Tas viss, protams, ir ļoti vienkārši un ērti, tomēr nevajag aizmirst, ka tādu "ērtību" dēļ iet bojā vesela nācija. Atsaukšanās uz to, ka arī citām tautām neklājas labāk, neko nemaina, jo pašu tauta iet bojā. Citu nelaime ne par mata tiesu nemazina mūsu pašu ciešanas. Jautājuma būtība ir tieši tāda — kura no tautām pirmā tiks galā ar šo nelaimi un kuras tautas šīs nelaimes dēļ ies bojā?
Te nu redzam galodu, uz kuras tiek pārbaudīta katras rases vērtība. Tā rase, kura neizturēs pārbaudi, ies bojā un atbrīvos vietu veselīgākai, izturīgākai rasei. Runa ir tieši par tādu problēmu, kas nesaraujami saistīta ar nākamo paaudžu likteņiem. Te šausminošās formās apstiprinās likums, ka tēvu grēki piemeklē bērnus līdz desmitajam augumam.
Grēki pret asinīm un rasi ir visbriesmīgākie šai pasaulē. Nācija, kas nododas tādiem grēkiem, ir nolemta bojāejai.
Tieši šajā jomā situācija pirmskara Vācijā bija šausmīga. Ko darījām, lai stātos pretī mēra izplatībai, kas grūda postā jaunatni? Ko darījām, lai pieveiktu dzimumdzīves mamonizāciju? Ko darījām, lai pretotos visas tautas sifilizācijai, kas izrietēja no minētajiem apstākļiem?
Atbilde uz visiem jautājumiem būs skaidrajā norādīsim, ko vajadzēja darīt.
Vispirms jau attieksme pret problēmu nedrīkstēja būt vieglprātīga: vajadzēja saprast, ka no tās atrisinājuma ir atkarīga veselu paaudžu laime vai nelaime, ka faktiski no tā, kā beigsies cīņa pret ļaunumu, ir atkarīga tautas nākotne. Ja tas būtu saprasts, tad toreiz būtu uzsākuši patiešām nežēlīgu cīņu pret ļaunumu. Pirmām kārtām bija nepieciešams pievērst tam visas nācijas uzmanību. Vajadzēja panākt, lai ikviens saprastu briesmu milzīgumu un to, cik svarīga ir cīņa pret briesmām. Cilvēki uzņemas grūtas saistības tikai tad, ja viņi darbojas ne vien piespiedu kārtā, bet arī saskaņā ar pārliecību, pilnīgi apzinoties konkrēto soļu nepieciešamību. Taču tālab vispirms vajag izvērst milzīgu izskaidrošanas darbu un novērst visu, kas to traucē.
Visos tajos gadījumos, kad runa ir par uzdevumu risināšanu, kuri no pirmā acu uzmetiena nav izpildāmi, vispirms jākoncentrē tautas uzmanība uz vienu jautājumu, un tas jādara tik pārliecinoši, it kā uz spēles būtu likts visas tautas liktenis.
Tikai tādējādi var virzīt tautu uz lieliem darbiem, kas prasa milzīgu spēku sasprindzinājumu.
Teiktais attiecas arī uz atsevišķu cilvēku, jo viņš tāpat izvirza sev lielus mērķus. Arī viņam jārīkojas pēc noteikta plāna; arī viņam sistemātiski jāpārvar viens šķērslis pēc otra. Katrā konkrētā laika posmā jākoncentrējas vienam noteiktam, kaut arī tikai daļējam mērķim. Sasniedzot to, jāvirzās tālāk, līdz ir izpildīts viss paša izvirzītais uzdevums. Kas to neprot plānveidīgi darīt, kas neprot posmu pa posmam virzīties uz mērķi, tas nekad negūs galarezultātu un noteikti iestrēgs kaut kur pusceļā. Prasme cīnīties par savu galamērķi ir liela māka. Nereti ir nepieciešams pareizi sasprindzināt enerģiju. Tikai soli pa solim cilvēks var pārvarēt ceļā radušos šķēršļus.
Jebkura panākuma svarīgākais priekšnoteikums ir tas, ka darba vadītājiem ir jāprot parādīt tautas masai ceļa posmu, kas jānoiet konkrētā minūtē. Jāprot koncentrēt tautas uzmanību uz šo nelielo posmiņu, kas šajā momentā ir kārtējais. Jāprot masām iedvest pārliecību, ka konkrētais daļējais panākums izšķirs visu pārējo. Lielas masas vispār pārņem zināms nogurums, tiklīdz tās redz sev priekšā pārlieku garu ceļu. Dažkārt tās šādā situācijā krīt izmisumā. Ikviens ceļinieks rīkojas pareizi, ja domā ne tikai par savu galamērķi, bet visu ceļu sadala vairākos posmos un pēc tam pakāpeniski pārvar vienu posmu pēc otra, Tā viņš drīzāk sasniegs galamērķi un nekritīs izmisumā tāpēc vien, ka ceļš ir pārlieku garš. To pašu var sacīt arī par veselām nācijām.
