Lūk, tāpēc 1914. gada augustā mums nebija vienotas, saliedētas tautas, kas uzbruka pretinieka cietoksnim. Nē, tās nebija! Mēs bijām liecinieki tikai pēdējam nacionālās pašsaglabāšanās instinkta uzliesmojumam, pēdējiem krampjainajiem pūliņiem nokratīt marksistiski pacifistisko jūgu, kas jau sen bija grauzis mūsu tautas veselību. Un šajā liktenīgajā brīdī arī mēs nebijām spējīgi saprast, kur ir mūsu patiesais iekšējais ienaidnieks. Lūk, tāpēc arī jebkura ārējā pretošanās bija veltīga. Augstākā griba mums nedeva uzvaru, un katrs saņēma pēc nopelniem.
Tāpēc mēs balstījāmies uz visiem šiem apsvērumiem, kad izstrādājām visas mūsu jaunās kustības pamatus. Mēs esam dziļi pārliecināti, ka tikai mūsu kustība ir spējīga aizkavēt vācu tautas tālāko krišanu, un pēc tam iet tālāk un radīt granīta pamatu, uz kura savulaik izaugs jauna valsts. Tā nebūs tāda valsts, kas ir sveša tautai un kurai ir tikai saimnieciskas intereses. Nē, tas būs īsts tautisks organisms - tā būs Ģermāņu valsts, kas patiesi pārstāvēs vācu nāciju.
12. nodaļa: Vācijas nacionālsociālistiskās strādnieku partijas attīstības sākumposms
Sava darba pirmās daļas noslēgumā gribu pakavēties pie mūsu kustības sākumposma un reizē līdz ar to apskatīt dažus jautājumus, kuri toreiz tika izvirzīti priekšplānā. Tas nenozīmē, ka es šeit detalizēti iztirzāšu visas mūsu kustības problēmas. Jaunās kustības mērķi un uzdevumi ir tik grandiozi, ka tiem varētu veltīt veselu sējumu. Šī darba otrajā daļā centīšos sīki iztirzāt kustības programmatiskās nostādnes un parādīt to, ko saprotam ar vārdu "valsts". Sakot "mēs", domāju tos simtus un tūkstošus vāciešu, kuri, vispār runājot, tiecas uz to pašu ideālu, lai gan ne vienmēr tā apzīmēšanai lieto vienus un tos pašus vārdus. Visām lielām reformām ir raksturīgs tieši tas, ka, neskatoties uz to, ka tās jau atbalsta miljoniem cilvēku, tomēr reformu priekšvēstnesis ir viens cilvēks. Simtiem un tūkstošiem cilvēku lolo kādu noteiktu sapni varbūt jau gadsimtiem ilgi. Un, lūk, beidzot parādās cilvēks, kas kļūst par šo mērķu pavēstītāju un izskaidrotāju, un tādējādi kļūst par jaunas un lielas idejas karognesēju.
Dziļā neapmierinātība, kas valda miljonu cilvēku sirdīs, jau pati par sevi liecina, ka šīs masas sapņo par kaut ko principiāli jaunu, par pašreizējo apstākļu radikālām izmaiņām. Masu neapmierinātība parādās dažādās formās. Vieniem izpaužas kā izmisums un bezcerība, otriem — kā sašutums un dusmas, trešajiem — kā pilnīga vienaldzība, ceturtajiem — kā trakojošs niknums utt. Par šo masu iekšējo neapmierinātību vienādā mērā liecina gan tas, ka daudziem cilvēkiem ir apnikušas jebkuras vēlēšanas, gan arī tas, ka ir daudz tādu vēlētāju, kas fanātiski balso par galēji kreisiem spēkiem.
Tieši pie šīm ļaužu grupām jaunā kustība vēršas pirmām kārtām. Mūsu partija ir izvirzījusi uzdevumu sapulcēt zem saviem karogiem nevis labi paēdušos un apmierinātos cilvēkus, bet gan pazemotos un ļoti neapmierinātos, cietējus un nemiera pilnos garus. Partijai bija jāizvirza sev uzdevums nepeldēt virspusē, bet gan pirmām kārtām saskatīt lietu kodolu.
* * *
Raugoties no tīri politiska viedokļa, mēs 1918. gadā atradāmies šādā stāvoklī. Tauta ir sašķelta divās daļās. Viena ļoti neliela daļa galvenokārt ietver nacionālo inteliģenci, un tās rindās nav fiziskā darba darītāju. Arēji šī inteliģence ir nacionāli noskaņota, taču ar šo vārdu tā vēl arvien nesaprot neko citu, kā tikai tā saucamo valsts interešu vāju un šablonisku aizstāvību, kas atbilst sakrīt arī dinastijas interesēm. Inteliģence savas idejas un mērķus cenšas aizstāvēt ar garīgiem ieročiem, kas tāpat kā agrāk ir nepietiekami stipri, virspusīgi un pilnīgi bezspēcīgi pretinieka brutalitātes priekšā. 1918. gadā šī vēl nesen valdošā šķira tika gāzta ar vienu triecienu. Tagad, bailēs drebot, šis slānis ir gatavs padevīgi paciest jebkuru pazemojumu un gļēvi pakļauties nesaudzīgam ienaidniekam.
