, bet paši savukārt lūdz Dievu, lai tas beidzot pievērš uzmanību šim ļaunumam un dara galu Sodomai. Tiesa gan, to jādara pēc iespējas vēlāk, kad paši svētuļi jau būs kļuvuši veci un aizmirsuši, kas ir dzimumdzīve. Visbeidzot, trešie ļoti labi apzinās, cik šausmīgas sekas izraisa šis mēris, bet viņi tikai parausta plecus, jo jau iepriekš zina, ka neko nespēs izdarīt, un visam jāļauj ritēt dabisko gaitu.