Tādas slimības jau sen var konstatēt Vācijā gandrīz visās mākslas jomās un kultūrā vispār. Visās kultūras jomās jau it kā esam tikuši pāri augstākajam punktam un atrodamies regresa ceļā. Teātris nepārprotami virzījās lejup un jau pirmskara Vācijā tas pilnīgi izzustu kā kultūras attīstības faktors, ja vien valsts teātris toreiz neizrādītu zināmu pretestību mākslas prostituēšanai. Ja neievēro šos un dažus citus izņēmumus, tad jānonāk pie pārliecības — skatuve ir tik zemu kritusi, ka būtu labāk teātri vispār neapmeklēt. Ir taču kaut kas nedzirdēts jau tas vien, ka nevarējām ielaist jaunatni "mākslas tempļos", par ko nācās klaji paziņot vairāk nekā dīvainos plakātos: "Jaunatnei līdz tik un tik gadiem ieeja aizliegta".
Padomājiet par to! Mākslas tempļu galvenajam uzdevumam taču vajadzēja pirmām kārtām būt jaunatnes audzināšanai. Ne jau tāpēc pastāv teātri, lai priecētu dzīves pārsātinātus večukus, Lūk, mēs esam nokļuvuši tiktāl, ka bija vajadzīga tāda piesardzība. Ko gan teiktu seno laiku lielie dramaturgi par tādiem "piesardzības pasākumiem" un vēl jo vairāk par apstākļiem, kuru dēļ šādi pasākumi kļuva nepieciešami? Cik ļoti sadusmots būtu Šillers! Ar kādu sašutumu novērstos Gēte!
Bet ko gan nozīmē Šillers, Gēte un Šekspīrs mūsdienu poēzijas varoņiem? No šo kungu viedokļa Šillers, Gēte un Šekspīrs ir pilnīgi atpalikuši, atmiruši cilvēki, vēl vairāk — "jauno poētu sen apsteigti". Apskatītajam laikmetam ārkārtīgi raksturīgs ir ne tikai tas, ka tā varoņi paši fabricē vienīgi netīrumus, bet arī tas, ka viņi par katru cenu cenšas izvārtīt dubļos visu patiesi grandiozo, kas bijis agrāk. Šādos laikmetos vienmēr nākas konstatēt līdzīgas parādības. Jo nožēlojamāki un neģēlīgāki ir tāda "jauna" laikmeta darboņu roku darinājumi, jo nīstamāki viņiem ir agrākā patiesā diženuma un pašcieņas liecinieki. Vislabprātāk šādi darboņi izrautu no cilvēku atmiņas visu pagātni. Tad nebūtu ar ko salīdzināt mūsdienu netīrumus un par "mākslu" varētu dēvēt arī "visjaunākās" nekrietnības. Jo nožēlojamāks un netalantīgāks ir jaunais institūts, jo centīgāk tas pūlas izdzēst no cilvēku atmiņas visas pagātnes pēdas. Un otrādi. Viss labais un stiprais, ko var dot mūsdienas, centīsies pastāvēt un turpināties, vadoties no pagātnes dižajiem iekarojumiem. Stiprais un labais nebaidās, ka tas nobālēs salīdzinājumā ar pagātni. Tieši pretēji, tas cenšas jauno paaudžu atmiņā izraisīt un iztēlē atsvaidzināt visu lielisko un grandiozo, kas bijis pagātnē. Noliegt visu lielisko pagātni, visu to, ko cilvēce jau agrāk bija ieguvusi, ienīst šo pagātni spēj tikai tas, kurš nevar pasaulei dot kaut ko vērtīgu un diženu, bet tajā pašā laikā tas uzstājīgi cenšas pierādīt, ka ir devis cilvēcei nezin kādus labumus.
To visu var teikt ne tikai par kultūras druvas "novatoriem", tas attiecas arī uz politiku. Jaunas revolucionāras kustības attieksme pret vecajām formām ir jo naidīgāka, jo mazāk nozīmīga ir pati kustība. Cenšanās pasniegt savu kroplumu kā ļoti grandiozu rada aklu naidu pret visu patiesi diženo, kas bijis pagātnē. Lūk, piemērs. Skaidrs, kamēr vien dzīva bija Fridriha Lielā slava, sevišķi slavens nevarēja kļūt Fridrihs Eberts. Sansusī galma varonis salīdzinājumā ar bijušo Brēmenes traktiernieku ir kā saule un mēness. Mēness spīd tikai tad, kad noriet saule. Lūk, kāpēc "mēneši" ar naidu vajā patiesi dižu cilvēku saules slavu. Politiskās dzīves jomā ne reizi vien bija tā, ka, ja vien liktenim labpatika uz laiku ielikt varu politiskas nulles rokās, tad nulle tērēja neticamu enerģiju, lai apmelotu visu pagātni un aplietu to ar netīrumiem. Un tajā pašā laikā niecība laida darbā visus iespējamos galējos līdzekļus, lai nepieļautu kaut vismazāko sev adresēto kritiku. Vislabākais piemērs šajā ziņā ir mūsdienu likumdošana par Vācijas republikas "aizsardzību".