Cīņu pret sifilisu vajadzēja tautai izvirzīt kā galveno uzdevumu, bet ne tikai kā vienu no tiem. Šim nolūkam bija jāizmanto visi propagandas veidi. Visiem iespējamiem līdzekļiem vajadzēja cilvēkam iedzīt galvā domu, ka sifilisa radītais ļaunums mūs pazudinās. To vajadzēja darīt sevišķi neatlaidīgi līdz tam brīdim, kad visa nācija pārliecinātos, ka no šī uzdevuma izpildīšanas ir atkarīgs viss.
Tikai pēc tādas ilgstošas sagatavošanas varēja pievērst tautas uzmanību šim ļaunumam un pamodināt cilvēkos gatavību nest vissmagākos upurus. Tikai tad varēja ķerties pie nopietnu pasākumu virknes, nebaidoties, ka tauta mūs nesapratīs un nesekos.
Lai patiešām pieveiktu šo ļaunumu, ir nepieciešami milzīgi upuri un tikpat milzīgs darbs.
Cīņa pret sifilisu prasa cīņu pret prostitūciju un aizspriedumiem, pret veciem iesakņojušamies paradumiem, pret daudziem veciem priekšstatiem, savu laiku pārdzīvojušiem uzskatiem un pirmām kārtām pret melīgo svētulību, kas iesakņojusies zināmos sabiedrības slāņos.
Pirmais priekšnoteikums, lai būtu kaut vai morālas tiesības cīnīties pret prostitūciju, ir tādu apstākļu radīšana, kas atvieglo agrīnas laulības. Vēlīnas laulības pašas par sevi slēpj briesmas, ka vajadzēs neizbēgami saglabāt to institūtu, kas, grozies kā gribi, ir patiesi apkaunojošs cilvēcei un, lai saka ko grib, galīgi nesakrīt ar cilvēku pieticīgajām pretenzijām dēvēt sevi par Dievam līdzīgu.
Prostitūcija ir cilvēces kauns, taču to nevarēs izskaust ar morāles sprediķiem, labi domātiem vēlējumiem utt. Vājināt šo ļaunumu, bet pēc tam pilnīgi uzvarēt var vienīgi tad, ja būs virkne priekšnoteikumu. Svarīgākais no tiem ir iespēja doties agrīnā laulībā. Galvenais, kas nepieciešams, proti, lai precētos jauni vīrieši; sievietēm itin visos gadījumos ir pasīva loma.
Cik tālu esam nokļuvuši strupceļā, redzams kaut vai no tā, ka tagad no tā dēvētās labākās sabiedrības mātēm var dzirdēt paziņojumus: viņas būtu ļoti priecīgas, ja meita apprecētu vīrieti ar "jau apvīlētiem ragiem". Kas iznāk? Takā šādās šķiras cilvēku trūkums salīdzinājumā ar jauniem vīriešiem ir mazāks, tad ir skaidrs, ka līgava sev viegli atradīs tādu bezragainu Zigfrīdu, bet pēcnācējos, protams, būs redzams visas šo aprēķina laulību pēdas. Vēl ņemiet vērā faktu, ka bieži ir sastopami dzimstības ierobežojumi un paliek maz iespēju dabiskajai atlasei, jo tiek uzskatīts, ka ikvienai piedzimušai radībai, lai cik nīkulīga tā būtu, par katru cenu jāturpina dzīvot. Ņemiet to visu vērā, un jums nāksies sev uzdot jautājumu: kāpēc vispār vēl pastāv laulību institūts? Un ar ko gan īstenībā laulības tagad atšķiras no prostitūcijas? Vai jau tagad neesam brīvi no jebkādas atbildības par nākamajām paaudzēm? Vai nav skaidrs, ka mūsu bērniem un mazbērniem vajadzēs nolādēt tik noziedzīgu attieksmi pret to, kas ir ne tikai cilvēka dabiskas tiesības, bet arī dabisks pienākums?
Tā mūsu acu priekšā kultūrtautas pakāpeniski iet pretī iznīcībai.
Ir jāsaprot, ka arī laulības nav pašmērķis, ka tām jākalpo augstākam mērķim - vairot un saglabāt sugu un rasi. Tikai šajā apstāklī ir laulību patiesā jēga. Tikai tas ir laulību dižais uzdevums.
Vienīgi pēc tā, cik lielā mērā laulības izpilda šo izdevumu, var spriest par stāvokļa normalitātes pakāpi. Agrīnās laulības ir pareizas kaut vai tāpēc, ka tikai jauniem laulātajiem ir pietiekami daudz fizisko spēku, lai nodrošinātu veselīgu paaudzi. Skaidrs, ka agrīnajām laulībām nepieciešami vairāki sociāli priekšnoteikumi. Ja to nav, tad nav ko domāt par agrīnām laulībām. Šo šķietami ne sevišķi vērienīgo pasākumu nekādi nav iespējams īstenot, ja tam nerada nopietnus priekšnoteikumus. Pietiek aplūkot kaut vai dzīvokļu jautājumu, ar ko tik neveiksmīgi noņemas mūsu "sociālā" republika. Vai nav skaidrs, ka smagie dzīvokļu apstākļi vien ievērojami samazina laulību skaitu un paplašina prostitūciju?