Tas, kas mūs šajā pasaulē pārsteidz, - zinātne un māksla, tehnika un atklājumi, - viss ir tikai nedaudzu tautu, bet sākotnēji, iespējams, tikai vienas rases, jaunrades produkts. No tiem ir atkarīga visas mūsu kultūras pastāvēšana. Ja šīs nedaudzās tautas aizietu bojā, tad kopā ar tām zustu arī viss skaistais šajā pasaulē.
Visas pagātnes lielās kultūras aizgājušas bojā tikai tāpēc, ka radošā tauta izmira asins saindēšanās dēļ.
Šis bojāejas cēlonis vienmēr bija tas, ka tika aizmirsta tāda patiesība, ka jebkura kultūra ir atkarīga no cilvēka un nevis otrādi; lai saglabātu kultūru, ir jāsaglabā tas cilvēks, kas šo kultūru rada. Taču šāda saglabāšana ir pilnīgi pakļauta dzelžainajam nepieciešamības likumam, tam, lai saglabātu tiesības uz uzvaru stiprākajiem un augstākajiem.
Tātad, kas grib dzīvot, tam jācīnās, bet, kas šajā mūžīgās cīņas pasaulē negrib piedalīties kautiņā, tas nav pelnījis tiesības dzīvot.
Lai tas ir cietsirdīgi, bet tas tā ir! Mūsuprāt, daudz rūgtāks liktenis ir tam cilvēkam, kam šķiet, ka viņš spēj uzveikt dabu, bet kurš īstenībā tikai ņirgājas par dabu. Šajā pēdējā gadījumā dabai neatliek nekas cits, kā atbildēt šim cilvēkam ar slimībām, nelaimēm, trūkumu. Cilvēks, kas nesaprot rasu attīstības likumus un tos ignorē, atņem pats sev laimi, kuru viņš būtu varējis izmantot. Tāds cilvēks kavē vislabākās rases uzvaras gājienu un tādējādi iznīcina svarīgāko nosacījumu jebkuram cilvēku progresam. Tāds cilvēks ir līdzīgs bezpalīdzīgam dzīvniekam, lai gan viņš saglabā cilvēka maņu orgānus.
Būtu pilnīgi veltīgi strīdēties par to, kāda rase vai kādas rases sākotnēji bijušas visas cilvēces kultūras nesējas, un tātad arī dibinājušas to, ko mēs tagad apzīmējam ar vārdu "cilvēce". Ir vieglāk atbildēt uz šo jautājumu, ja mēs domāsim tikai par mūsdienām. Tad atbilde būs skaidra. Tas, kas mums tagad ir cilvēku kultūras nozīmē kā mākslas, zinātnes un tehnikas sasniegums, viss ir gandrīz pilnīgi bez izņēmuma āriešu radošā gara produkts. No tā var, protams, pamatoti secināt, ka arī pagātnē tieši āriešiem bija šī visaugstākā loma, t.i., ka ārieši bija cilvēces pamatlicēji. Ārietis bija cilvēces Prometejs. Viņa gaišo galvu bija skārusi dievišķā ģēnija dzirksts, viņam bija lemts aizdegt pirmās cilvēka saprāta liesmiņas, viņam pirmajam izdevās mest spilgtu gaismas staru dabas mīklu tumšajā naktī un parādīt cilvēkam ceļu uz kultūru, iemācot viņam valdības mistēriju pār visām citām dzīvām būtnēm šajā pasaulē. Pamēģiniet likvidēt āriešu rases lomu nākotnē un varbūt jau pēc pāris gadu tūkstošiem zeme atkal būs tīta tumsā, cilvēku kultūra aizies bojā un pasaule kļūs tukša.
Ja mēs visu cilvēci sadalīsim trīs grupās: 1) kultūras pamatlicējos, 2) kultūras nesējos un 3) kultūras ārdītājos, tad pirmo divu grupu pārstāvji būs noteikti tikai ārieši. Tieši ārieši radījuši, tā teikt, visu cilvēku veidojumu pamatus un sienas. Citas tautas atstājušas savu ietekmi tikai uz ārējo formu un krāsu. Visus cilvēku progresa svarīgākos plānus, visus lielākos akmeņus, kas nepieciešami celtnei, - to visu devuši ārieši. Citām rasēm bija ļauts tikai īstenot šos plānus. Lūk, piemērs. Paies vēl daži gadu desmiti, un visi Āzijas austrumi sauks par "savu" to kultūru, kas īstenībā ir tikai ģermāņu tehnikas un sengrieķu gara apvienojums, tāpat kā pie mums. Tikai ārējās formas, - vismaz daļēji, - būs aziātiskās. Nebūt nav tā kā domā daudzi, ka Japāna izmantojot tikai Eiropas tehniku, bet attīstot "savu" kultūru. Nē! īstenībā mēs redzam Eiropas zinātni un tehniku, kas tikai ārēji nokrāsota japāņu krāsās. Šīs Austrumu daļas īstais dzīves pamats ir varenais Eiropas un Amerikas zinātniski tehniskais darbs, t.i., āriešu tautu darbs, nevis "japāņu" kultūra. Šīs kultūras ārējās japāniskās krāsas eiropietim tikai tāpēc šķiet vairāk uzkrītošas, ka tās atšķiras no mūsējām. Taču īstenībā Austrumi var attīstīties vispārcilvēciskā progresa virzienā, tikai apgūstot Eiropas un Amerikas tehniku un zinātni. Tikai tas dod pamatu cīņai par dienišķo maizi, kā arī ieroču kaldināšanai. Tikai ārējais izskats pamazām pielāgojas japāņu īpatnībām.
