Jau brīvības karu laikā Vācijā bija tikai neliels skaits pilsētu, turklāt tās lieluma ziņā bija pieticīgas. Tikai dažām toreiz pastāvējušajām lielajām pilsētām patiešām bija galvenokārt rezidenču loma un tādā kvalitātē gandrīz vienmēr arī zināma kultūras vērtība. Pat izskata ziņā tās bija kaut kas mākslinieciski pabeigts. Ja salīdzina dažas toreizējās pilsētas, kurās bija vairāk par 50 tūkstošiem cilvēku, ar tagadējām tikpat apdzīvotām pilsētām, redzēsim, ka tad pilsētās patiešām bija lieli zinātnes un mākslas dārgumi. Kad Minhenē bija tikai 60 tūkstoši iedzīvotāju, šo pilsētu jau faktiski varēja uzskatīt par vienu no svarīgākajiem mākslas centriem Vācijā. Tagad gandrīz katrā fabriku pilsētelē dzīvo tāds pats skaits cilvēku, bet nereti arī daudz vairāk, bet tām pietrūkst kaut vai mājiena par zinātnes un kultūras vērtībām. Tās vienkārši ir dzīvošanai iznomājamas kazarmas un nekas vairāk. Pastāvot tādam mūsdienu pilsētu raksturam, nevar rasties nekāda intīma saikne ar šo centru. Neviens cilvēks nejūt simpātijas pret pilsētu, kas ne ar ko neatšķiras no citām, un kurai nav nevienas intīmas pazīmes. Turklāt šīs pilsētas ļoti centīgi vairās no visa, kas kaut cik atgādina mākslu.
Vēl vairāk. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, pat patiešām lielās pilsētas kļūst relatīvi nabagākas mākslas vērtību ziņā. Šīs pilsētas arvien vairāk nivelējas. Galu galā tās izskata ziņā sāk līdzināties nelaimīgajām fabriku pilsētām un atšķiras no tām vienīgi ar lielumu. Tas, ar ko jaunāko laiku vēsture ir papildinājusi lielo pilsētu kultūras saturu, ir pilnīgi nepietiekami. Visas pilsētas būtībā dzīvo uz pagātnes slavas un dārgumu rēķina. Pamēģiniet tagad atņemt Minhenei to, kas bija savākts jau Ludviga I laikā, un jūs, ar šausmām, ieraudzīsiet, cik niecīgi mazs ir viss, ko mākslas darbu ziņā esam ieguvuši no jaunajiem laikiem. To pašu var sacīt par Berlīni un vairumu citu lielo pilsētu.
Taču būtiskākais ir tas, ka nevienā no lielajām pilsētām nav tādu pieminekļu, kas valdītu pār visu pasauli, un kurus varētu uzskatīt par laikmeta simbolu. Pavisam citādas ir senlaiku pilsētas. Toreiz katrai pilsētai bija kāds īpašs piemineklis, tās lepnuma monuments. Antīkajām pilsētām bija raksturīgas nevis celtnes, bet gan pieminekļi, kas reprezentēja to kopējo guvumu, pieminekļi, kas noderēja ne tikai konkrētam brīdim, bet gadsimtiem. Šajos pieminekļos iemiesojās nevis vienkārši kādas personas bagātības, bet gan visas tautas diženums. Lūk, tāpēc antīkajā pilsētā atsevišķs cilvēks patiešām simpatizēja savai dzīvesvietai. Šai pilsētai bija tādi pievilkšanas līdzekļi, par kādiem mums tagad nav pat nojautas. Tādas pilsētas iedzīvotāju acu priekšā bija ne jau vairāk vai mazāk nožēlojami nami, kas piederēja atsevišķiem cilvēkiem, bet bija greznas ēkas, kuras piederēja visai sabiedrībai. Salīdzinājumā ar brīnišķajām celtnēm viņu pašu dzīvojamiem namiem bija pakārtota nozīme.
