Tikpat bēdīga loma ir darba algas politikai. Ja nepievērsim pietiekamu uzmanību tam, lai tēvs spētu uzturēt savu ģimeni, tad ir skaidrs, ka agrīnas laulības kļūst neiespējamas.
Patiesa cīņa pret prostitūciju kļūs iespējama tikai tad, kad mēs radikāli manīsim visu sociālo situāciju un radīsim visus agrīnajām laulībām nepieciešamos priekšnoteikumus. Lūk, tas jāpaveic vispirms, lai nopietni ķertos pie šīs problēmas risināšanas.
Otrkārt, mums jālikvidē audzināšanas sfērā vairāki trūkumi, par kuriem mēs gandrīz nemaz nedomājam. Pirmām kārtām nepieciešams sabalansēt garīgo un fizisko audzināšanu. Tas, ko tagad dēvējam par ģimnāziju, ir izsmiekls salīdzinājumā ar šīs skolas grieķisko paraugu. Pie mums ir pilnīgi aizmirsuši, ka vesels gars mājo tikai veselā miesā. Šis likums ir neapšaubāmi pareizs attiecībā uz visu tautas pamatmasu, turpretī atsevišķiem izņēmumiem nav lielas lomas.
Pirmskara laikā bija gadi, kad šo patiesību pilnīgi aizmirsa. Visa uzmanība bija pievērsta tikai "garīgumam", turpretī par ķermeni vispār nedomāja. Cilvēki uzskatīja, ka tieši tāds audzināšanas darba nostādne atbilst nācijas diženumam. Protams, tā bija kļūda, kas ļoti drīz sāka atriebties. Nav nejaušs apstāklis, ka boļševisma vilnis nekur citur neradīja tādu atbalsi, kā vien tur, kur bads un nepietiekams uzturs izraisīja iedzīvotāju izviršanu: Vidusvācijā, Saksijā un Rūras baseinā. Visos minētajos novados tā dēvētā inteliģence neizrādīja kaut cik nopietnu pretestību ebrejiskajai boļševisma slimībai. Pirmkārt, tāpēc ka pati inteliģence šajās teritorijās fiziski izvirta, pateicoties jau minētajiem trūcīgajiem apstākļiem, un, otrkārt, tālab, ka tur audzināšana bija nostādīta nenormāli, īpašās rūpes tikai par "garīgo audzināšanu" padarīja sabiedrības augšējos slāņus pilnīgi nespējīgus noturēties un vēl jo vairāk izlauzt sev ceļu uz tām attīstības joslām, kur izšķirošais ir nevis "gars", bet dūre. Ja cilvēks ir fiziski vārgs, tad nereti šī iemesla dēļ viņš kļūst ari gļēvs.
Garīgās attīstības nesamērīgais pārsvars un fiziskās attīstības noniecināšana visbiežāk jau agrā jaunībā izraisa dzimumattiecību priekšstatu pāragru attīstīšanos. Jauneklis, kurš savu ķermeni norūda sportā, iegūst dzelžainu spēku, un tajā pašā laikā viņa jutekliskās vajadzības ir mazākas nekā jauneklim, kurš pārtiek tikai no garīgās barības, sēž tikai pie grāmatām utt. Tas viss jāņem vērā racionālā audzināšanā. Pareizi izkārtotā audzināšanā nedrīkst piemirst ari to, ka fiziski vesela cilvēka prasības attieksmē pret sievieti tāpat būs citādas nekā priekšlaicīgi samaitāta, novārguša jauna cilvēka prasības.
Audzināšanas darbs jāizkārto tā, lai jaunatnes brīvais laiks tiktu izmantots fiziskiem vingrinājumiem. Jaunietis nedrīkst bezmērķīgi klaiņot pa ielām un kinoteātriem. Viss pēc darba dienas pārpalikušais laiks jāveltī sava organisma rūdīšanai, jo dzīve vēlāk izvirzīs viņam lielas prasības. Jaunatnes audzināšanas darbā jāietilpst ne jau skolniecisku pārgudrību iesūknēšanai, bet tieši tam, par ko runājām iepriekš. Jādara gals aizspriedumam, it kā fiziskās audzināšanas jautājumi ir katra atsevišķa cilvēka personiska lieta. Nē, tā tas nav. Nav un nevar būt brīvības, kas kaitē nākamo paaudžu interesēm, tātad arī visas rases interesēm.
Līdztekus fiziskajai audzināšanai jāuzsāk cīņa pret morāles indi.
Patiesībā taču visa pašreizējā sabiedriskā dzīve ir viens vienīgs dzimumvilinājumu un kairinājumu perēklis. Palūkojieties kaut vai uz mūsu kino, varietē un teātru programmām, un nespēsiet noliegt, ka tā nebūt nav mūsu jaunatnei nepieciešamā barība. Afišās un plakātos tiek izmantoti viszemiskākie paņēmieni pūļa ziņkāres ierosināšanai. Ikvienam, kurš nav zaudējis spēju izprast jaunatnes psiholoģiju, ir skaidrs, ka tam visam ir jānodara milzīgs morāls kaitējums jaunatnei. Jutekliskuma drūmā atmosfēra, kas valda visur, zēnā neizbēgami izraisa tādus priekšstatus, kādiem viņam vajadzētu būt pavisam svešiem. Šādas "audzināšanas" sasniegums nu nākas konstatēt ik uz soļa. Jaunatne nobriest pārlieku agri un tāpēc noveco priekšlaicīgi. Tiesu zālēs jūs bieži varat dzirdēt šausmīgas lietas, kas sniedz skaidru priekšstatu par to, cik nepievilcīga dzīve ir mūsu 14-15 gadus veciem jauniešiem. Vai gan pēc tam jābrīnās, par sifilisa izplatību pusaudžu vidū. Vai nav jāšausminās redzot, ka lielpilsētu prostitūtas sniedz laulības dzīves pirmās mācībstundas šiem ļoti jaunajiem, fiziski vārgajiem puisīšiem no morāli izvirtušajām ģimenēm.
