Armija audzināja cilvēkus ideālismā un uzticībā dzimtenei tādā laikā, kad visapkārt grimām alkatībā un materiālismā.
Armija audzināja mūs uzticībā nacionālās vienotības idejai tādā laikā, kad visapkārt jau notika nežēlīga šķiru cīņa. Varbūt vienīgā kļūda bija brīvprātīgo institūta ieviešana ar vienu gadu ilgu dienesta laiku. Tā bija kļūda tāpēc, ka te tika pārkāpts neapstrīdamas līdztiesības princips, un cilvēki ar labāku izglītību atkal nokļuva mazliet savrupā stāvoklī, kaut gan lietas labā bija nepieciešams pretējais. Mūsu augstākie slāņi jau tāpat pietiekami tālu atrāvās no tautas. Armija izjustu sevišķi labvēlīgu ietekmi, ja tās rindās nebūtu šādas šķirošanas. Tā bija kļūda, ka mēs neievērojām šo principu. Bet kur gan negadās kļūdas. Armijā bija tik daudz laba, ka daži trūkumi atkāpās otrajā plānā.
Taču mūsu vecās armijas vislielākais nopelns bija tas, ka tā nepieļāva triumfēt "vairākuma" principam iepretī atsevišķas personības nozīmei, un gaiša galva tās rindās tika vērtēta augstāk nekā "vairākuma" viedoklis. Pretsvarā ebrejiskajai demokrātiskajai idejai par aklu klanīšanos "daudzumam", armija stingri sargāja ticību vienpatņu ģēnijam. Lūk, tāpēc tikai armijā toreiz tika audzināti cilvēki, kādi visvairāk bijā vajadzīgi. No armijas nāca īsti vīri. Laikā, kad visapkārt spraucās ārā tikai būtnes bez strāvojuma un bābas, armijas ik gadu no savām rindām atdeva 350 tūkstošus jaunu cilvēku spēka un veselības briedumā. Tie bija cilvēki, kas divu dienesta gadu laikā no nenobriedušiem jaunekļiem bija kļuvuši par tēraudcietiem cīnītājiem. Zaldāti, kas divu gadu laikā bija pieraduši pakļauties pavēlei, pēc dienesta ari paši prata pavēlēt. Vecu zaldātu varēja pazīt pēc stājas.
Tāda bija vācu nācijas vislabākā skola. Ne velti uz to koncentrējās visu to neapvaldītais naids, kuri alkatības, skaudības vai paša bezspēcības dēļ centās panākt, lai dārgie līdzpilsoņi paliktu cik vien iespējams mazāk apbruņoti. To, ko savā aklumā vai ļauna likteņa dēļ nesaprata daudzi vācieši, lieliski saprata visa pasaule: vācu armija bija vācu tautas stiprākais ierocis tās cīņā par savu bērnu brīvību un pārticību.
* * *
Vienlaikus ar monarhijas un armijas lomu jāatzīmē valsts kalpotāju korpusa ne ar ko nesalīdzināmā labvēlīgā ietekme. Vācijas valsts organizācija un administrācija bija vislabākā pasaulē. Par valsts ierēdni sacīja, ka viņš ir vecmodīgs un mazliet birokrātisks. Taču šajā ziņā stāvoklis citās valstīs nebija labāks, drīzāk gan sliktāks. Toties citas valstis nevarēja lepoties ar visa aparāta apbrīnojumu solīdumu un ierēdņu neuzpērkamību. Ir labāk, lai ierēdnis ir mazliet vecmodīgs, bet pilnīgi godīgs un uzticīgs darbam, nekā "mūsdienīgi" izskatīgs un tumsonīgs, turklāt vēl pamatīgi izvirtis. Ja tagad bieži jādzird, ka administrācija pirmskara gados veidojās no labiem birokrātiem, bet sliktiem saimniekotājiem, tad atbildam tā: lai mums parāda citu valsti pasaulē, kas tik labi sakārtojusi savu, teiksim, dzelzceļa saimniecību, kā tas bija Vācijā. Tikai Vācijas revolūcijai vēlāk ilgstošu pūliņu rezultātā izdevās tik ļoti izirdināt šo lielisko aparātu, lai pēc tam to varētu "socializēt", t.i., atņemt tautai dzelzceļus un atdot tos starptautiskajam biržu kapitālam, Vācijas revolūcijas īstajam iedvesmotājam.
Pirmskara valsts ierēdņu korpusam un visam administratīvajam aparātam it īpaši raksturīga bija neatkarība no valdības. Tajā laikā valdība neizdarīja nekādu spiedienu uz vācu valsts ierēdņu politiskajiem uzskatiem. Tikai kopš revolūcijas laika tas viss radikāli mānijās. Tagad no ierēdņa prasa nevis zināšanas, nevis māku, bet tikai piederību noteiktai partijai. Tagad cilvēki ar patstāvīgu, neatkarīgu raksturu nav vajadzīgi: viņi tikai traucē.
Tādējādi pirmskara Vācijas milzīgais spēks balstījās uz monarhiju, armiju un valsts ierēdņu korpusu. No šiem trijiem avotiem valsts smēlās spēku, kura tagad tai visvairāk pietrūkst, proti, valstisku autoritāti. Valsts patiesu autoritāti stiprina vispārēja uzticēšanās tās vadītājiem un administrācijai, bet ne pļāpāšana reihstāgā un landtāgos. To neveicina ari speciālie likumi, kas liek "sargāt" republiku no jebkādas kritikas. Pilsoņu vispārēja uzticēšanās var būt sekas tikai vispārējai nesatricināmai pārliecībai par valdības nodomu nesavtīgumu un tīrību un visu valsts administratīvo orgānu godīgumu. Vispārēja uzticēšanās rodas tikai tad, ja valsts likumdošana pilnīgi atbilst vispārējām taisnīguma jūtām, jo ar kailas vardarbības palīdzību neviena valdības sistēma ilgi nenoturēsies. Sistēmas stabilitāte iespējama tikai kā vispārējās uzticības rezultāts to cilvēku taisnīgumam un godīgumam, kuru pienākums ir aizstāvēt tautas intereses.
