Tādā laikā, kad izzūd ideālisms, tūlīt varam konstatēt to spēku pagrimumu, bez kuriem nav sabiedrības un tātad nav arī kultūras attīstības. Tiklīdz tautā pārsvaru gūst egoisms, tā sabiedriskie spēki sāk vājināties. Katrs dzenas pakaļ savai personiskai laimei un, "bēgot no vilka, krīt uz lāci".
Arī nākamās paaudzes aizmirst tos, kuri domā tikai par pašlabumu, un slavē tos varoņus, kas sabiedrības labā atteikušies no savas personiskās laimes.
* * *
Tiešs pretstats ārietim ir ebrejs. Nevienai citai tautai pasaulē pašaizsardzības instinkts nav attīstīts tādā mērā kā tā dēvētajai izredzētajai tautai. To pierāda fakts, ka šī rase eksistē zemes virsū. Kur gan jūs atradīsiet vēl tādu tautu, kura pēdējo divu tūkstošu gadu laikā būtu tik maz mainījusies rakstura, iekšējās pasaules utt. nozīmē? Kura tauta ir piedalījusies tik milzīgos apvērsumos un tomēr no visām cilvēces katastrofām iznākusi tieši tāda, kāda bijusi iepriekš? Kas par bezgalīgi sīkstu gribu dzīvot, gribu saglabāt savu dzimtu un sugu!
Ebreju intelektuālās īpašības izstrādātas gadu tūkstošu ilgā laikā. Mūsdienās ebrejs tiek uzskatīts par ļoti "gudru", un gudrs viņš bijis zināmā mērā visos laikos. Taču viņa prāts nav personiskas attīstības rezultāts, bet gan citu tautu uzskatu un pieredzes apgūšanas panākums. Arī cilvēka prāts nespēj celties augšup citādi, kā tikai pa kāpnēm; ar katru soli augšup tam jābalstās uz pagātnes pamata, t.i., jājūt sev aiz muguras visa iepriekšējā cilvēces kultūra. Jebkura domāšana lielā mērā ir iepriekšējo laiku pieredzes rezultāts, un tikai nelielā mērā to nosaka cilvēka spriešanas spējas. Cilvēks, pats to nemaz nemanīdams, aizgūst no pagātnes pieredzes milzum daudz zināšanu, kuras radījusi visa iepriekšējā cilvēces kultūra. Bruņojies ar šīm zināšanām, cilvēks pamazām iet tālāk. Mūsdienu zēns, piemēram, aug tādu milzīgu tehnikas iekarojumu apstākļos, kad tas, kas pirms simt gadiem vēl bija mīkla pašiem izcilākajiem cilvēkiem, viņam tagad tas ir pats par sevi saprotams. Tehnikas sasniegumi visos pēdējos gadsimtos ārkārtīgi ietekmē mūsu zēnu, bet viņš tos pat nemana. Ja kaut uz mirkli pieņemtu, ka no kapa var augšāmcelties, teiksim, kāds no pagājušā gadsimta divdesmito gadu visģeniālākajiem cilvēkiem, tad neapšaubāmi viņam būtu grūtāk orientēties mūsdienu apstākļos nekā mūsu parastajam piecpadsmitgadīgam zēnam. Un tas būtu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ģeniālajam cilvēkam, ja viņš būtu augšāmcēlies, pietrūktu to bezgalīgi svarīgo ziņu, kuras cilvēki pēdējā gadsimtā, tā teikt, uzņēmuši sevī, paši to nemaz nemanīdami.
Ebrejiem, kā mēs zinām, nekad nav bijis savas kultūras (kāpēc tas ir tieši tā, paskaidrosim vēlāk). Šī iemesla dēļ ebreju garīgā attīstība vienmēr bijusi atkarīga no citām tautām. Ebreju intelekts visos laikos ir attīstījies, pamatojoties uz apkārtējās kultūras attīstību. Pretēju piemēru nav bijis nekad.
