Jau tajā laikā, kad es Vīnē cīnījos par eksistenci, man kļuva skaidrs, ka sabiedriskā darbība nekad un nekādos apstākļos nav jāierobežo tikai ar smieklīgu un bezmērķīgu labdarību; tā jākoncentrē uz to galveno trūkumu novēršanu mūsu saimnieciskās un kultūras dzīves organizēšanā, kuri neizbēgami noved vai vismaz var novest atsevišķus cilvēkus līdz deģenerācijai. Tam, kas neizprot šo parādību īstos cēloņus, arī rodas grūtības un šaubas atzīt nepieciešamību izmantot visgalējākos, visnežēlīgākos līdzekļus valsts dzīvei bīstamo parādību iznīcināšanai.
Šīs svārstības un nepārliecinātību par sevi būtībā rada paša vainas sajūta par to, ka šāds posts un traģēdija pastāv. Nedrošība paralizē gribu un traucē pieņemt nopietnus un stingrus lēmumus, bet vājums un šaubas nepieciešamo pasākumu veikšanā tikai paildzina nelaimi.
Tad pienāk laiks, kad cilvēkiem izzūd vainas apziņa par visu šo ļaunumu, tikai tad cilvēki gūst nepieciešamo iekšējo mieru un spēku, lai nežēlīgi un nesaudzīgi izravētu visas nezāles. Toreiz Austrijas valstī gandrīz nebija nekādas sociālās likumdošanas; tās vājumam cīņā pret visiem šiem deģenerēšanās procesiem bija ļoti uzkrītošs raksturs.
* * *
Man ir grūti pateikt, kas toreiz manī izraisīja lielāku sašutumu, - vai apkārtējās vides ekonomiskais posts, tās tikumiski un morāli zemais līmenis vai arī kultūras pagrimuma pakāpe. Cik gan bieži mūsu buržuā ir morāli sašutuši, kad no kāda nelaimīga klaidoņa lūpām atskan paziņojums, ka viņam galu galā ir viss vienalga, vai viņš ir vācietis vai nē. Itin visur viņš jūtas vienādi labi vai slikti atkarībā no tā, vai uz galda viņam ir maizes kumoss.
Sakarā ar "nacionālā lepnuma" trūkumu, šādos gadījumos tiek daudz moralizēts, nežēlojot stiprus izteicienus.
Bet, vai šie nacionāli lepnie cilvēki ir daudz domājuši, kā izskaidrot to, ka viņi paši domā un jūt pavisam citādi.
Vai viņi ir daudz domājuši, cik atsevišķu patīkamu atmiņu visās kultūras un mākslas dzīves jomās viņiem ir devusi šī dzimtenes un nācijas varenības sajūta, kura tad arī ir radījusi patīkamo apziņu būt piederošam tieši šai Dieva izredzētai tautai? Vai viņi ir domājuši, cik lielā mērā šis lepnums par savu tēvzemi ir atkarīgs no tā, ka viņiem bija reāla iespēja iepazīties ar tās varenību visās jomās?
Vai mūsu buržuāzijas slāņi domā par to, cik smieklīgi mazi ir šie reālie priekšnosacījumi mūsu "tautai"?
Lai nemēģina argumentēt ar to, ka "arī citās zemēs ir tāpat", un "tomēr" tur strādniekam ir dārga sava dzimtene. Ja arī tā būtu taisnība, tas nevar būt mūsu bezdarbības attaisnojums. Taču tā nav taisnība. Tas, ko mēs attiecībā uz frančiem saucam par "šovinistisku" audzināšanu, patiesībā nav nekas cits, kā pārmērīga Francijas varenības pasvītrošana visās kultūras dzīves jomās vai, kā paši franči mīl teikt, visās "civilizācijas" jomās. Jaunos frančus skolo nevis "objektivitātē", bet gan vissubjektīvākā veidā, kādu tikai var iedomāties attiecībā uz visu viņu dzimtenes politisko vai kultūras varenību.
Šāda veida audzināšana, protams, jāattiecina tikai uz pašiem vispārīgākiem un lielākiem jautājumiem. Ja ir nepieciešams, tad atmiņa šajā virzienā nepārtraukti jāvingrina, lai par katru cenu radītu tautā attiecīgās jūtas.
Taču mēs ne tikai neizdarām pašu nepieciešamāko, bet vēl arī sagraujam to mazumu zināšanu, ko mums ir devusi skola. Ja trūkums un nelaimes vēl nav izdzēsušas no tautas atmiņas visu labo par pagātni, tad mēs tik un tā centīsimies politiski to saindēt, lai tauta pilnīgi šo labo aizmirstu.
Iedomājaties šādu situāciju.