* * *
Tādējādi, kaut gan pirmskara Vāciju jau grauza diezgan smagas iekšējas slimības, nevajag aizmirst apstākli, ka arī citas valstis tikpat lielā mērā bija slimību skārtas, tomēr kritiskajā brīdī tās izturēja pārbaudījumu un nekļuva par katastrofas upuri. Ja atcerēsimies, ka pirmskara Vācijai bija raksturīgas ari citas svarīgas īpatnības, tad neizbēgami vajadzēs izdarīt secinājumu, ka tās katastrofas cēloņi ir citi apstākļi. Tā tas arī ir.
Vissvarīgākais un dziļākais vecās vācu impērijas kraha cēlonis bija rasu problēmas nozīmes un tās milzīgās lomas neizpratne tautas vēsturiskajā attīstībā. Jo visi nozīmīgākie notikumi tautu dzīvē ir nevis nejaušības produkti, bet gan likumsakarīgi izriet tikai no katras tautas neapturamas tiekšanās saglabāt un vairot sugu un rasi. Cilvēki to ne vienmēr skaidri apzinās, taču tas ir tieši tā.
11. nodaļa: Tauta un rase
Pasaulē ir daudz patiesību, šķietami pilnīgi acīm redzamu, un tomēr tieši tāpēc, ka tās ir redzamas, cilvēki tās bieži vien nepamana vai vismaz nesaprot to nozīmi. Šādām patiesībām cilvēki reizēm paiet garām kā akli, bet pēc tam ir ārkārtīgi pārsteigti, kad kāds pēkšņi atklāj to, ko, šķiet, visiem vajadzēja zināt. Lai kur paraudzītos, visur ir tūkstošiem Kolumba olu, taču pašu Kolumbu dzīvē ir pavisam maz.
Visi cilvēki bez izņēmuma katru dienu tā vai citādi saskaras ar dabu, iepazīst tās noslēpumus un iedomājās, ka saprot gandrīz visu, taču, atskaitot atsevišķus retus izņēmumus, cilvēki pilnīgi akli paiet garām vienai no nozīmīgākajām parādībām, kas saistīta ar viņu pašu eksistenci: proti, cilvēki nemaz nepamana, ka viss pasaulē dzīvojošais ir stingri sadalīts atsevišķās, sevī noslēgtās grupās, kuras pārstāv kādu atsevišķu dzimtu vai sugu.
Pat pavirši vērojot, nav iespējams nepamanīt gandrīz dzelžaino likumu, ka vairošanās un dzimtas un sugas turpināšanas formas ir ļoti ierobežotas, lai gan dzīvības enerģija dabā ir gandrīz neierobežota. Katrs dzīvnieks pārojas tikai ar savas dzimtas un sugas biedru. Zīlīte iet pie zīlītes, žubīte pie žubītes, strazds pie strazda, lauku pele pie lauku peles, mājas pele pie mājas peles, vilks pie vilcenes utt.
To mainīt var tikai kaut kādi ārkārtēji apstākļi, piemēram, vispirms apstākļi, kad tiek liegta brīvība, vai kaut kādi citi apstākļi, kuri traucē pārošanos vienas dzimtas un sugas ietvaros. Šajos gadījumos daba tūlīt pat sāk pretoties un pauž savu protestu, atņemot šiem dzīvniekiem spējas vairoties tālāk vai ierobežojot šo izdzimteņu dzimstību nākamajās paaudzēs. Taču vairumā gadījumu daba šiem izdzimteņiem atņem spēkus pretoties slimībām un ienaidnieku uzbrukumam.
Tas ir pilnīgi dabiski.
Krustojoties divām būtnēm, kuras atrodas dažādā attīstības pakāpē, nenovēršami rodas pēcnācēji, kuru attīstības pakāpe atrodas kaut kur vidū starp abu vecāku attīstības pakāpēm. Tas nozīmē, ka pēcnācēji atradīsies mazliet augstāk nekā vairāk atpalikušākais no abiem vecākiem, taču vienlaikus arī zemāk nekā vairāk attīstītais no abiem vecākiem. No tā, savukārt, izriet, ka šādiem pēcnācējiem vēlāk nāksies ciest sakāvi cīņā ar savas dzimtas un sugas attīstītākajiem pārstāvjiem. Šāda pārošanās ir pilnīgā pretrunā dabas tieksmei uz pastāvīgu dzīves pilnveidošanu. Pilnveidošanās galvenais nosacījums ir, protams, ne jau augstākstāvošas būtnes pārošanās ar zemākstāvošo būtni, bet tikai pirmās uzvara pār otro. Stiprākajam ir jāvalda pār vājāko, nevis jāpārojas ar vājāko, tādējādi ziedojot paša spēku. Tikai vājie te var saskatīt kaut ko šausmīgu. Tāpēc jau viņi ir vāji un aprobežoti cilvēki. Ja mūsu dzīvē valdītu tieši šis likums, tad tas nozīmētu, ka organisko būtņu augstāka attīstība kļūtu vispār neiespējama.