Ja sapratīsim, ka vācu nācijas atdzimšana ir iespējama tikai, pamatojoties uz politiskās pašsaglabāšanās instinkta atdzimšanu, mums kļūs skaidra arī cita lieta: par maz ir iekarot to nelielo slāni, kas sastāv no vairāk vai mazāk nacionālistiski noskaņotiem elementiem. Pirmām kārtām nacionālās idejas ir jāiepludina masās, kas līdz šim ir antinacionāli noskaņotas.
Lūk, kādēļ jaunajai kustībai, kura par mērķi ir izvirzījusi suverēnas vācu valsts atdzimšanu, savā cīņā vajadzēs orientēties vienīgi uz plašo tautas masu iekarošanu. Lai cik nožēlojama arī nebūtu mūsu tā saucamā nacionālā buržuāzija, lai cik vāji attīstītas nebūtu tās patiesi nacionālās jūtas, ir skaidrs, ka no šīs puses nav gaidāma nopietna pretošanās, ja pratīsim nodrošināt spēcīgu nacionālo iekšpolitiku un ārpolitiku. Pat ja šie slāņi ar tiem raksturīgo aprobežotību un netālredzību uzsāktu pasīvu pretošanos, kā tas zināmā mērā notika arī Bismarka laikā, tad, ievērojot viņu plaši pazīstamo gļēvulību, ar to nevajadzētu nopietni rēķināties.
Pavisam kas cits ir mūsu internacionāli noskaņoto tautiešu masas. Te jārēķinās ne tikai ar masu primitīvo spēku, kas radis visas problēmas risināt vardarbīgi, bet arī ar šo masu ebrejisko vadību, kura ir gatava izmantot visdzelžainākos un visnežēlīgākos cīņas paņēmienus. Lai apspiestu jebkuru vācu atdzimšanas izpausmi, šī nometne neapstāsies pie tiem pašiem līdzekļiem, kādus tā savā laikā izmantoja, lai lauztu vācu armijas mugurkaulu. Galvenais ir tas, ka parlamentārā valstī šīs masas jau savu apmēru dēļ vien var nepieļaut jebkuru ārpolitiku, kas virzītu uz nācijas atdzimšanu; tās var panāktāka citas tautas vispār mūs kā iespējamos sabiedrotos vērtēs ļoti zemu. Nevajag domāt, ka tikai mēs vieni paši saprotam, cik ļoti Vāciju vājina 15 miljonu cilvēku lielā marksistu, demokrātu, pacifistu un centra partijas piekritēju nometne. Nē, ari ārzemēs ļoti labi zina, ka šis balasts mūs ļoti novājina un kā sabiedrotos padara mazvērtīgus. Neviena valsts parasti nes līdz savienību ar tādu sabiedroto, kuras iedzīvotāju aktīvākā daļa nevēlas atbalstīt samērā apņēmīgu un noteiktu ārpolitiku.
Turklāt jāievēro fakts, ka šo nacionālās nodevības partiju vadītāji noteikti cīnīsies pret jebkuru atdzimšanas izpausmi jau sava pašsaglabāšanās instinkta dēļ vien. Tādēļ vēsturiski pilnīgi nav iedomājams tas, ka vācu tauta varēs atkal iekarot agrākās pozīcijas, pirms nebūs nokārtoti rēķini ar mūsu sabrukuma īstajiem vaininiekiem. Vēstures tiesas priekšā 1918. gada novembris tiks uzskatīts nevis par monarhijas nodevību, bet gan par dzimtenes nodevību.
Lai atgūtu neatkarību starptautiskajā arēnā, Vācijai vispirms ir jāatgūst vienota griba un tautas vienotība.