Pagrabā, kurā ir divas tumšas istabas, dzīvo septiņu cilvēku liela strādnieku ģimene. No pieciem bērniem mazākajam, teiksim, ir trīs gadi. Tas ir vecums, kad pirmie iespaidi tiek uztverti ļoti asi. Apdāvinātiem cilvēkiem bērnības atmiņas ir dzīvas līdz sirmam vecumam. Telpu šaurība veido ārkārtīgi nelabvēlīgus dzīves apstākļus. Strīdi un nesaskaņas rodas jau tikai šīs saspiestības dēļ vien. Šie cilvēki ne tikai vienkārši dzīvo kopā, bet viņi arī nospiež viens otru. Visniecīgākais strīds, kas plašākā dzīvoklī atrisinātos, aizejot katram uz savu istabu, šādos apstākļos bieži vien noved pie nepārtrauktas rīvēšanās. Bērni vēl kaut kā pārcieš šos apstākļus; viņi strīdas un kaujas ļoti bieži, taču ātri aizmirst šos strīdus. Bet, kad strīdas un ķildojas vecāki, ja tas notiek katru dienu un pie tam vispretīgākajā veidā, tad šīs uzskatāmās audzināšanas metodes nenoliedzami ietekmē bērnus.
Taču, kad abpusējais konflikts starp tēvu un māti nonāk līdz tam, ka iereibušais tēvs rupji apietas ar māti vai pat sit viņu, tad tie ļaudis, kas nav dzīvojuši šādos apstākļos, nevar pat iedomāties, pie kādām sekām tas noved. Jau sešu gadu vecumā bērns iepazīst tādas lietas, kas pieaugušajiem var iedvest tikai šausmas. Morāli saindēts, fiziski neattīstīts, bieži vien utains - tāds jaunais pilsonis dodas uz skolu. Kaut kā viņš iemācās lasīt un rakstīt, un tas arī ir viss. Par to, lai mācītos mājās, šādos apstākļos nevar būt ne runas. Gluži otrādi. Tēvs un māte bērnu klātbūtnē lamā skolotāju un skolu ar tādiem izteicieniem, kurus pat izteikt nedrīkst. Tā vietā, lai palīdzētu bērniem mācīties, vecāki ir vairāk noskaņoti nolikt viņus uz ceļiem un nopērt. Viss, ko bērniem nākas dzirdēt šādos apstākļos, nebūt neiedveš viņos cieņu pret apkārtējo pasauli. Šeit viņi vispār nedzird nevienu labu vārdu par cilvēci. Visas iestādes, visas varas te tiek tikai cietsirdīgi un rupji kritizētas, sākot no skolotāja un beidzot ar valsts vadoni. Vecāki nosoda visus un visu - gan reliģiju un morāli, gan valsti un sabiedrību - visu to visbiežāk pašā netīrākajā veidā. Kad tāds puisēns 14 gadu vecumā ir beidzis skolu, tad vairumā gadījumu ir grūti noteikt, kas viņā gūst virsroku: neiedomājama muļķība, jo skolā viņš neko nopietni nav iemācījies, vai rupjība, kas bieži vien ir saistīta ar tikumības trūkumu šajā vecumā tā, ka mati ceļas stāvus.
Jau tagad viņam nav nekā svēta. Viņš neko skaistu šajā dzīvē nav redzējis un jau iepriekš zina, ka tālāk viss būs vēl sliktāk tajā dzīvē, kurā viņš pašlaik ienāk.
Trīsgadīgais bērns ir pārvērties par pusaudzi. Autoritāšu viņam nav. Neko citu kā trūkumu un netīrību šis jaunais cilvēks nav redzējis. Neko tādu viņš nav redzējis, kas viņā varētu iedvest entuziasmu un tiekšanos uz augšu.
Bet tagad viņam vēl nāksies iziet sūro dzīves skolu.
Tagad viņam sākas tādas pašas mocības, kādas bija viņa tēvam. Viņš klaiņo visu dienu, kur tikai pagadās. Mājās viņš atgriežas vēlu naktī. Savdabīgas izpriecas dēļ viņš piekauj to nelaimīgo būtni, ko sauc par viņa māti. No viņa straumēm plūst visrupjākās lamas. Beidzot notiek "laimīgs" gadījums, un viņš nokļūst mazgadīgo cietumā, kur tiek papildināta viņa "izglītība".
Bet mūsu dievbijīgie buržuā vēl brīnās, kāpēc šim "pilsonim" nav pietiekama nacionālā entuziasma.
Mūsu buržuāziskā sabiedrība mierīgi noskatās uz to kā teātrī un kino, "netīrā" literatūrā un sensacionālos laikrakstos ik dienu tiek indēta tauta. Un pēc tam tas, ka šī sabiedrība vēl brīnās, kāpēc mūsu tautas masām tik ļoti pietrūkst tikumības, kāpēc izceļas paši, manās acīs zaudēja jebkādas tiesības kritizēt, pat vienkārši žēloties.
Taču šajā jomā es daudz lasīju un mācījos.
Piebildīšu, ka ar "lasīšanu" es saprotu varbūt kaut ko pavisam citu nekā vairums tā saucamās mūsu "inteliģences".
Es zinu daudzus, kas "lasa" bezgala daudz - grāmatu pēc grāmatas, burtu pēc burta; un tomēr es nesaukšu šos cilvēkus savādāk kā tikai par "daudzlasītājiem". Protams, šiem cilvēkiem ir lielas "zināšanas", bet viņu smadzenes nav spējīgas kaut cik pareizi apgūt, piereģistrēt un klasificēt uztverto materiālu. Viņi pilnīgi nemāk grāmatā atšķirt vērtīgo no nevajadzīgā, kā arī nepieciešamo paturēt prātā, bet lieko, ja tas ir iespējams, vienkārši neredzēt un nekādā gadījumā neapgrūtināt sevi ar lieku "nastu".