Tā gāja bojā veselas kultūras un veselas valstis, lai dotu vietu jauniem veidojumiem.
Vienīgais cēlonis veco kultūru atmiršanai bija asiņu sajaukums un no tā izrietošais rases līmeņa pazeminājums. Cilvēki iet bojā nevis zaudētu karu dēļ, bet gan pretestības spēka vājināšanās dēļ, kurš raksturīgs tikai tīrām asinīm.
Šajā pasaulē viss, kas nav tīra rase, ir tikai sēnalas.
Tikai rasu saglabāšanās instinkta izpausmei ir pasaulvēsturiska nozīme - gan pozitīva, gan negatīva.
* * *
Āriešiem varēja būt liela nozīme pagātnē ne tik daudz tāpēc, ka pašaizsardzības instinkts viņiem jau no paša sākuma bija attīstīts stiprāk, bet gan tāpēc, ka šis instinkts viņiem īpaši izpaudās. Subjektīva griba dzīvot visiem ir vienāda, bet, lūk, šīs gribas izpausmes forma praktiski ir atšķirīga. Sākotnējām dzīvajām būtnēm mūsu pasaulē pašsaglabāšanās instinkts aprobežojās tikai ar rūpēm par personisko "es". Egoisms, kā mēs šo kaislību saucam, šeit sniedzas tik tālu, ka šīs būtnes domā tikai par pašreizējo brīdi un pat ne par stundām, kuras pienāks vēlāk; šajā stāvoklī dzīvnieks dzīvo tikai sev, tas meklē barību, lai apmierinātu izsalkumu šajā brīdī, tas cīnās tikai par savu dzīvību. Kamēr pašsaglabāšanās instinktam ir tikai tāda izpausme, nav nekāda pamata, lai izveidotos kaut vai visprimitīvākā ģimenes forma. Kad tēviņa un mātītes kopdzīve vairs neaprobežojas ar pārošanos vien, bet rodas jau kopīgas rūpes par pēcnācējiem, tikai tad pašsaglabāšanās instinkts izpaužas citādi. Tēviņš reizēm meklē barību arī mātītei, bet lielākoties viņi abi meklē barību saviem mazuļiem. Tad tēviņš sāk aizstāvēt mātīti un otrādi; un tieši šeit sāk izkristalizēties pirmās, protams, visprimitīvākās uzupurēšanās formas. Kad šī īpašība sāk pārsniegt šauros ģimenes ietvarus, tad rodas pirmie nosacījumi lielāku kolektīvu veidošanai, visbeidzot arī veselu valstu veidošanai.
Zemāku rasu cilvēkiem šī īpašība ir ļoti maz vērojama. Tāpēc arī zemākās rases bieži vien neiet tālāk par ģimenes izveidošanu. Ir skaidrs, ka, jo vairāk personiskās intereses atkāpjas otrā plānā, jo vairāk pieaug spēja veidot plašākus kolektīvus.
Tātad - gatavība uzupurēties, gatavība ziedot savu darbu un vajadzības gadījumā arī dzīvību citu labā - šī īpašība ir visvairāk attīstīta āriešiem. Ārieši ir diženi nevis ar savām garīgajām spējām, bet tikai ar savu gatavību nodot šīs spējas kalpošanai sabiedrībai. Pašsaglabāšanās instinkts āriešiem izpaužas viscēlākā formā, jo viņš savu personisko "es" pakļauj sabiedrības dzīvei, bet, ja pienāks laiks, tad ārietis ar prieku ziedos sevi kopējām interesēm.
Āriešu kultūras un celtniecības spēju cēlonis nav īpašas intelekta spējas. Ja ārietim būtu tikai šīs spējas, tad viņam piemistu vairāk grāvēja loma nekā organizētāja, jo jebkuras organizētājas darbības kodols ir tas, ka atsevišķa persona atsakās aizstāvēt obligāti savu personisko viedokli un savas personiskās intereses cilvēku vairākuma labā. Katrs atsevišķs cilvēks šajā gadījumā saņem to, kas viņam pienākas, tikai netiešā veidā - līdz ar visas sabiedrības labklājības celšanos. Šajā gadījumā atsevišķs cilvēks strādā nevis tieši sev, ne savam labumam, bet gan visu labumam. Šajā nolūkā viņš visu savu darbu organizē visu kopējā darba ietvaros. Visbrīnišķīgākā tā izpausme ir vārds "darbs"; ar šo vārdu mēs taču saprotam tagad nevis atsevišķa cilvēka darbību, lai uzturētu viņa dzīvību; nē, ar šo vārdu mēs saprotam darbu sabiedrības labā. Bet, ja kāds atsevišķs indivīds grib "strādāt" tikai sev un turklāt atsakās kaut jel kādā mērā rēķināties ar apkārtējās pasaules labumu, tad to mēs saucam par zagšanu, augļošanu, laupīšanu utt.
