Kā zināms, vēlāk ieviesa "speciālu paragrāfu", kas aizliedza dzimumsakarus ar slimu vai neizārstētu cilvēku. Pats par sevi pasākums ir pareizs, taču praksē to gandrīz nemaz neizdevās īstenot.
Nelaimīgā sieviete, kas kļuva tāda smaga gadījuma upuris, izvairījās ierasties tiesā kā lieciniece pret to cilvēku, kas nolaupīja viņas veselību. Tas ir pilnīgi saprotami, ja ievēro mūsu, pareizāk sakot, viņas audzināšanas līmeni un patur prātā, kādas morālas nepatikšanas viņai būs saistītas ar tādu lietu. Galu galā sieviete vismazāk iegūst no tā, vai šo cilvēku notiesā vai nenotiesā. Viņu taču tik un tā vajās sabiedrības nicinājums vēl lielākā mērā nekā vīrieti. Visbeidzot, iedomājieties sievietes stāvokli, ja ar ļauno slimību viņu aplipinājis neviens cits kā pašas vīrs.
Ko gan viņai šādā gadījumā darīt? Iet sūdzēties tiesā?
Attiecībā uz cietušo vīrieti jānorāda, ka viņš taču visbiežāk satuvinās ar prostitūtu pēc krietnas alkohola lietošanas. Šis vīrietis ir tādā stāvoklī, ka nav spējīgs domāt par savas "mīļotās" veselības stāvokli. To labi zina prostitūtas, kas slimo ar sifilisu. Tieši tāpēc šīs nelaimīgās cenšas notvert vīrieti tieši tajā brīdī, kad viņš atrodas šādā mazpievilcīgā stāvoklī. Pēc tam saslimušais vīrietis, pat sasprindzinot atmiņu, nespēj atcerēties, kura īsti bija tā sieviete, kas viņu aplaimoja. Tas ir it īpaši saprotams, ja notikums risinās tādā pilsētā kā Berlīne vai pat Minhene. Desmitiem tūkstošiem gadījumos tāpat notiek ar iebraucējiem no provinces, kurus lielo pilsētu troksnis tik ļoti apdullina, ka viņi vispār nespēj apjēgt apkārtējo situāciju.
Visbeidzot, kurš gan spēj būt pilnīgi pārliecināts, vai viņš ir vesels, vai vēl arvien slims? Vai gan nav zināmi tūkstošiem recidīva gadījumu pēc tam, kad slimnieks it kā ir izārstējies? Un vai tādi cilvēki, paši to neapjauzdami, nenodara miljoniem nelaimju saviem tuviniekiem?
Tādējādi praksē iznāca, ka īpašais paragrāfs, pēc kura sodīja par aplipināšanu, izrādījās maznozīmīgs. Tikpat niecīgus rezultātus praksē deva prostitūtu uzraudzība. Un, visbeidzot, sifilisa ārstēšana vēl tagad nesasniedz mērķi.
Neapstrīdama ir tikai viena lieta: neraugoties uz šiem pasākumiem, drausmīgā slimība izplatījās arvien vairāk. Šis fakts vislabāk pierāda visu iepriekš minēto pasākumu bezmērķīgumu.
Vai gan varēja citādi? Visi šie pasākumi bija pavisam nepietiekami un pat smieklīgi. Tautas morālās prostitūcijas apkarošanai netika darīts nekas. Un vispār nebija nekādas pārdomātas pasākumu sistēmas.
Tiem, kas izturas pret šīm briesmām vairāk vai mazāk vieglprātīgi, varam dot tikai vienu padomu: iepazīstieties pamatīgāk ar šīs slimības izplatīšanās statistiku. Salīdziniet pēdējā gadsimta statistikas datus. Kaut nedaudz padomājiet par to, kāda būs turpmākā attīstības gaita. Ir jābūt pilnīgam ēzelim, lai pēc iepazīšanās ar šiem datiem neuzmestos zosāda.
Vājums un nenoteiktība, kas pirmskara Vācijā izpaudās acīmredzami tik netalantīgi, jāaplūko visos gadījumos kā uzskatāms apliecinājums mūsu valsts sairšanas sākumam. Tās bija politiskās un morālās degradācijas nepārprotamas pazīmes.
Ja valstij pietrūkst spēka organizēt cīņu par tautas veselību, tā vienlaikus zaudē tiesības pastāvēt šajā pasaulē, kas ir cīņas pasaule.
Tādas tiesības paliek tikai spēcīgajiem un "noturīgajiem", bet nevis vājajiem un "nenoturīgajiem". Eksistences sarežģītie apstākļi nedod tiesības uz mīkstčaulību un neizlēmību, kas spēj iznīcināt lielu nāciju. Ja nācija necīnās par eksistenci, tad tā nav tik liela, lai pastāvētu šajā pasaulē. Būt spēcīgai, varenai un noteiktai — tāds ir valsts pienākums pret savu tautu, un arī tauta vienmēr atbalstīs tādu valsti.