Pašsaglabāšanās instinkts ebreju tautai ir attīstīts nebūt ne mazāk, bet drīzāk gan stiprāk nekā citām tautām; tās garīgās spējas arī nav mazākas kā citu rasu garīgās spējas; taču ebrejiem trūkst pirmā un galvenā nosacījuma, kas nepieciešams patstāvīgai kultūras attīstībai, t.i., ideālisma.
Uzupurēšanās spēja ebreju tautā nesniedzas tālāk par kailu pašsaglabāšanās instinktu. Solidaritātes jūtas ebrejam ārēji izpaužas ļoti spēcīgi, taču īstenībā tas ir tikai primitīvs bara instinkts, kas vērojams arī daudzām citām dzīvām būtnēm šajā pasaulē. Bara instinkts mudina ebrejus uz savstarpēju palīdzību tikai līdz tam brīdim, kamēr viņiem draud kopīgas briesmas. Šajos apstākļos viņi uzskata par nenovēršamu un lietderīgu kopīgu rīcību. Ņemiet par piemēru jebkuru vilku baru. Viņi uzskata, ka ir ērti uzbrukt laupījumam kopā, taču, tiklīdz viņi ir remdējuši izsalkumu, tie izklīst uz visām pusēm. To pašu nākas teikt arī par zirgiem. Kad tiem uzbrūk, viņi turas kopā. Tiklīdz briesmas zudušas, viņi metas katrs uz savu pusi.
Tāds ir arī ebrejs. Viņa uzupurēšanās tieksme ir tikai šķietama. Šāda gatavība viņam ir tikai līdz tam brīdim, kamēr to noteikti prasa atsevišķa ebreja drošības intereses. Taču, tiklīdz kopīgais ienaidnieks uzveikts, visiem ebrejiem draudošās briesmas likvidētas, laupījums noslēpts drošā vietā, tūlīt zūd arī šķietamā harmonija pašu ebreju starpā, dodama vietu viņu dabiskajiem instinktiem. Ebreji ir vienprātīgi tikai līdz tam laikam, kamēr viņiem draud kopīgas briesmas vai kamēr viņus vilina kopīgs laupījums. Tiklīdz izzūd šie divi impulsi, tūlīt savas tiesības piesaka viskrasāk izteikts egoisms. Tauta, kura vēl nupat šķita vienprātīga, vienā mirklī kļūst par izsalkušu savstarpēji uzbrūkošu žurku baru.
Ja ebreji šajā pasaulē būtu vieni, tad viņi noteikti nosmaktu paši savos netīrumos. Visa viņu dzīve droši vien kļūtu par nepārtrauktu naidpilnu cīņu citam pret citu, un tikai viņiem visiem raksturīgais gļēvums un trūkstošā uzupurēšanās spēja pat viņu savstarpējo karu pārvērstu komēdijā.
Tāpēc būtu nepareizi teikt, ka cīņā pret kopīgo ienaidnieku vai, pareizāk, cīņā par kopīgo laupījumu, ebreji uzstājas solidāri, izdarot secinājumu, it kā ebrejiem nav svešs zināms ideālisms.
Nē, ebreji arī šajā gadījumā balstās uz kailu egoismu.
Lūk, tāpēc arī ebreju valsts teritoriāli ir pilnīgi neierobežota. Bet tieši valstij jābūt dzīvam organismam, kas kalpotu rases saglabāšanai un vairošanai. Ebrejiem nevar būt valsts ar noteiktu teritoriju, jo tādai valstij vajag, lai tajā dzīvojošā rase, pirmkārt, būtu raksturīga ar zināmu ideālismu un, otrkārt, lai tai būtu pareizs un veselīgs priekšstats par to, kas ir darbs. Ja šai rasei nav nedz viena, nedz otra, tad nevar būt ne runas par to, ka tā izveidos valsti ar noteiktu teritoriju; tādējādi nav arī svarīgākā pamata, uz kura var rasties noteikta kultūra.