Patiesi cilvēciskas kultūras galvenais nosacījums ir pirmām kārtām tieši tādu noskaņojumu pastāvēšana, kad cilvēki ir ar mieru upurēt sava personiskā "es" intereses sabiedrības labā. Tikai tādā gadījumā var rasties tās diženās vērtības, kuras to radītājiem sola nelielu atalgojumu, toties dod nenovērtējamu labumu nākamajām paaudzēm. Tikai tā var saprast, kā daudzi nesavtīgi cilvēki, kuri paši dzīvo trūkuma pilnu dzīvi, atdod sevi pilnīgi tam, lai sagādātu nodrošinātu dzīvi sabiedrībai. Katrs strādnieks, katrs zemnieks, katrs izgudrotājs, ierēdnis u. tml., vārdu sakot, katrs, kas strādā sabiedrībai, kuram nav nekādu cerību kaut kad pašam kļūt laimīgam un pārtikušam cilvēkam, ir šīs cildenās idejas nesējs pat tad, ja viņam reizēm nebūtu saprotama šīs rīcības dziļā jēga. Taču, ja mēs to sakām par relatīvi parastu darbu, kas tiek veikts, lai nodrošinātu cilvēka iztiku un radītu vispārēja progresa iespēju, tad tas vēl lielākā mērā attiecas uz to darbu, kas tiek veikts cilvēka dzīvības uzturēšanai un viņa kultūras aizsardzībai. Kad cilvēks atdod savu personisko dzīvību, lai nodrošinātu sabiedrības drošību, tad tā ir upurēšanās augstākā forma. Tikai tā var aizkavēt, lai to, ko radījušas cilvēka rokas, neiznīcinātu viņa rokas; tikai tā ir iespējams cīnīties arī pret dabas draudīgajiem spēkiem.
Vācu leksikā ir vārds, kas īpaši lieliski izsaka šo domu: pienākums (Verpflichtung)! Izpildīt šo pienākumu nozīmē kalpot nevis sev pašam, bet gan kalpot sabiedrībai. Principu, no kura izriet šāda rīcība, mēs saucam par ideālismu atšķirībā no egoisma, kas izriet no principa par kalpošanu sev pašam. Ar ideālismu mēs saprotam atsevišķas personas spēju ziedot sevi apkārtējai pasaulei.
Daudz biežāk mums jāatceras, ka ideālisms patiesi ir nevis himēra, bet tas vienmēr ir bijis, ir un būs visas cilvēku kultūras nosacījums! Vēl vairāk: tieši ideālisms ir radījis jēdzienu "cilvēks". Tikai šīm jūtām āriešiem jābūt pateicīgiem par savu stāvokli šajā pasaulē. Pateicoties šīm jūtām uz mūsu zemes dzīvo cilvēks. Tikai, pateicoties šīm jūtām, varēja rasties radošais darbs, kas savienojumā ar parastu fizisku darbu un ģeniālu intelektu radīja cilvēces kultūras brīnišķīgākos pieminekļus.
Ja pasaulē nebūtu ideālisma, tad visas cilvēku garīgās spējas, tostarp arī pašu apdāvinātāko cilvēku spējas, būtu tikai parasts "gars", kas nav spējīgs radīt kaut ko patiesi cildenu un vērtīgu.
Patiess ideālisms ir tikai atsevišķas personas interešu un visas dzīves pakļaušana sabiedrības interesēm un dzīvei. Tikai šāda pakļaušana rada iespēju veidot jelkādu organizāciju. Šajā nozīmē ideālisms atbilst dabas visdziļākajām vēlmēm. Tieši tāds ideālisms rosina cilvēkus labprātīgi atzīt stiprākā priekšrocības. Tieši šāds ideālisms kļūst par tās pasaules kārtības daļiņu, kura veido visumu.
Visdziļākā dabas izzināšana un tīrs ideālisms viens otram nav pretrunā, gluži pretēji, tie objektīvi sakrīt. Par to, ka tas ir pareizi un ka īstam ideālismam nav nekā kopīga ar fantastiku, viegli var pārliecināties, ja uzklausīsim nesamaitāta bērna, piemēram, vesela zēna, spriedumus. Tāds zēns pilnīgi neko nesapratīs "ideālistiski" noskaņota pacifista tirādēs, un šīs tirādes viņam noteikti nepatiks, toties atdot savu jauno dzīvību par savas tautas ideālu viņš vienmēr būs gatavs.
Neapzināti, instinktīvi bērns jūt, ka nepieciešams cīnīties par dzimtas un sugas turpināšanu, pat ja tas var notikt tikai uz atsevišķa indivīda rēķina, un tāpat neapzināti instinkts protestē pret pacifistisko pļāpu fantāzijām, kuri ar plašām frāzēm maskē tikai egoismu. Īstenā cilvēces attīstība iespējama tikai tad, ja ir šā indivīda gatavība upurēt sevi sabiedrības labā. Šī attīstība nav iespējama, kad valda gļēvu prātvēderu un kritiķu slimīgie priekšstati par dabas pārveidošanu.