Ja kaut uz brīdi pieļautu, ka, piemēram, Eiropa un Amerika gājušas bojā un tāpēc tiek pārtraukta āriešu turpmākā ietekme uz Japānu, tad, iespējams, neilgu laiku tagadējais uzplaukums Japānā tehnikas un zinātnes jomā vēl turpinātos; taču aizritētu nedaudzi gadi, avots izsīktu, Japānas pašreizējā kultūras attīstība apstātos, un tā atkal ieslīgtu tajā miegā, no kura pirms septiņiem gadu desmitiem to uzmodināja āriešu kultūras vilnis. Tas, ka mūsdienu Japānas attīstībai ir āriska izcelsme, ir skaidri redzams. Taču ir neapšaubāmi, ka arī sirmā senatnē toreizējo Japānas kultūru tāpat noteica svešas ietekmes. Labākais apliecinājums tam ir fakts, ka vēlākos laikos Japānas kultūras attīstībā iestājās vesels pagrimuma un pilnīga sastinguma periods. Tas varēja notikt tikai tāpēc, ka tā bija pazaudējusi galveno radošo rases kodolu. Citiem vārdiem, vēlākos laikos tai trūka tieši tās ārējās ietekmes, kuru tā agrāk bija guvusi no augstākās rases. Ja mēs varam noteikt, ka kāda tauta svarīgākajos vilcienos savu kultūru saņēmusi no citām rasēm un pati tikai spējusi to pamazām attīstīt, bet pēc tam apstājusies savā kultūras attīstībā, tiklīdz izbeigusies ārējā ietekme, tad te var sacīt: tā ir rase, kas spēj pildīt "kultūras nesēja" lomu, bet nespēj pildīt "kultūras radītāja" lomu.
Vērīgāk iepazīstoties ar atsevišķu tautu attīstības likteņiem, nākas konstatēt faktu, ka tās gandrīz visas sākotnēji bijušas tikai kultūras nesējas, nevis tās radītājas.
Gandrīz visur vērojama šāda attīstības aina.
Āriešu ciltīm, bieži vien skaitliski smieklīgi niecīgām, izdodas pakļaut sev svešas tautas. Balstoties uz īpašiem apstākļiem šajās teritorijās (auglība, klimatiskie apstākļi utt.) un attiecīgi izmantojot tagad viņu rīcībā esošo lielo darbaspēku, ārieši ierosina pakļautajās tautās garīgās un organizatoriskās spējas, kuras līdz tam snaudušas mūža miegā. Nedaudzu gadu tūkstošu laikā, bet dažreiz pat tikai dažu gadsimtu laikā āriešiem izdodas radīt jaunu kultūru, kurai sākotnēji piemīt visas viņu iekšējās pazīmes un kura tikai līdz noteiktai pakāpei pielāgojas augstākminētajā nozīmē zemes īpatnībām un iekaroto tautu cilvēciskajām īpašībām. Taču tad paiet zināms laiks, iekarotāji paši sāk pārkāpt asins tīrības principu, kuru tie agrāk bija ļoti stingri ievērojuši; pamazām viņi sāk sajaukties ar iekarotajām tautām, un tādējādi paši beidz pastāvēt. Taču ir zināms, ka pēc grēkā krišanas paradīzē sekoja izdzīšana no tās.
Paies viens vai divi gadu tūkstoši, un kādreiz valdošās tautas pēdējās pēdas varēsim konstatēt tikai gaišākā ādas krāsā, kas radusies iekaroto un iekarotāju asiņu sajaukuma dēļ, un sastingušajā kultūrā, kuru kādreiz ieviesusi augstākā rase. Iekaroto tautu asinīs izšķīdušas visas kādreizējo iekarotāju garīgās priekšrocības. Iekaroto tautu zemākajā kultūrā apdzisusi cilvēku progresa lāpa, kuru tur aiznesusi augstākā rase. Gaišāka ādas krāsa tikai mazliet atgādina par kādreizējo iekarotāju bijušo diženo lomu, bet dažas senās ienestās kultūras nejauši saglabājušās atliekas tikai viegli apgaismos reizēm jau sen iestājušos kultūras nakti šo tautu dzīvē. Šīs kultūras atliekas gaiši spīd atkal uznākušajā barbarisma naktī. Paviršs vērotājs nospriedīs, ka viņš redz šīs tautas mūsdienu kultūras produktus, bet īstenībā viņš skata tikai pagātnes atblāzmu.