h) Tagad ebreju pasaulē sākas atkal jauns posms. Līdz šim ebreji tika uzskatīti par ebrejiem, t.i., viņi necentās izrādīt sevi par kādu citu, turklāt tas arī nebija iespējams, jo pārāk krasi vēl bija izteiktas ebreju rases pazīmes, no vienas puses, un viņiem apkārtējo tautu īpašības, no otras puses. Jau Frīdriha Lielā laikā nevienam nevarēja ienākt prātā saskatīt ebrejos kaut ko citu kā "svešu" tautu. Jau Gēte šausminājās par domu, ka turpmāk likums vairs neaizliegs laulības starp kristiešiem un ebrejiem. Bet Gēte taču, pasarg' dievs, nebija reakcionārs vai fanātiķis. Gētē runāja tikai asiņu balss un veselais saprāts. Pretēji visām galma aprindu kaunpilnajām mahinācijām pati tauta instinktīvi saskatīja ebrejos svešķermeni un atbilstoši tam arī izturējās pret viņiem.
Un tagad, lūk, bija pienācis laiks, kad tam visam vajadzēja mainīties. Vairāk nekā tūkstoš gadu ilgajā laikā ebreji bija tik pamatīgi apguvuši to tautu valodas, kuras viņiem devušas mājvietu, ka tagad viņi nolemj maskēt savu ebrejisko izcelsmi un pēc iespējas uzstājīgāk akcentē savu "ģermāniskumu". Lai cik tas ir smieklīgi, lai cik šausmīgi, bet ebrejiem tomēr pietiek nekaunības pasludināt sevi par "ģermāņiem", šajā gadījumā par "vāciešiem". Sākas pati zemiskākā krāpšana, kādu vien iespējams iedomāties. No visa vāciskā ebrejs ir kaut cik apguvis tikai vācu valodu, - turklāt, cik šausmīgu vācu valodu. Tikai, balstoties uz šīm valodas zināšanām, viņš pamato savu piederību vācu tautai. Bet piederību noteiktai rasei nosaka tikai asinis, nevis valoda. Ebreji to zina vislabāk. Tieši tāpēc viņi tik ļoti ievēro savu pašu asiņu tīrību, bet nebūt nepiešķir lielu nozīmi savas valodas tīrībai. Cilvēks var viegli piesavināties citu valodu un ar lielākām vai mazākām grūtībām to lietot. Taču, lietodams jauno valodu, viņš tajā izteiks savas vecās domas. Cilvēka iekšējā pasaule taču nevar mainīties. Tas vislabāk vērojams tieši ebreja piemērā - viņš var runāt tūkstoš valodās un tomēr paliks tas pats ebrejs. Viņa rakstura īpašības paliks tādas pašas, kādas tās bija, kad viņš pirms divtūkstoš gadiem tirgojās ar labību senajā Romā un runāja latīniski, un kādas tās ir mūsdienās, kad viņš spekulē ar miltiem un kropļo vācu valodu. Ebrejs ir palicis tāds pats. Nav nekā pārsteidzoša, ka šādu vienkāršu patiesību daži mūslaiku slepenpadomnieki un augsti stāvoši policijas prezidenti nekādi nespēj saprast. Reti sastopami tik bezjūtīgi cilvēki, kuriem ir tik maz veselīga instinkta kā dažiem mūsu "visaugstāko" sfēru pārstāvjiem.
Iemesli, kuru dēļ ebrejs tagad nolemj iztēlot sevi par "vācieti", ir redzami pilnīgi skaidri. Ebrejs jūt, ka firstiem - valdniekiem zūd pamats zem kājām, un tāpēc viņš laikus sāk veidot sev jaunu pamatu. Turklāt arī viņu finansu vara pār visu mūsu saimniecību sasniegusi jau tādus apmērus, ka ebreji nespēj tālāk noturēt visu sistēmu, ja viņiem nav visu "valsts" tiesību; katrā ziņā bez tā ebrejiem ir grūti tālāk paplašināt savu ietekmi. Bet noturēt iekarotās pozīcijas un palielināt savu ietekmi ebrejam nepieciešams par katru cenu. Jo augstāk ebreji paceļas pa varas pakāpieniem, jo vairāk viņus vilina vecais, senlolotais mērķis: pilnīga kundzība pār visu pasauli. Tālredzīgākie ebreji pamana, ka šis mērķis ir jau pavisam tuvu. Tāpēc tagad visi galvenie pūliņi ir vērsti uz pilnīgi visu "pilsoņu" tiesību iekarošanu.
Tāds ir patiesais iemesls, kāpēc ebrejs cenšas atbrīvoties no geto.
1) Tā "galma ebrejs" pamazām kļūst par parastu "tautas ebreju". Protams, viņš arī turpmāk centīsies palikt augstu kungu aprindās; viņš izrādīs pat vēl lielāku centību, lai iekļūtu šajā vidē. Taču vienlaikus cita ebreju rases daļa dara visu iespējamo, lai pieglaimotos tautai. Tas ebrejiem nav viegls uzdevums. Atcerieties, cik daudz ebrejs grēkojis pret tautas masām ilgu gadsimtu gaitā, cik nežēlīgi ebreji spieduši no tautas pēdējos spēkus, kā tautas masas pamazām iemācījās neieredzēt ebreju un saskatīt viņā tiešu dieva sodību. Jā, nav viegls uzdevums iztēlot sevi par "cilvēces draugu" tieši to cilvēku acīs, no kuriem ebrejs gadsimtus ilgi dīrājis deviņas ādas.
