Turklāt ebrejs visu iztēlo vienmēr tā, ka viņš personiski alkst tikai zināšanu; viņš slavina progresu, taču lielākoties tikai tādu progresu, kas citus ved pazušanā. Īstenībā ebrejs gan zināšanas, gan progresu vienmēr vērtē tikai pēc tā, cik tas noderīgs pašiem ebrejiem. Ja viņš no tā negūst labumu ebreju tautai, tad tas kļūs par zinātnes, kultūras utt. nesaudzīgāko ienaidnieku. Visu, ko viņš apgūst citu tautu skolās, tas izmanto tikai savas rases interesēs.
Šajā periodā ebreji savu tautību aizsargā vairāk nekā jebkad agrāk. Viņi visur klaigā par "izglītību", "progresu", "brīvību", "cilvēciskumu" u. tml., bet paši vienlaikus ārkārtīgi stingri ievēro savas rases tīrību. Tiesa, savas sievietes viņi reizēm uztiepj par sievām ietekmīgiem kristiešiem, taču, attiecībā uz vīriešiem viņi principiāli nepieļauj laulības ar citu rasu pārstāvjiem. Ebreji labprāt saindē citu tautu tikumus, bet kā acuraugu sargā savu asiņu tīrību. Viņi gandrīz nekad neprecas ar kristietēm, toties kristieši bieži ņem par sievām ebrejietes. Tāpēc ebreju vidū nav cilvēku ar jauktām asinīm. Toties daļa mūsu augstākās muižniecības asiņu sajaukšanās rezultātā galīgi aiziet bojā. Ebreji lieliski saprot, ka viņi pilnīgi plānveidīgi izmanto šo savu rasu pretinieku idejisko vadoņu "atbruņošanas" metodi. Lai to visu maskētu un novērstu savu upuru modrību, ebreji arvien skaļāk klaigā par visu cilvēku vienlīdzības nepieciešamību neatkarīgi no rases un ādas krāsas, bet muļķi tiem notic.
Taču ar visām savām īpašībām ebrejs joprojām atbaida plašas ļaužu masas, jo viņā joprojām ir jūtams svešinieks. Tāpēc, lai apmierinātu masas, ebreju prese iztēlo ebrejus pilnīgi neatbilstoši īstenībai, toties rada priekšstatu, kas ir nepieciešams ebrejiem. Šajā ziņā īpaši raksturīga ir humoristiskā prese. Humoristiskajās lapiņās ebreji vienmēr tīšām tiek iztēloti kā ārkārtīgi mien mierīgi ļautiņi. Lasītājam tiek iedvesta doma, ka, iespējams, ebrejiem ir dažas komiskas īpašības, bet būtībā šī tauta ir laba un nevienam negrib kaitēt. Lasītājam liek saprast, ka, iespējams, daļa ebreju patiešām nav nekādi varoņi, bet viņi nav arī kaut cik bīstami ienaidnieki.
Šajā attīstības periodā ebreju galamērķis ir demokrātijas uzvara vai, viņu izpratnē, - parlamentārisma vara. Parlamentārisma sistēma visvairāk atbilst ebreja vajadzībām, jo tā izslēdz personības lomu un tās vietā liek majoritāti, t.i., muļķības, nespējas, gļēvulības spēku.
Tā visa galarezultāts būs monarhijas gāšana. Nedaudz agrāk vai nedaudz vēlāk monarhija aizies bojā nenovēršami.
j) Tagad valsts milzīgā saimnieciskā attīstība rada tautā jaunu sociālo noslāņošanos. Sīkā amatniecība pamazām atmirst, un tādēļ strādniekiem arvien vairāk zūd iespēja nopelnīt sev iztiku kā patstāvīgiem sīkražotājiem; proletarizācija klust arvien acīm redzamāka; rodas industriālais "fabrikas strādnieks". Viņa raksturīgākā pazīme ir tā, ka visu savu dzīvi viņš nevarēs kļūt par patstāvīgu uzņēmēju. Viņš ir zemākais šī vārda īstajā nozīmē. Vecumdienās viņam jāmokās un jāpaliek bez nodrošināta maizes gabala.
Analoģisku situāciju mēs redzējām arī agrāk. Katrā ziņā vajadzēja atrast atrisinājumu, un šāds atrisinājums patiešām atradās. Šādā stāvoklī līdzās zemniekiem un amatniekiem pamazām nokļuva arī ierēdņi un kalpotāji. Arī viņi kļuva par zemākajiem šī vārda īstajā nozīmē. Taču valsts atrada no tā izeju, uzņemoties rūpes par tiem valsts kalpotājiem, kuri paši nespēja nodrošināt sev vecumdienas: valsts ieviesa pensiju. Šim paraugam pamazām sekoja arī privātās firmas, un tā tagad gandrīz katrs kalpotājs pie mums ir nodrošināts ar pensiju, ja vien viņš strādājis pietiekami lielā firmā. Tikai tad, kad nodrošināsim valsts kalpotāja vecumdienas, varēsim atkal viņā ieaudzināt bezgalīgas padevības jūtas pret valsti - tās jūtas, kuras pirmskara laikā bija vācu ierēdniecības viscildenākā īpašība.