Šim slānim pretī stāv cita šķira: plašas darbaļaužu masas, fiziskā darba darītāji. Šīs masas ir apvienotas vairāk vai mazāk radikālās marksistiskās partijās un ir apņēmības pilnas katru idejisko pretošanos salauzt ar spēku. Tās nevēlas būt nacionālas, apzināti noraida jebkāda veida nacionālo interešu aizsardzību un labprāt liec galvu jebkurā ārzemju jūgā. Šī otrā nometne, protams, skaitliski ievērojami pārsniedz pirmo. Taču galvenais ir tas, ka šajā nometnē atrodas tieši tie elementi, bez kuru līdzdalības nav iedomājama un iespējama nekāda nacionālā atdzimšana.
Viena lieta bija skaidra jau 1918. gadā: vācu tautas atdzimšana, lai arī kāda tā nebūtu, iespējama tikai, Vācijai atgūstot agrāko ārējo spēku. Mūsu buržuāziskie "valstsvīri" visu laiku pļāpā, ka, lai atgūtu spēku starptautiskajā arēnā, Vācijai trūkst vienīgi ieroču. Tas nav pareizi. Patiesībā mums pirmām kārtām trūkst gribasspēka. Savulaik vācu tautai ieroču bija vairāk nekā vajadzīgs. Un tomēr šie ieroči nespēja nosargāt mūsu brīvību. Tas notika tādēļ, ka nacionālās pašsaglabāšanās instinkts izrādījās nepietiekami spēcīgs, kā arī trūka pašsaglabāšanās gribas. Nekādi ieroči nepalīdzēs, tie būs tikai nedzīvs, nevērtīgs materiāls, ja pietrūks uzņēmības, gatavības un gribas šos ieročus izmantot. Vācija pārvērtās par aizstāvēties nespējīgu zemi ne jau tādēļ, ka tai trūka ieroču, bet gan tāpēc, ka trūka gribas līdz galam izmantot ieroču spēku cīņā par sava tautiskuma saglabāšanu.
Kreiso politiķu kungi tagad savu gļēvo, ar pārmērīgi lielu piekāpšanos raksturīgo politiku mīl attaisnot ar to, ka Vācijai vairs nav ieroču. īstenībā ir gluži otrādi. Tieši, pateicoties šai antinacionālajai noziedzīgajai politikai un tam, ka jūs, kungi, nodevāt Vācijas nacionālās intereses, jums nācās atdot mūsu valsts ieročus. Tagad jūs savu nelietīgo gļēvulību cenšaties novelt uz ieroču trūkumu. Tāpat kā viss, kas nāk pār jūsu lūpām, ari tas ir vienkārši meli un falsifikācija.
Taču jāsaka, ka šis pārmetums tāpat attiecas arī uz labējā spārna politiķiem. Tikai, pateicoties viņu rakstura trūkumam un gļēvumam, 1918. gadā pie varas nonākušie ebreju salašņas varēja vācu nācijai nozagt ieročus. Arī šiem politiķiem nav nekāda pamata un nekādu tiesību mēģināt attaisnot savu gudro piesardzīgumu (lasi: gļēvumu) ar to, ka nav ieroču, jo tas, ka Vācija nav apbruņota, ir viņu gļēvulības rezultāts.
Tādēļ Vācijas spēka atdzimšanas problēma neslēpjas vis tur, kā atkal iegūt ieročus, bet gan nepieciešamībā radīt to garaspēku, kurš vienīgais dod tautai iespēju izmantot ieročus. Ja tautā šis gars ir dzīvs, tās griba atradīs tūkstošiem ceļu ieroču iegūšanai. Gļēvulim var iedot pat desmit šautenes, bet uzbrukuma laikā viņš neizšaus ne no vienas. Sīs desmit šautenes gļēvuļa rokās dos mazāku labumu nekā parasta nūja drosmīga cilvēka rokās.
Jautājums par mūsu tautas politiskās varenības atdzimšanu pirmām kārtām ir jautājums par nacionālās pašsaglabāšanās instinkta atveseļošanu, jo jebkuras valsts ārpolitikas vērtējums nebūt netiek pamatots ar to, cik daudz ieroču ir šai valstij. Noteiktas valsts potenciālais spēks pirmām kārtām tiek vērtēts, balstoties uz attiecīgajai nācijai piemītošo morālās pretošanās spēku. Kad tiek noteikta vienas vai otras tautas kā iespējamā starptautiskā sabiedrotā vērtība, kad kritērijs ir nevis nedzīvo ieroču daudzums, bet gan tas, cik dzīva šajā tautā ir cīņas varonība, cik spēcīga un kvēla ir tās nacionālās pašsaglabāšanās griba. Savienība tiek slēgta nevis ar ieročiem, bet gan ar cilvēkiem. Piemēram, angļu tauta visas pasaules acīs vienmēr būs vērtīgs sabiedrotais līdz tam laikam, kamēr tās vadītāji un plašas tautas masas saglabās nelokāmību un sīkstumu, un novedīs līdz galam iesākto cīņu, neapstājoties nekādu upuru priekšā un nerēķinoties ar to, cik ilgi šī cīņa turpināsies. Bez tam visa-pasaule zina, ka, uzsākot cīņu, angļi par izšķirošu momentu nebūt neuzskata savu ieroču stāvokli salīdzinājumā ar pretinieka bruņojumu.