Ja salīdzina antīko pilsētu valsts ēku milzīgos izmērus ar tolaik esošajiem dzīvojamiem namiem, tad nākas vien pabrīnīties, cik lieliski toreiz tika izcelta sabiedrisko ēku prioritāte. Vēl tagad tīksmināmies par antīkās pasaules drupām un krāsmatām. Taču neklājas aizmirst, ka tās nav lielu veikalu drupas, bet gan ir piļu un valsts celtņu drupas, t.i., tādu celtņu drupas, kas piederēja visai sabiedrībai. Pat vēlākā laikā Romas vēsturē pirmajā vietā krāšņuma ziņā bija ne atsevišķu pilsoņu villas un pilis, bet gan tempļi, stadioni, cirki, akvedukti, siltavoti, bazilikas utt., t.i., celtnes, kas piederēja valstij, visai tautai.
Pat viduslaikos Vācijā respektēja tādu pamatprincipu, kaut gan priekšstati par mākslu šajā laikmetā bija pavisam citādi. Tas, kas senajā laikmetā izpaudās akropolē vai panteonā, tagad ir ieguvis gotiskā tempļa formu. Šīs monumentālās celtnes slējās kā milži pāri nedaudzajiem viduslaiku pilsētas koka un ķieģeļu namiem. Tās vēl tagad paceļas augstāk par mūsdienu dzīvojamām kazarmām un uzliek savu zīmogu visai konkrētajai pilsētai. Tempļi, torņi, rātsnami un katedrāles pauda toreizējā laikmeta stilu, un to sākotne meklējama senatnē.
Bet nu palūkojieties, cik nožēlojama proporcija starp valsts celtnēm un privātmājām pastāv tagad. Ja mūsdienu Berlīni piemeklētu senās Romas liktenis, tad pēcnācēji būtu spiesti secināt, ka lielākās celtnes bijušas vai nu universālveikali, kas piederējuši ebrejiem, vai arī milzīgas viesnīcas — cilvēku grupu īpašums. Patiešām, salīdziniet kaut vai Berlīnē pastāvošo proporciju starp valsts rakstura celtnēm un finansistiem, tirgoņiem piederošajiem namiem.
Pat līdzekļi, kas atvēlēti valsts rakstura ēku būvēšanai, ir niecīgi un pilnīgi smieklīgi. Būvējam ēkas nevis gadsimtiem ilgai pastāvēšanai, bet tikai acumirkļa vajadzībām. Nevar runāt pat par augstākas kvalitātes ideju. Berlīnes pils taču savulaik bija daudz nozīmīgāka celtne nekā, teiksim, tagadējā jaunās bibliotēkas ēka. Viena bruņuvilciena uzbūvēšanai mēs atvēlam 60 miljonus. Turpretī jaunajam reihstāgam, republikas pirmajai krāšņajai ēkai, kurai sava nozīme jāsaglabā gadsimtos, neatvēlēja pat pusi no šīs summas. Kad radās jautājums par to, kā izgreznot šīs ēkas iekšpusi, tad prominentā sapulce nolēma, ka šim nolūkam nevajag izmantot akmeni, bet pietiks ar ģipsi. Starp citu, šoreiz parlamentāriešiem bija taisnība: cilvēkiem ar ģipša galvām neklājas sēdēt telpās, kas ir greznotas ar akmens kalumiem.
Tādējādi pilsētām pietrūkst tieši tā, kas ir it īpaši vērtīgs tautas acīs. Tāpēc nav jābrīnās, ka tauta mūsdienu pilsētās neatrod to, kā tajās nav. Pilsētu pilnīga noplukšana ir neizbēgama. Mūsdienu lielpilsētas iedzīvotāja pilnīgā vienaldzība pret pilsētas likteni ir tikai šīs noplukšanas izpausme.