Viena no impērijas pakāpeniskas iziršanas uzskatāmākām pazīmēm pirmskara laikmetā bija sistemātiska, gandrīz plānveidīga nācijas kultūras līmeņa pazemināšanās, turklāt, protams, ar kultūru es saprotu pavisam ko citu, bet ne jau to, ko tagad pie mums dēvē par civilizāciju. Mūslaiku tā dēvētā civilizācija manās acīs drīzāk ir patiesas kultūras tieša ienaidniece, jo īstenībā tā labākajā gadījumā ir pseidocivilizācija, ja vispār ir iespējams runāt par kaut kādu civilizāciju.
Jau 20. gadsimta priekšvakarā mākslas jomā sāka izpausties bēdīgi simptomi, kādus pirms tam Vācijā nemaz nepazina. Protams, arī senākos laikos atsevišķos gadījumos varēja konstatēt kļūdas mākslā — māksliniecisko meklējumu iznākumā, kuram nākamās paaudzes tomēr, par spīti visam, varēja atzīt zināmu vēsturisku vērtību. Daudz ko šajā jomā var uzskatīt par apstrīdamu, tomēr kā strīda objekts tas bija tiesīgs pastāvēt, ko gan nevar teikt par pašreizējo gaumes degradāciju un izkropļošanu. Uz 20. gadsimta sliekšņa par to jau vairs nevarēja runāt. Tur bija darīšana nevis ar kļūdām, bet gan ar idejisku izviršanu. Runa bija par konkrētiem kultūras izviršanas simptomiem, kas signalizēja, ka boļševisma ideju ietekmē ir gaidāma politiska katastrofa.
Boļševisms mākslā ir vienīgā iespējamā forma, kā tas vispār var izpausties kultūras jomā; tieši te boļševisms var atļauties bezgalīgas kroplības. Kam tāds paziņojums šķiet dīvains vai pat nepatiess, tam mēs iesakām uzmanīgi pavērot mākslu tajās valstīs, kurām jau bija "laime" boļševizēties. Sekojiet padomam un pārliecināsieties, ka oficiāli atzītā māksla šajās valstīs ir tādu panīkušu cilvēku kā "kubistu" un "dadaistu" vājprātīgas fantāzijas produkts. Pat īsu laiku pastāvējušajā Bavārijas padomju republikā varējām ievērot to pašu. Jau Bavārijā varēja atzīmēt, ka visiem oficiāliem plakātiem, laikrakstiem, zīmējumiem utt. bija uzspiesta ne tikai politiskas, bet ari vispārējas kultūras lejupslīdes un trūdēšanas zīme.
Protams, pirms gadiem 60 nevarēja pat iedomāties tik vērienīgu politisko katastrofu, kādu mēs pārdzīvojām tagad. Tieši tāpat kultūras lejupslīdes simptomi pirms gadiem 60 bija daudz vājāki, nekā trūdēšanas simptomi, kas kopš 20. gadsimta sākuma izvirta "kubismā" un tā joprojām. Pirms gadiem 60 tāda lieta kā "dadaistu" tā dēvēto "pārdzīvojumu" izstāde būtu pilnīgi neiedomājama. Tajos laikos līdzīgas izstādes organizatorus vienkārši ietupinātu vājprātīgo namā. Turpretī mūsdienās šādi subjekti vada pat veselu mākslinieku sabiedrību. Pirms gadiem 60 tāds mēris nevarēja izcelties, jo sabiedriskā doma to neciestu, bet valsts nekavējoties veiktu pasākumus. Valsts vadītājiem ir jācīnās, lai vājprātīgiem cilvēkiem nebūtu iespējams ietekmēt veselas tautas garīgo dzīvi. Dot "brīvību" tādai "mākslai" nozīmē rotaļāties ar tautas likteņiem. Diena, kad līdzīga veida māksla gūtu plašu atzinību, kļūtu liktenīga visai cilvēcei. Tajā dienā varētu sacīt, ka cilvēces garīgās attīstības progresa vietā stājies regress. Ir grūti pat iedomāties tādas attīstības briesmīgās sekas.
Tiklīdz no šīs pozīcijas kaut mirkli palūkojamies uz attīstības rezultātiem pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā, ar šausmām pārliecināmies, cik tālu jau esam aizgājuši pa šo briesmīgo ceļu. Kur vien raugies, visur redzami tādu slimību aizmetņi, kas agrāk vai vēlāk novedīs kultūru līdz bojāejai. Visi simptomi liecina par ieilgušo trūdēšanas procesa posmu. Nelaimīgas ir tautas, kas nespēj tikt galā ar šādām slimībām!