Lūk, tāpēc, tiklīdz dzirdēsiet, ka viena vai otra mācība, pasaules uzskats, politiska vai ekonomiska kustība bez atšķirības nopulgo visu pagātni, tad ziniet, ka jau tas vien liek būt piesardzīgam un zināmā mērā neuzticēties šai kustībai. Lielākoties tāds naids liecina tikai par to cilvēku niecību, kuri sēj šo naidu. Bet nereti tas liecina par nekrietniem nodomiem. Cilvēcei patiesi labu vēloša kustība nesāks atteikties no visa, kas bijis pagātnē, bet gan izmantos vecā pamata stiprākās daļas. Veselīga kustība nemaz nekautrēsies atzīt, ka tā izmanto senas patiesības. Visa cilvēces kultūra un arī pats cilvēks taču ir tikai vienotas attīstības ķēdes rezultāts, bet šīs ķēdes posmus ir kalušas vairākas paaudzes, un katra no tām tikai turpinājusi iepriekšējo paaudžu darbu. Patiesi veselīgas revolūcijas mērķis nebūt nav vienkārši sagraut visu veco. Tās mērķis ir aizvākt slikto un novecojošo un turpināt celtniecību uz tām pamata daļām, kas ir noderīgas.
Tikai tā var un vajag saprast cilvēces progresu. Pretējā gadījumā pasaule nekad nebūtu izkļuvuši no haosa. Katra jauna paaudze sāktu noliegt un ignorēt visu bijušo un par pirmo priekšnoteikumu jaunbūvei uzskatītu visu iepriekšējo paaudžu radītā sagraušanu.
Kultūras sliktākā pazīme pirmskara gados bija ne tikai pilnīga impotence mākslas un vispārējās kultūras radošajā procesā, bet arī naids, ar kādu tā centās visu iepriekšējo izvārtīt dubļos. Gandrīz visās mākslas nozarēs, it īpaši teātrī un literatūrā, uz 20. gadsimta sliekšņa ne tikai neradīja neko jaunu, bet par uzdevumu uzskatīja visa vecā uzspridzināšanu un nomelnošanu. Pa labi un kreisi klaigāja par to, ka tādi un tādi diži pagātnes sacerējumi jau ir "apsteigti", it kā niecību laikmets būtu spējis kaut jebko pārvarēt.
Šajā sakarā atkal jānorada uz tautas daļas gļēvumu, kurai kaut vai iegūtās izglītības dēļ bija pienākums atklāti uzstāties pret šādu kultūras apkarošanu. Inteliģence gļēvuma dēļ neizšķīrās par tādu rīcību. Tā nobijās no boļševistiskās mākslas "apustuļu" klaigām, kas, protams, visnelietīgākajā veidā uzgāztu katram, kurš nevēlētos saskatīt radošas pērles šo kungu sacerējumos. Inteliģence pakļāvās tam, kas šķita neizbēgams. Vēl vairāk. Cilvēki sāka pat baidīties, ka šie pa pusei blēži, pa pusei stulbeņi apvainos mākslas nesaprašanā. It kā atteikšanās saprast deģenerātu un nekaunīgu meļu saražotu produkciju godīgam cilvēkam būtu apkaunojoši. Ja atļauts tā izteikties, tāda novatoru rīcība bija ļoti vienkāršs līdzeklis, lai pierādītu, cik "diži" ir viņu darbi. Viss pilnīgi nesaprotamais un vienkārši vājprātīgais viņu darbos pārsteigtajai pasaulei tika reklamēts kā "iekšēju pārdzīvojumu" produkts. Ar lēto paņēmienu minētie kungi pasargāja sevi no jebkādas kritikas. Baidoties, ka to varētu apvainot "jaunākās" mākslas nesaprašanā, inteliģence klusuciešot samierinājās ar visneģēlīgāko ņirgāšanos par mākslu un galu galā patiešām zaudēja jebkuru pareizu mērauklu mākslas vērtēšanā.
Tas viss kopumā neapšaubāmi liecināja par ļauna laikmeta tuvošanos.
* * *
Viens no bēdīgākajiem simptomiem bija arī šāds.
20. gadsimtā visas lielās pilsētas sāka zaudēt kultūras centra raksturu un arvien vairāk kļuva vienkārši par cilvēku koncentrēšanās vietām. Mūsdienu lielpilsētu proletariātam ir ļoti niecīga saikne ar to pilsētu, kurā tas īslaicīgi dzīvo. Tas ir tāpēc, ka strādnieka izpratnē patiešām ir runa tikai par īslaicīgas uzturēšanās vietu un neko vairāk. Daļēji tas izriet no visas sociālās situācijas, kas liek cilvēkam atkal un atkal mainīt savu dzīvesvietu un tādējādi nedod viņam laiku īsti saistīties ar savu pilsētu. Taču, no otras puses, šīs parādības cēlonis jāsaskata arī tai apstāklī, ka modernās pilsētas vispār aizvien vairāk zaudē savu kultūrlomu un kļūst nabagākas kultūras vērtību ziņā.