Ari tas uzskatāms par kultūras degradācijas un vispārējā kraha simptomu. Laiks smok sīkmanīgas "mērķtiecības" nenozīmīgajos jautājumos jeb, precīzāk izsakoties, naudas verdzībā. Te nu nav ko brīnīties, ka tādā situācijā paliek maz vietas varonībai. Mūsdienas pieļauj to, ko iesēja nesenais laikmets.
* * *
Visi sairuma simptomi galu gala bija nepareizas pasaules uztveres rezultāts. No ačgārnībām izrietēja cilvēku nedrošība vērtējumos un attieksmē pret vienu vai otru nopietnu jautājumu. Tāpēc arī radās nenoteiktība un svārstības, sākot jau ar audzināšanas jautājumiem. Cilvēki baidās atbildības, ikviens ir gatavs gļēvulīgi samierināties pat ar to, ko uzskata par kaitīgu. Pļāpāšana par "humānismu" kļūst modes lieta. Cīnīties ar slimīgām parādībām nav uzņēmības. Mēs saudzējam atsevišķus cilvēkus un tajā pašā laikā upurējam miljoniem cilvēku nākotni.
Par to, cik tālu ir pavirzījies sairšanas process, liecina stāvoklis reliģijā. Te ari nav kādreizējā vienotā, veselīgā un noturīgā uzskata par lietām. Nelaime nebija tā, ka no baznīcas novērsās zināms daudzums tās kādreizējo atbalstītāju. Daudz ļaunāk bija tas, ka nu šausmīgi palielinājās vienaldzīgo masa. Gan katoļi, gan protestanti uzturēja speciālas misijas Āzijā un Āfrikā, lai dabūtu savā pusē iezemiešu reliģijas, bet panākumu bija maz, it sevišķi salīdzinājumā ar muhamedāņu baznīcu. Taču, vervējot sev piekritējus Āzijā un Āfrikā, reliģija pašā Eiropā zaudēja miljoniem agrāk pārliecināto piekritēju, kas tagad vai nu vispār novēršas no reliģijas, vai izvēlas savus īpašus ceļus. Protams, tādus rezultātus nevar uzskatīt par labiem, it sevišķi no tikumības viedokļa.
Nevar neatzīmēt arī cīņu pret dažādu baznīcu dogmām, kas pieņemas spēkā. Saki, ko gribi, bet pasaulē reliģiozi cilvēki nespēj iztikt bez dogmatiskiem rituāliem. Plašas tautas masas sastāv ne jau no filozofiem: cilvēku masai ticība nereti ir vienīgais pamats morāli tikumiskai pasaules uztverei. Reliģijas surogāti, kas tika likti lietā, nedeva panākumus. Jau no tā vien var secināt, ka iepriekšējo reliģiju vietā nav vērts likt surogātus, tas nav mērķtiecīgi. Bet, ja vēlamies, lai reliģiskās mācības un ticība patiešām valdītu pār plašu tautas masu prātiem, jāpanāk, lai reliģija baudītu neapstrīdamu autoritāti. Pavērojiet parasto dzīvi un tās nosacītību. Simtiem tūkstošu garīgi augstāk attīstītu cilvēku lieliski iztiks bez šīm nosacītībām. Turpretī miljoniem cilvēku tās ir pilnīgi nepieciešamas. Ko valstij nozīmē tās pamatlikumi, to reliģijai — tās dogmas. Tikai, pateicoties dogmātam, reliģioza ideja, to ļoti dažādi tulkojot, iegūst noteiktu formu, bez kuras nav ticības. Ārpus baznīcas dogmām reliģija būtu tikai filozofisks, metafizisks uzskats un ne vairāk. Lūk, tāpēc cīņa pret baznīcas dogmām ir apmēram tas pats, kas cīņa pret valsts pamatlikumiem. Pēdējā izraisa valstisku anarhiju, bet pirmā — reliģiozu nihilismu.