Tagad šis jautājums atkal ir izvirzījies valstij un nācijai, turklāt daudz lielākos apmēros. Arvien jaunas un jaunas miljonu tautas masas pameta laukus un pamazām pārcēlās uz lielajām pilsētām, lai atrastu sev gabalu maizes kā fabriku strādnieki jaunajos rūpniecības uzņēmumos. Vispārējie darba un dzīves apstākļi šai jaunajai kārtai bija vairāk nekā bēdīgi. Jau paši darba apstākļi nemaz nelīdzinājās agrākajiem amatnieka vai zemnieka apstākļiem. Rūpniecībā fabrikas strādniekam nācās sasprindzināt spēkus daudz vairāk nekā amatniekam. Darba dienas ilgums amatniekam nozīmēja daudz mazāk nekā fabrikas strādniekam. Lai gan darba diena strādniekam formāli bija tikpat ilga cik agrāk amatniekam, tomēr strādniekam tika radīts daudz smagāks stāvoklis. Amatniekam nebija tik intensīvs darbs kā tagad tas ir fabrikas strādniekam. Ja amatnieks agrāk kaut kā varēja samierināties pat ar 14 - 15 stundu ilgu darba dienu, tad fabrikas strādniekam tagad tas kļūst pilnīgi neiespējami, jo katra minūte tiek izmantota ārkārtīgi intensīvi. Bezjēdzīga kādreizējā darba dienas ilguma attiecināšana uz mūsdienu fabrikas ražošanu ir radījusi vislielāko ļaunumu tāpēc, ka, pirmkārt, tika bojāta strādnieku veselība un, otrkārt, strādniekos tika grauta ticība augstākajam taisnīgumam. Te jāpievieno vēl, no vienas puses, niecīgais atalgojums un, no otras puses, relatīvi ātrāka darba devēja bagātības palielināšanās.
Agrāk lauksaimniecībā sociālā problēma nevarēja pastāvēt, jo gan saimnieks, gan arī darbinieks darīja vienu un to pašu darbu un, galvenais, ēda no vienas bļodas. Tagad arī šajā ziņā stāvoklis ir krasi mainījies.
Visās dzīves jomās notikusi pilnīga nošķiršanās starp strādnieku un darba devēju. To, cik dziļi mūsu dzīvē iespiedies ebreju gars, vislabāk pierāda tas, ka pret fizisku darbu izturas bez pienācīgas cieņas vai pat ar klaju nicināšanu. Tam nav nekā kopīga ar ģermāņu raksturu. Tikai, arvien vairāk ebrejiem ietekmējot mūsu dzīvi, agrāko cieņu pret amatu nomainīja zināma nevērība pret jebkuru fizisku darbu.
Tā pie mums izveidojās jauna kārta, kuru gandrīz neviens necienīja; kādā jaukā dienā nenovēršami izvirzījās jautājums: vai nu nācija pati sevī atradīs pietiekamu spēku, lai radītu jaunas, veselīgas attiecības starp šo kārtu un visu pārējo sabiedrību, vai arī kārtu atšķirības padziļināsies un kļūs par šķiru bezdibeni.
Viens fakts ir neapšaubāms: šajā jaunajā kārtā ietilpa nebūt ne sliktākie elementi, katrā gadījumā tur bija paši enerģiskākie elementi. Tā dēvētās kultūras pārliekā izsmalcinātība šeit vēl nevarēja veikt savu graujošo darbu. Jaunā kārta visumā vēl nebija pakļauta pacifistiskās indes iedarbībai, tai bija fizisks spēks un, ja vajadzēja, arī brutalitāte.
Kamēr buržuāzija gluži bezrūpīgi un vienaldzīgi neievēro šo augstākā mērā svarīgo problēmu, ebreji nesnauž. Viņi uzreiz saprata, cik ārkārtīgi svarīga šī problēma ir visai nākotnei. Tāpēc rīkojas tā: no vienas puses, viņi pastiprina strādnieku ekspluatāciju līdz galējai robežai, bet, no otras puses, viņi cenšas izkalpoties pie pašu ekspluatācijas upuriem un īsā laikā iekaro sev strādnieku vadoņu lomu strādnieku cīņā pret darba devējiem. Tādi ebreji ārēji kļūst it kā vadītāji cīņā pret sevi. Īstenībā tas, protams, tā nav, jo šie melu meistari vienmēr prot uzvelt visu atbildību citiem, sevi iztēlojot par nevainīgiem jēriņiem. Tā kā ebrejiem pietika nekaunības pašiem nostāties tautas masu cīņas priekšgalā, tām pat neienāca prātā, ka tas krāpa visnelietīgākajā veidā.