Kurš nopietni grib cīnīties pret prostitūciju, tam vispirms jāpalīdz novērst tās idejiskos priekšnoteikumus, tam jāpalīdz darīt galu lielpilsētu amorālajai kultūrai, jo tā ir īsta sodība jaunatnei. Protams, šajā sakarā izraisīsies šausmīgs skandāls, taču tam nevajag pievērst nekādu uzmanību. Ja neizvilksim mūsu jaunatni no purva, kur tā ir tagad, tad jaunatne šajā purvā neglābjami noslīks. Kurš nevēlas saskatīt visas šīs draņķības, tas faktiski palīdz pakāpeniski stigt prostitūcijas purvā nākamajām paaudzēm, no kurām ir atkarīgs viss nācijas tālākais liktenis.
Šo attīrīšanas darbu jāveic visās jomās. Tas attiecas uz teātra mākslu, literatūru, kino, presi, plakātiem, izstādēm utt. Visās šajās sfērās nākas konstatēt sairšanas un trūdēšanas parādības. Tikai pēc pamatīgas tīrīšanas spēsim likt literatūrai, mākslai utt. kalpot vienīgi dižajai morāli valstiskajai un kultūras idejai. Visa sabiedriskā dzīve jāatbrīvo no modernās erotikas sasmakušā tvana, vajag attīrīt atmosfēru no visiem pretdabiskajiem un bezgodīgajiem netikumiem. Visā šajā darbā vadošajai idejai jābūt sistemātiskām rūpēm par tautas fiziskās un morālās veselības saglabāšanu. Individuālās brīvības tiesībām iepretī rases saglabāšanas pienākumam ir jāatkāpjas otrajā plānā.
Tikai tad, kad veiksim visus šos pasākumus, varēs teikt, ka nu ir tikai tīri medicīniska cīņa pret šo slimību un var rēķināties ar zināmiem panākumiem. Taču arī šeit nedrīkstēs pieļaut puspasākumus, nāksies pieņemt ļoti radikālus un dažkārt grūtus lēmumus. Ir taisnīgi defektīviem cilvēkiem liegt vairoties, jo viņi rada tikpat defektīvus pēcnācējus. Tāda noteikuma plānveidīga īstenošana būtu viens no viscilvēciskākajiem pasākumiem. Tas būs barbarisks pret tiem nelaimīgajiem, kas kļuvuši neizdziedināmu slimību upuri, tomēr tā būs labdarība visiem pārējiem iedzīvotājiem un nākamajām paaudzēm. Pārejošas ciešanas varbūt turpināsies gadsimtu, toties vēlāk mums tūkstošiem gadu pateiksies par šiem pasākumiem.
Cīņa pret sifilisu un tā radītāju — prostitūciju — ir viens no visgrūtākajiem cilvēces uzdevumiem. Tā ir grūta tālab, ka ir runa nevis par vienas vai otras daļējās problēmas atrisināšanu, bet gan par sifilisa neizbēgami izraisošu parādību kompleksa novēršanu. Šajā gadījumā fiziska saslimšana ir tikai morālo, sociālo un rases instinktu saslimšanas sekas.
Ja gļēvulības vai slinkuma dēļ neīstenosim šo cīņu, tad kas gan notiks ar mūsu tautu pēc piecsimt gadiem? Skaidrs, ka mūsu vidū tad atradīsies ļoti nedaudz būtņu, par kurām, nezaimojot visvareno, drīkstētu sacīt, ka tās veidotas Dievam līdzīgas.
Tagad paskatīsim, kā ar šīm drausmīgajām parādībām cīnījās vecajā Vācijā. Mierīgi izpētot jautājumu, nākas izdarīt patiešām bēdīgus secinājumus. Protams, valdības aprindās saprata, ka slimība nodara šausmīgu postu, kaut gan diezin vai skaidri apjauta, cik nāvējošas būs sekas. Taču cīņas pasākumi pret šo ļaunumu bija zem katras kritikas. Radikālu reformu vietā veica pilnīgi nožēlojamus pasākumus. Valdība nepievērsa uzmanību slimības saknēm un galvenajiem cēloņiem, bet gan cīnījās ar virspusējām parādībām. Prostitūtas sāka pakļaut medicīniskai apskatei, organizēja kaut kādu uzraudzību, atsevišķos gadījumos saslimušu prostitūtu nosūtīja uz lazareti. Apārstējusies viņa no turienes atkal izgāja uz ielas un turpināja aplipināt vīriešus, kas nonāca ar viņu saskarē.