Politiķim vispirms jādomā ne jau par to, ka konkrētajai reliģijai piemīt vieni vai otri trūkumi, bet gan par to, vai ir kaut kas, ko varētu likt šīs, kaut ar trūkumiem apveltītās, reliģijas vietā. Iekams nav nekā labāka, tikai muļķis un noziedznieks sāks graut veco ticību.
Liela atbildība gulstas uz tiem, kas reliģiskajiem uzskatiem piejauc laicīgas lietas, līdz ar to tikai saasinot nevajadzīgo konfliktu starp reliģiju un tā dēvētajām precīzajām zinātnēm. Uzvaru gandrīz vienmēr gūs precīzās zinātnes, kaut gan, protams, ne jau bez ilgstošas cīņas. Turpretī reliģija cietīs smagus zaudējumus visu to cilvēku acīs, kuri nespēj pacelties augstāk par ārišķību.
Taču vislielāko postu nodara tie, kas ļaunprātīgi izmanto reliģiju tīri politisku mērķu sasniegšanai. Nav iespējams atrast pietiekami asus vārdus pret šiem nožēlojamajiem blēžiem, kas reliģiju pārvērš politiskā darījumā. Nekaunīgie meļi skaļā balsī izkliedz savu ticības simbolu, lai viņus sadzirdētu visa pasaule. Taču ticība viņiem vajadzīga ne tāpēc, lai, mirtu par to, bet tikai tāpēc, lai ar tās starpniecību labāk iekārtotos dzīvē. Viņš pārdos ticību bez atlikuma, ja tas būs nepieciešams vienam vai otram politiskam gājienam, kas sola atbilstošu laicīgu balvu. Par desmit parlamenta mandātiem viņi apvienosies ar marksistiem, kas ir jebkuras reliģijas nāvīgi ienaidnieki.
Bet par ministra portfeli viņi biedrosies ar pašu velnu, ja tikai velns neizjutīs pretīgumu un nepasūtīs vienu māju tālāk šādus reliģijas "aizstāvētājus".
Ja Vācijā jau pirms kara reliģijas jomā bija diezgan nepatīkami simptomi, tad tas jāattiecina uz ļaunprātībām, kādas atļāvās tā dēvētā "kristiešu" partija. Vai gan tā nav nekaunība — veidot savu pozīciju, identificējot katoļu ticību ar vienu noteiktu politisko partiju?
Šai falsifikācijai bija liktenīgas sekas. Daži nevienam nevajadzīgi politiķi nodrošināja sev parlamenta mandātus, bet baznīca cieta lielus zaudējumus.
Maksāt par to vajadzēja visai nācijai. Šajā laikā reliģijas pamati jau tā bija kļuvuši grīļīgi, jo mēs iesoļojām tādā posmā, kad itin viss kļuva nedrošs un tuvojās visu tradicionālo morāles un tikumības jēdzienu katastrofa.
Ari tās bija plaisas tautas organismā. Tās varēja šķist ne sevišķi bīstamas līdz brīdim, kad pienāca pārbaudījumu moments. Taču plaisām vajadzēja neizbēgami izraisīt liktenīgas sekas laikā, kad viss tika izšķirts atkarībā no tautas iekšējā spēka un izturības.
* * *
Uzmanīgs vērotājs varēja pamanīt, ka arī politikas sfērā iezīmējas bīstamas parādības, kurām, ja vien tās nelikvidē vai vismaz nevājina, vajadzēja neizbēgami izraisīt valsts sabrukumu.
Ikvienam, kam bija acis, lai redzētu, kļuva skaidrs, ka gan Vācijas iekšpolitika, gan ārpolitika sirga bezmērķīguma dēļ. Kompromisu politika ārēji it kā apstiprināja vecos Bismarka principus, kurš, kā zināms, teica, ka "politika ir tikai māksla sasniegt iespējamo". Taču starp Bismarku un vēlākajiem kancleriem bija neliela atšķirība. Pēdējo mutē vārdi skanēja pavisam citādi. Bismarks gribēja pasacīt tikai to, ka zināma politiskā mērķa sasniegšanai der jebkuras iespējas, un tās visas ir jāizmanto. Turpretī Bismarka mantinieki vārdus sāka tulkot tādējādi, ka
Vācija vispār var svinīgi atteikties no jebkādas politiskās idejas. Valsts vadītājiem konkrētajā laika posmā patiešām it kā nebija lielu politisku mērķu. Tiem pietrūka gatava pasaules uztveres pamata un elementāras izpratnes par attīstības likumiem, kas nosaka politiskās dzīves virzību kopumā.
