Ebreji nekad nespēs pakļaut tautu, kas saglabājusi savu rases tīrību. Viņi šajā pasaulē vienmēr valdīs tikai pār tām tautām, kuras zaudējušas asiņu tīrību.
Lūk, tāpēc ebreji cenšas ļoti plānveidīgi sagraut rases tīrību un šajā nolūkā regulāri saindē atsevišķu personu asinis.
Politiskajā jomā ebreji aizstāj demokrātijas ideju ar proletariāta diktatūras ideju.
Saorganizējuši masas zem marksisma karoga, ebreji ir izkaldinājuši sev ieroci, kas viņiem ļauj iztikt bez demokrātijas un dod iespēju ar dūres spēku pakļaut citas tautas, pār kurām viņi tagad grib valdīt ar diktatūras metodēm.
Revolucionizēšanas darbu ebreji plānveidīgi veic divos virzienos - ekonomiskajā un politiskajā virzienā.
Tās tautas, kuras pārāk spēcīgi pretojas, ebreji ievilina biezā ienaidnieku tīklā, tad iegrūž tās karā, bet, kad karš sācies, viņi paceļ revolūcijas karogu frontēs. Savu starptautisko sakaru dēļ ebrejiem to izdarīt nemaz nav grūti.
Ekonomiskā ziņā ebreji kaitē valstij līdz tam laikam, kamēr valsts uzņēmumi kļūst nerentabli, tiek denacionalizēti un nonāk ebreju finansu kontrolē.
Politiskā ziņā ebreji sakauj veselas valstis, atņemot tām nepieciešamos līdzekļus, sagrauj visus nacionālās aizsardzības pamatus, iznīcina ticību valsts vadībai, apmētā dubļiem šīs valsts vēsturi un nopaļā visu diženo un nozīmīgo.
Kultūras ziņā ebreji cīnās pret valsti, sējot deģenerāciju mākslas, literatūras un teātra sfērā, samaitā veselīgu gaumi, sagrauj visus pareizos priekšstatus par skaisto, cēlo, cildeno un labo, iedveš cilvēkiem savus zemiskos ideālus.
Ebreji ņirgājas par reliģiju. Viņi grauj jebkuru tikumību un morāli, pasludinādami to visu par novecojušu. Tā tas turpinās līdz tam laikam, kamēr viņiem izdodas sagraut pēdējos šīs valsts un šīs tautas pastāvēšanas pamatus.
1) Tad ebreji uzskata, ka pienācis laiks veikt pēdējo lielo revolūciju. Sagrābuši politisko varu, viņi uzskata, ka tagad var nomest masku. "Tautas ebreja" vietā parādās asiņainais ebrejs, t.i., ebrejs, kas ir kļuvis par tautu tirānu. Īsā laikā viņš pilnīgi izskauž inteliģenci, nacionālās idejas nesēju. Laupījis tautām idejiskos vadītājus, viņš grib tos pilnīgi padarīt par saviem vergiem uz mūžīgiem laikiem.
Visšausmīgākais piemērs šajā ziņā ir Krievija, kur ebreji savā fanātiskajā mežonībā ir pazudinājuši 3 miljonus cilvēku, nežēlīgi nogalinādami vienus un iegrūzdami necilvēciskās bada mokās citus. Tas viss tika darīts tikai tādēļ, lai nelielai saujiņai ebreju literātu un biržas bandītu nodrošinātu diktatūru pār varenu tautu. Tomēr ebreju paverdzināto tautu brīvības beigas kļūst par pašu parazītu galu. Pēc upura nāves agrāk vai vēlāk nobeidzas arī pats vampīrs.
* * *
Vēl un vēlreiz apdomājot visus mūsu ģermāņu katastrofas cēloņus, nenovēršami nonākam pie tā paša secinājuma: mūsu sagrāves galvenais un izšķirošais cēlonis bija rasu problēmas nozīmīguma neizpratne un it īpaši ebreju briesmu neizpratne.
Ar mūsu sakāves rezultātiem frontēs 1918. gada augustā varējām tikt galā bez pūlēm. Ne jau šīs sakāves noveda mūs līdz kraham. Mūsu krahu sagatavoja tas spēks, kas sagatavoja arī šīs sakāves. Tas tika panākts, daudzu gadu desmitu laikā sistemātiski un plānveidīgi graujot mūsu tautas politiskos un morālos instinktus, laupot tautai to, bez kā vispār nav veselas un spēcīgas valsts.
Vecā ģermāņu impērija pilnīgi ignorēja rases problēmu. Neievērojot šo problēmu, impērija ignorēja arī tās tiesības, kas ir tautu pastāvēšanas vienīgais pamats. Tautas, kuras atļauj, ka tam laupa asiņu tīrību, izdara grēku pret Augstākā gribu (providenci). Un, ja stiprāka tauta viņus nogrūdīs no pjedestāla un pati ieņems viņu vietu, tad tā nav netaisnība; gluži pretēji, te jāsaskata taisnīguma uzvara. Ja šī tauta negrib ievērot asiņu tīrību, ko tai devusi daba, tad tai nav tiesību vēlāk sūdzēties, ka tā zaudējusi savu eksistenci uz zemes.