Lūk, tāpēc mēs redzam, ka ebreju tautai - lai gan tā ārēji šķiet ļoti attīstīta, - īstenībā nav nekādas kultūras, bet it īpaši tai nav nekādas savas personiskās kultūras. Mūsdienu ebreja ārējā kultūra īstenībā ir tikai viņa deģenerētā citu tautu kultūra.
Vērtējot ebreju nācijas nozīmi visas cilvēces kultūras attīstībā, vispirms nedrīkstam aizmirst faktu, ka, piemēram, pasaulē nekad nav bijusi ebreju māksla un tās nav arī tagad; arī, piemēram, divos galvenajos mākslas veidos - arhitektūrā un mūzikā - ebreji neko nav devuši. Ebreju sasniegumi mākslas jomā ir tikai svešu darbu apšaubāma "pilnveidošana" vai tiešs plaģiāts. Bet tas taču nozīmē, ka ebrejiem trūkst to talantu, bez kuriem nevar būt kultūras ziņā apdāvināta un radoša rase.
Ebrejs prot tikai atdarināt svešu mākslu, pareizāk, - izkropļot to. To pierāda jau tas vien, ka ebreji visbiežāk darbojas skatuves mākslas jomā, kur personiska izdoma gandrīz nemaz nav vajadzīga.
Nē, ebrejiem nav nekāda kultūru radošā spēka, un tas nevar būt tāpēc, ka viņiem trūkst šī spēka pirmā un galvenā nosacījuma - ideālisma. Viņu intelekts nav konstruktīvs, tas ir tikai grāvējs. Tikai retos, atsevišķos gadījumos ebreji var dot impulsu kaut kam labam. Taču parasti cilvēces progress virzās uz priekšu nevis pateicoties ebrejiem, bet gan par spīti viņiem.
Ebrejiem nekad nav bijusi sava valsts ar savu noteiktu teritoriju, un šī iemesla dēļ tiem nav bijis arī savas kultūras. Starp citu, tieši tāpēc radies priekšstats, it kā ebreji agrāk bijuši nomadu tauta. Tā ir liela un bīstama kļūda. Arī klejotāju tautām vienmēr bijusi sava noteikta teritorija, tikai viņi to nav apstrādājuši, kā to dara zemnieki, kuri dzīvo noteiktā vietā, bet pārtikuši no tā, ko ieguva no saviem ganāmpulkiem, ar kuriem viņi klejoja savas teritorijas robežās.
Iemesls tieši šādai klejotājtautu rīcībai bija nepietiekamā augsnes auglība, - tāpēc dzīve uz vietas bija vienkārši neiespējama. Vēl svarīgāks iemesls bija krasās atšķirības starp klejotājtautu tehniskās kultūras līmeni un tās teritorijas nabadzīgajiem dabas apstākļiem. Ir tādas teritorijas, kur pat āriešiem tikai pēc tūkstoš gadu ilgas tehniskās attīstības izdevies panākt, lai zeme dotu tik daudz, ka tur varētu apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Kamēr āriešiem nebija tehnikas, arī viņiem nācās vairīties no šādām teritorijām vai arī dzīvot nomadu dzīvi, jo tūkstoš gadu ilgais pastāvīgas dzīves pieradums viņiem nomadu dzīvi nedarīja pilnīgi neciešamu. Atgādināsim, ka Amerikas kontinenta atklāšanas laikmetā daudziem āriešiem sākumā vajadzēja dzīvot kā medniekiem, mežcirtējiem u.tml., bieži vien lielās apmetnēs kopā ar sievām un bērniem, pastāvīgi mainot apmešanās vietas un dzīvojot gandrīz pilnīgi klejotāju dzīvi. Taču, tiklīdz āriešu skaits pieauga un viņu tehnika palielinājās, tiklīdz viņiem izdevās pietiekami attīrīt zemi un pakļaut sev iedzimtos, viņi sāka apmesties uz pastāvīgu dzīvi.