Ja neņem vērā šo un dažus citus apstākļus, jāsecina, ka pirmskara Vācijai galvenokārt bija trīs lielas priekšrocības, zināmā mērā paraug-priekšrocības, kas toreiz kaut kādā ziņā pacēla Vāciju nesasniedzamā augstumā.
Tas attiecas uz pārvaldes formu un tās izpausmi jaunāko laiku Vācijā.
Te brīvi varam ignorēt atsevišķu monarhu personiskās īpašības. Kā jau cilvēkiem, viņiem, protams, piemita virkne cilvēcisku vājību. Ja nepieļauj iecietību pret cilvēciskajām vājībām, tad vispār jāizjūt vilšanās par pasauli. Mēģiniet šādu kritēriju piemērot mūsu tagadējā režīma redzamākajiem pārstāvjiem. Ir taču skaidrs, ka no personisko īpašību viedokļa šie cilvēki neatbilst pat vispieticīgākajam prasību minimumam. Ja kāds sāktu spriest par Vācijas revolūcijas "vērtīgumu" pēc to "vadoņu" personiskajām īpašībām, kādus Vācijai dāvā revolūcija kopš 1918. gada novembra, tam nāktos uz galvas kaisīt pelnus un sadegt kaunā, nojaušot iznīcinošo spriedumu, ko pasludinās nākamās paaudzes. Nākamajām paaudzēm taču nevarēs aizbāzt muti ar speciālo likumdošanu "par republikas aizsardzību"; nākamās paaudzes skaļi pateiks visu to, ko jau tagad domājam par saviem, ja tā drīkst sacīt, vadoņiem un viņu vairāk vai mazāk apšaubāmajiem tikumiem.
Nav šaubu par to, ka monarhija vairījās no zināmiem nācijas slāņiem. Tas bija tāpēc, ka ap mūsu monarhiem pulcējās ne jau tālredzīgākie un godīgākie cilvēki. Diemžēl mūsu monarhi dažkārt vairāk cienīja lišķus nekā godīgus un izturīgus cilvēkus. Tas radīja sevišķi lielu kaitējumu laikā, kad tautas psiholoģija mainījās ļoti strauji un tā sāka skeptiski raudzīties uz monarhijas vecajām galma tradīcijām.
Piemēram, uz 20. gadsimta sliekšņa vidējam ierindas mietpilsonim radās nepievilcīgs iespaids, redzot princesi jāšus uz zirga un militārā tērpā. Acīmredzot galmā nemaz neapzinājās, kādu iespaidu rada tāds skats, pretējā gadījumā nepieļautu šādas parādes. Nepatīkami iedarbojās arī galma aprindu ne sevišķi patiesā filantropija. Piemēram, ja viena vai otra princese dažkārt atļāvās doties uz tautas ēdnīcu un nogaršot trūcīgu ļaužu pusdienas, lai pēc tam paziņotu, ka tās ir lieliskas, — varbūt senos laikos kaut kas tāds patika tautas masām, bet 20. gadsimta sākumā efekts bija pretējs. Visi lieliski saprata, ka augstdzimusī persona neapjēdz vienkāršu faktu, proti, par viņas ierašanos jau bija iepriekš zināms un tai dienā pusdienas tika gatavotas pavisam citādi nekā parasti. Tauta to lieliski saprata, un tas bija pietiekami.
Cilvēki tikai smējās, bet dažreiz dusmojās par tādām lietām.
Smīkņāja ari par laikrakstiem, kuros bija stāstīts, cik rātni dzīvo monarhs, cik agri viņš mostas, kā vaiga sviedros strādā no rīta līdz vakaram; turklāt viņa uzturs neesot pietiekami sātīgs. Tauta jau bija izaugusi. Tā ļoti maz interesējās par jautājumu, cik daudz ēd mūsu monarhs. Neviens neliedza monarham tiesības baudīt sātīgas pusdienas. Tāpat neviens nevēlējās laupīt viņam nepieciešamās atpūtas stundas. Ļaužu vēlēšanās bija pieticīgas: lai viņu monarhs būtu godīgs un vīrišķīgs cilvēks, lai pienācīgi sargātu nācijas godu un vispār pēc labākās sirdsapziņas pildītu valdnieka pienākumus. Laikrakstu intrigas nedeva labumu.
Tie visi bija tikai sīkumi. Sliktāk bija tas, ka nācijas plašās aprindās iesakņojās pārliecība: tik un tā visas lietas izlemj bez mums, tāpēc par tām nav vērts rūpēties. Kamēr valdība patiešām ieturēja pareizu kursu vai vismaz izjuta labu nodomu iedvesmu, tā vēl bija pusbēda. Taču bija slikti, ja vecās labās valdības vietā nāca jauna, mazāk piemērota. Tādā gadījumā gļēva pakļaušanās un bērnišķīga uzticēšanās jau tapa par cēloni lielām nelaimēm.