Tagad ebrejiem vispirms jāveic zināmi pasākumi, kuri tautas masām kaut nedaudz liktu aizmirst viņu agrākos noziegumus. Tāpēc ebreji tagad tēlo filantropus un labdarus. Tam ir visai prozaiski iemesli, un tāpēc ebrejiem nebūt nenākas ievērot bībeles teicienu - lai tava kreisā roka nezina, ko dara labā. Ebreji sev izvirza uzdevumu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu, cik ļoti ebrejs ņem pie sirds tautas masu ciešanas un cik milzīgus personiskos upurus viņš pats gatavs nest sabiedrības interesēs. Ar viņam raksturīgo iedzimto kautrīgumu ebrejs tagad kladzina pa visu pasauli par saviem nopelniem un dara to tik ilgi, kamēr viņam patiešām notic. Tagad tikai ļoti netaisnīgi cilvēki nenoticēs ebreju devīgumam. Īsā laikā ebrejiem izdodas visu iztēlot tā, it kā arī agrākos laikos pret viņiem būtu izturējušies tikai netaisnīgi, nevis gluži pretēji. Īpaši muļķīgi cilvēki tam notic un izsaka patiesu līdzjūtību nabaga "nelaimīgajiem", apvainotajiem ebrejiem.
Protams, te jāņem vērā, ka ar visu savu "devīgumu" ebrejs sevi neaizmirst arī tagad. Viņš ļoti labi prot skaitīt. Ebreju "labdarība" ir ļoti līdzīga mēslojumam, ko lieto lauksaimniecībā. Izdevumi mēslojumam taču vienmēr atmaksājas simtkārtīgi. Lai kā arī būtu, bet pēc neilga laika visa pasaule jau zina, ka ebreji tagad kļuvuši par "cilvēces labdariem un draugiem". Cik brīnišķīga pārvērtība, vai ne tā!
Pie tā, ka cilvēkiem jānes zināmi upuri citiem, vispār runājot, jau ir pierasts. Taču, kad zināmus upurus nes ebreji, tad tas nevar neradīt izbrīnu, jo no viņiem neviens nekad to nav gaidījis. Tāpēc pat niecīgs ebreja ziedojums tiek uzskatīts par lielāku nekā kāda cita ziedojums.
Ne tikai. Ebreji negaidīti kļūst pat par liberāļiem un skaļi sāk sapņot par cilvēces progresa nepieciešamību.
Pamazām ebreji kļūst par visa jaunā laikmeta tieksmju paudējiem.
Īstenībā visa ebreju darbība ir vērsta, protams, uz patiesi vispārderīga saimnieciskā darba pamatu sagraušanu. Iegūstot akcijas, ebreji kontrabandas ceļā iekļūst visas nacionālās ražošanas apritē, pārvērš mūsu rūpniecību par parastu pirkšanas un pārdošanas objektu un tādējādi sagrauj uzņēmumu veselīgo pamatu. Tieši šīs ebreju darbības dēļ starp darba devējiem un strādniekiem rodas tā iekšējā atsvešinātība, kura vēlāk noved pie šķiru šķelšanās.
Visbeidzot ar biržu starpniecību ebreju ietekme sasniedz šausminošus apmērus. Ebreji kļūst ne tikai mūsu uzņēmumu faktiskie īpašnieki, bet viņu rokās nonāk patiesā kontrole pār visu nacionālo darbaspēku.
Lai nostiprinātu savas politiskās pozīcijas, ebreji tagad cenšas nojaukt visas rasu un pilsoniskās barjeras, kuras viņiem traucē ik uz soļa. Šajā nolūkā ebreji tagad ar viņiem raksturīgo sīkstumu sāk cīņu par reliģisko toleranci. Masonisms, kas pilnīgi atrodas ebreju rokās, kalpo viņiem kā lielisks instruments krāpnieciskajā cīņā par saviem mērķiem. Ar masonisma pavedieniem ebreji sasaista mūsu valdības aprindas un ekonomiski un politiski ietekmīgākos buržuāzijas slāņus, turklāt darīdami to tik veikli, ka sasaistītie to pat nepamana.
Ebrejiem gan nākas grūti sasaistīt visu tautu vai, pareizāk, to tautas slāni, kas nupat pamodies jaunai dzīvei un grib cīnīties par savām tiesībām un brīvību. Tieši tas pašreiz visvairāk rūp ebrejiem. Viņi lieliski jūt, ka sasniegt savu mērķi tie var tikai tajā gadījumā, ja pašreizējā attīstības stadijā kāds viņiem izcirtīs ceļu. Šis uzdevums pēc viņu aprēķina būtu jāveic buržuāzijai, kā arī visplašākajiem sīkburžuāzijas slāņiem un mazajiem cilvēkiem vispār. Taču cimdu izgatavotājus un audējus nav iespējams noķert ar masonisma smalkajiem tīkliem, te vajadzīgi daudz vienkāršāki līdzekļi, kuri gan būtu tikpat iedarbīgi. Tāds līdzeklis ebreju rokās ir prese. Ebreji ārkārtīgi neatlaidīgi iekaro presi, liekot lietā visus līdzekļus. Sagrābuši presi, ebreji sistemātiski ievelk tīklos valsts sabiedrisko dzīvi, ar preses palīdzību viņi var pagriezt visu jebkurā virzienā un attaisnot krāpšanas. Tā dēvētās "sabiedriskās domas" spēks tagad pilnīgi atrodas ebreju rokās un ir labi zināms, ko tas nozīmē.