Protams, Vācijā atradās arī cilvēki, kas redzēja, cik bezidejiska un haotiska ir valsts politika, un apzinājās, ka tāda vārga un tukša politika noteikti novedīs līdz bēdīgām sekām. Taču tie bija cilvēki, kas stāvēja nomaļus no aktīvās politikas. Turpretī valdības oficiālie vadītāji bija bezrūpīgi. Citu zemju lielu valstsvīru — teiksim, Čemberlena vecākā — politika viņiem pilnīgi nepastāvēja, tāpat kā, starp citu, nepastāv līdz pat šim laikam. Šie cilvēki bija, no vienas puses, pārlieku dumji un, no otras puses, ārkārtīgi pašapzinīgi, lai spētu kaut ko mācīties no citiem.
Jau pirmskara gados daudziem bija skaidrs, ka tieši tā iestāde, kuras sūtība bija iemiesot un nostiprināt valsti, patiesībā kļuva par valsts novājināšanas faktoru. Mēs runājam par reihstāgu, parlamentu. Te gļēvulība un pilnīgs atbildības trūkums lieliski papildināja viens otru.
Tagad bieži nākas dzirdēt muļķības, ka "kopš revolūcijas laikiem parlamentārisms Vācijā zaudēja savu lielo nozīmi". No tāda vērtējuma nepārprotami izriet doma, it kā līdz revolūcijai stāvoklis bija labāks. Patiesībā parlamentārisma institūts vispār spēj nodarīt tikai ļaunumu, un ļaunums bija saskatāms jau toreiz, kad daudzi dzīvoja ar klapēm uz acīm, bet citi apzināti aizvēra acis, lai neredzētu. Ja Vācija piedzīvoja tik nopietnu krahu, tad liela daļa vainas par to gulstas uz parlamentārismu. Ja tā nepiedzīvoja katastrofu vēl daudz agrāk, tad ne jau, pateicoties reihstāgam, bet gan tikai to pretestībai, kas pirmskara gados vēl tika izrādīta vācu nācijas kapračiem.
No visiem neskaitāmajiem ļaunumiem un kaitējumiem, ko reihstāgs nodarīja valstij, pakavēšos tikai pie viena piemēra, kas tomēr izriet no šī visos laikos bezatbildīgākā institūta būtības. Tas ir valsts likteņu politiskās vadības nepieredzētā nenoteiktība un vājums gan iekšējās, gan ārējās politikas jomā. Vaina par tādu nenoteiktību vispirms gulstas uz reihstāgu. Bet tieši nenoteiktība bija mūsu politiskās katastrofas galvenais iemesls.
Viss, kas vien bija kaut mazliet atkarīgs no parlamenta, vienalga kādu jomu apskatām, caurcaurēm bija piesātināts ar nenoteiktību.
Vāja un nenoteikta bija mūsu ārpolitika. Vēlēdamies mieru, patiesībā ieturējām kursu uz karu.
Vāja un nenoteikta bija politika pret Poliju. Poļus ķircināja, bet ne reizi nedeva viņiem nopietnu triecienu. Tādēļ neguvām ne vāciešu uzvaru, ne poļu pierimšanu. Toties pastiprinājās naidīgās attiecības ar Krieviju.
Vāja un nenoteikta bija politika Elzasas-Lotringas jautājumā. Apstākļi prasīja, lai triektu ar dūri pa franču hidras galvu, samītu šo hidru un pēc tam dotu elzasiešiem līdztiesību. Turpretī nei2;darījām ne vienu, ne otru. Mēs pat nespējām to izdarīt, jo lielāko partiju rindās atrodas lielākie nodevēji, piemēram, Veterles kungs centra partijā.
To visu vēl varēja kaut kā paciest, ja vien par nenoteiktības upuri nekļūtu galvenais spēks, no kura bija atkarīga valsts pastāvēšana. Te es domāju par armiju.
Jau tā vien, ko šajā jomā pastrādāja tā dēvētais "reihstāgs", bija pilnīgi pietiekami, lai vācu nācijas lāsti sekotu tam uz mūžīgiem laikiem. Viszemiskāko motīvu mudināti, politisko partiju parlamentārie draņķi izrāva no tautas rokām, nozaga valsts aizsargāšanas ieroci, kam vajadzēja kļūt par valsts brīvības un neatkarības balstu. Ja tagad Flandrijas līdzenumā spētu atvērties neskaitāmie vāciešu kapi, no tiem izkāptu simtiem tūkstošiem Vācijas labāko dēlu asiņainās ēnas. Viņi kļuva par šo parlamentāro noziedznieku bezkaunības upuriem. Viņi mūsu jauniešus dzina nāvē, nedodot iespēju iegūt pienācīgu militāro sagatavotību. Ar jauniešu dzīvībām, ar miljoniem kropļu un kritušo tēvzeme samaksāja par to, lai daži simti viltnieku varētu netraucēti nodarboties ar politiskajām blēdībām, šantāžu vai, labākajā gadījumā, stulbi eksperimentēt ar tautas dzīvo ķermeni.