Un tomēr, kā jau teicām, vienlaikus ar vājībām Vācijai bija ari vairākas nenoliedzamas priekšrocības.
Pārvaldes monarhiskā forma nodrošināja visas valsts vadības noteiktu stabilitāti. Vismaz varas augstākos nesējus tā izolēja no godkāru politiķu aprindām. Monarhijas institūts kopš seniem laikiem baudīja cieņu un autoritāti. Otra mūsu priekšrocība bija tā, ka Vācijai bija lielisks valsts ierēdņu korpuss. Trešā priekšrocība — armija stāvēja pāri jebkādiem partijiskiem un politiskiem pienākumiem. Par priekšrocību var uzskatīt ari to, ka vienpersoniska monarha tēls vēl arvien modināja un nostiprināja individuālās atbildības jūtas, vismaz daudz lielākā mērā nekā tajās valstīs, kur varas nesēji mainījās kinematogrāfiskā ātrumā. Tas viss kopumā nodrošināja vācu administrācijas godīgumu un tīrību, ko atzina visi. Visbeidzot, vācu tautai ļoti svarīga bija ari monarhijas kultūrnozīme. Tā pilnīgi kompensēja visus monarhijas trūkumus. Vācu rezidences vēl arvien bija lieli mākslas centri, ko nekādi nevar sacīt par mūsu materiālismā iestigušo laikmetu. Tas, ko vācu kņazi 20. gadsimtā izdarīja mākslas un zinātnes labā, bija parauga cienīgs darbs. Katrā ziņā mūsdienas ar to nav nekādi salīdzināmas.
* * *
Tomēr svarīgākais no šī laika pozitīvajiem faktoriem, kad tautas organisma sairšana vēl progresēja lēni, protams, bija armija. Ne velti visu Vācijas ienaidnieku niknums vispirms vērsās pret armiju, galveno brīvības un nacionālās pašapliecināšanās sargātāju. Tajos laikos armija bija varena skola visai vācu nācijai. Labākais piemineklis vecajai armijai bija konstatējums, ka vācu armiju neieredzēja, vajāja ar apvainojumiem un apmētāja ar dubļiem visi ienaidnieki. Taču tajā pašā laikā viņi baidījās no tās. Tas, ka armija bija galvenais brīvības balsts un sargs pret biržas varu, redzams jau no tā, ar kādu alkatību Versaļas augļotāji vispirms metās tieši uz vācu armiju. Ja nebūtu armijas varenības, tad Versaļas cilpa ap tautas kaklu savilktos vēl daudz agrāk. Ja rodas vēlēšanās pilnīgi precīzi pasacīt, par ko tieši vācu tauta ir pateicīga savai armijai, tad to var izteikt divos vārdos: par visu! Armijā atbildības izjūtu audzināja vēl tajā laikā, kad šī īpašība bija ļoti reti sastopama, kad visi centās izvairīties no atbildības, bet galvenokārt iedvesmojās no parlamenta, kas bija pilnīgas bezatbildības paraugs. Armijā audzināja personiskās vīrišķības jūtas tajā laika posmā, kad gļēvulība plosījās visur un gatavība upurēt vispārēja labuma interesēs jau tika uzskatīta gandrīz par muļķību. Bet gudrs skaitījās tikai tas, kurš vairāk domāja par sevi. Armija bija skola, kur vācietis mācījās redzēt tautas labumu tās vienotībā un spēkā, bet nevis melīgajās frāzēs par internacionālo brālību ar nēģeriem, ķīniešiem, frančiem, angļiem utt.
Armija audzināja cilvēkos apņēmības garu tajā laikā, kad laikmeta karogs bija neapņēmība un bezgalība svārstīšanās. Armija mācīja, ka noteikta pavēle vienmēr ir labāka nekā pilnīgs stingru norādījumu trūkums.
Tas jau bija kaut kas laikā, kad toni noteica apšaubāmi gudrinieki. Jau šajā apstāklī ir īstas, veselīgas tautas gudrības kripata. No tautas gudrības nepaliktu ne miņas, ja mūsu armija nebūtu nepārtraukts veselības avots. Salīdziniet to ar mūsu tagadējo valdošo aprindu šausminošo neuzņēmību. Šie valdnieki rod sevī uzņēmības spēku vien tad, ja runa ir par kādu mums nodiktēta postoša līguma parakstīšanu. Kad runa ir par kaut kādu jaunu Vācijas aplaupīšanu, tad valdība žigli izšķiras parakstīt "vienošanos", protams, tajā pašā laikā pilnīgi atsakoties no jebkādas atbildības. Šādos gadījumos "atbildīgie" valdnieki izpilda parasta parlamenta stenogrāfa lomu, kuri taču vienmēr raksta tikai to, ko viņiem diktē.