Šajā pasaulē visu ir iespējams izlabot. Katra sakāve var kļūt par nākamās uzvaras cēloni. Katrs zaudēts karš var kļūt par impulsu jaunai izaugsmei. Katra nelaime var cilvēkos izraisīt jaunu enerģijas pieplūdumu. Jebkurš jūgs var kļūt par avotu jauniem spēkiem un jaunai atdzimšanai. Tas viss ir iespējams, kamēr tautas saglabā savu asiņu tīrību. Tikai, zaudējot savu asiņu tīrību, laime ir zaudēta uz mūžiem. Cilvēki grimst lejup jau uz mūžiem, un no cilvēka organisma vairs nav iespējams iztīrīt asins saindēšanās sekas.
Pietiek tikai salīdzināt šī faktora milzīgo nozīmi ar visu citāda veida faktoru nozīmi, un mēs uzreiz pārliecināsimies, ka visām pārējām problēmām salīdzinājumā ar rases problēmu ir gaužām niecīga nozīme. Visiem pārējiem faktoriem ir tikai pārejoša nozīme. Bet asiņu tīrības problēma pastāvēs līdz tam laikam, kamēr vien pastāvēs pats cilvēks.
Visi nopietnie sabrukuma simptomi, kas atklājās pie mums pirmskara periodā, galu galā ir saistīti ar rasu problēmu.
Vienalga, vai runa būtu par vispārējām vēlēšanu tiesībām vai par nenormālībām ekonomikā, par bēdīgajiem simptomiem kultūras dzīvē vai par deģenerēšanās simptomiem politikā, par nepareizu nostādni audzināšanas jautājumā vai par slikto ietekmi, kuru prese atstāj uz pieaugušajiem, - vienalga, visa nelaime beigu beigās bija nevērīgajā attieksmē pret rases problēmām un svešas rases draudu neizpratnē.
Lūk, ar to izskaidrojams apstāklis, ka nekādas nopietnas sekas nevarēja būt nedz reformām, nedz sociālās palīdzības pasākumiem, nedz arī tīri politiska rakstura pūliņiem. Lielas nozīmes nebija arī ne ekonomiskajai attīstībai, ne arī mūsu zinātnisko zināšanu pieaugumam. Gluži pretēji, (gan nācija, gan valsts, t.i., tas organisms, kas vienīgais nācijai dod iespēju dzīvot un attīstīties pasaulē, kļuva nevis veselīgāki, bet gan pamazām zaudēja veselību. Lai gan vecā vācu impērija ārēji plauka, tomēr tās iekšējo vājumu nebija iespējams noslēpt. Jebkurš mēģinājums patiesi attīstīt un nostiprināt impēriju, nenovēršami sašķīda pret to, ka mēs ignorējām pašu svarīgāko problēmu.
Protams, būtu nepareizi domāt, ka pilnīgi visi dažādu politisko virzienu pārstāvji mūsu zemē un pilnīgi visi mūsu valdītāji, kuri mēģināja ārstēt Vāciju, bija slikti vai ļaunprātīgi cilvēki. Nē, viņu darbībai nebija panākumu tikai tāpēc, ka labākajā gadījumā viņi redzēja tikai slimības ārējās izpausmes un pievēra acis, lai neredzētu tās patiesos ierosinātājus. Tas, kas labi iedziļināsies mūsu vecās impērijas attīstības vēsturē un objektīvi spriedīs, nāks pie secinājuma, ka jau Vācijas apvienošanās un ar to saistītās izaugsmes laikmetā bija saskatāmi sabrukuma simptomi. Šādiem novērotājiem vajadzēs atzīt, ka, neraugoties uz visām politiskajām sekmēm un milzīgo bagātības pieaugumu, valsts vispārējais stāvoklis tomēr ar katru gadu pasliktinājās. Par to var spriest jau pēc vēlēšanu rezultātiem reihstāgā. Arī par marksistiem nodoto balsu skaita sistemātiskais pieaugums liecināja, ka tuvojas iekšējais un ārējais sabrukums. Visiem tā dēvēto buržuāzisko partiju panākumiem nebija nekādas nozīmes ne vien tāpēc, ka šīs partijas neprata pat apturēt marksistu skaita pieaugumu, bet arī tāpēc, ka pašās buržuāziskajās partijās jau bija sācies sairuma process. Buržuāziskā pasaule, to pati nemanot, jau bija saindēta ar marksistisko priekšstatu indi, bet buržuāzisko partiju cīņa pret marksismu bija vairāk godkārīgu vadoņu konkurence nekā patiesi principiāla tādu pretinieku cīņa, kuri nolēmuši iet līdz galam. Tikai ebreji jau šajā laikā sistemātiski un nelokāmi cīnījās noteiktā virzienā. Jo vājāka kļuva pašsaglabāšanās griba mūsu tautā, jo augstāk cēlās, jo spilgtāk staroja ebreju zvaigzne - Dāvida zvaigzne.