Raugoties no tehniskā viedokļa, ir skaidrs, ka ideja par neatkarīgu Vāciju starptautiskajā arēnā nav īstenojama, kamēr šo atbrīvošanās ideju neatbalstīs visplašākās tautas masas. Ikviens virsnieks ātri sapratīs, ka, vadoties no militāra viedokļa, mēs nevaram karot, balstoties vienīgi uz studentu bataljoniem; bez tautas smadzenēm ir vēl nepieciešamas ari tās dūres. Jāievēro arī tas, ka mūsu nacionālā aizsardzība — ja tā balstīsies tikai uz tā saucamo inteliģenci — nozīmēs to spēku izšķērdību, kuru mums ir pavisam maz. Ļoti asi izjutām zaudējumus, kad 1914. gada rudenī Flandrijas frontē bojā gāja tik liels skaits jaunās vācu inteliģences, kas cīnījās brīvprātīgo pulkos. Tas bija vislabākais, kas piederēja mūsu nācijai; šo neatsveramo zaudējumu izjutām visa kara laikā. Bez strādnieku masām ne tikai nespējam karot, bet pat nevaram tehniski sagatavoties karam. Arī tādēļ pirmām kārtām ir nepieciešama visas mūsu tautas gribas vienotība. Bez tam neaizmirsīsim, ka mums jārēķinās ar uzvarētāju Versaļā noteikto kontroli. Ikvienu mūsu darbību uzrauga tūkstošiem greizsirdīgu acu. Šādos apstākļos jebkura veida tehniski militārā gatavošanās ir iespējama tikai tad, ja būsim absolūti vienoti un ja Versaļas spiegiem palīdzēs tikai atsevišķi nelieši, kas ir pārdevušies par 30 sudraba grašiem. Ar šādiem atsevišķiem neliešiem viegli tiksim galā. Taču neko nevar izdarīt pret masu miljoniem, ja tie savas politiskās pārliecības dēļ nevēlas nekādu nacionālo atdzimšanu. Šāda pretošanās nav pārvarama tikmēr, kamēr nebūsim uzvarējuši viņu naidīguma galveno cēloni, kas slēpjas marksistiskajā pasaules uzskatā, un kamēr no viņu sirdīm un prātiem neizravēsim marksisma idejas.
Lai no kāda redzes viedokļa raudzītos, — vai nu tā būtu tehniskā sagatavotība, karš vai ārpolitisko savienību ideja, — jautājums par Vācijas neatkarību jāsāk risināt vispirms ar plašās tautas masu iekarošanu.
Jāatceras, ka, neiekarojot ārējo brīvību, jebkuras iekšējās reformas labākajā gadījumā mūs pārvērtīs tikai par ārējam ienaidniekam izdevīgāku koloniju. Jebkura tā saucamā ekonomiskā uzplaukuma augļus vienalga plūks tikai valstis, kuras mūs kontrolēs. Un, ja sociālo pārmaiņu rezultātā mēs sāksim strādāt labāk, tad šis darbs dos labumu tikai tām. Attiecībā uz kultūras progresu jānorāda, ka vācu nācijai tas vispār nebūs pieejams līdz tam brīdim, kamēr tā neiekaros nacionālo neatkarību, jo kultūras progress ir cieši saistīts ar politisko neatkarību un nacionāla veseluma cieņu un godu.
* * *
Tādējādi, ja visa mūsu nacionālā nākotne ir tik cieši saistīta ar visplašāko tautas slāņu sapulcināšanu zem nacionālās idejas karoga, ir skaidrs, ka tieši tas ir vislielākais un vissvarīgākais mūsu kustības uzdevums. Tā nevar aprobežoties ar šī brīža jautājumiem; tai jāvelta uzmanība to jautājumu risināšanai, no kuriem ir atkarīga nākotne.
Lūk, tādēļ mums jau 1919. gadā bija pilnīgi skaidrs, ka jaunās kustības augstākajam mērķim jābūt masu "nacionalizācijai", t.i., nacionālās idejas iepludināšanai visplašākajās tautas masās.
No jautājuma nostādnes taktiskā viedokļa raugoties, izriet virkne prasību:
1. Lai iekarotu masas nacionālās atdzimšanas idejas atbalstīšanai, nav par lieliem nekādi sociālie upuri.
Lai ari kāda saimnieciska rakstura piekāpšanās notiktu darbaļaužu priekšā, tas nav nekas, salīdzinot ar to milzīgo labumu, kuru iegūs visa nācija, ja šī piekāpšanās palīdzēs visus šos slāņus atgriezt atpakaļ zem nācijas karogiem. Tikai tuvredzīgas aprobežotības dēļ — kura diemžēl ir tik raksturīga mūsu rūpnieku aprindām — var nesaprast: ja mums neizdosies atjaunot pilnīgu nācijas solidaritāti, nebūs iespējams stabils saimniecības uzplaukums un līdz ar to nevarēs gūt arī redzamu saimniecisku labumu.
Mēs karā nebūtu zaudējuši, ja vācu arodbiedrības tiešām visā pilnībā būtu rūpējušās par nacionālās aizsardzības lietu un strādnieki kā šo arodbiedrību biedri fanātiski būtu cīnījušies par dzimteni. Tas nekas, ka šīs arodbiedrības ļoti enerģiski būtu aizstāvējušas strādnieku ekonomiskās intereses pret peļņas kārajiem uzņēmējiem un dažreiz būtu izmantojušas ari streiku, lai piespiestu uzņēmējus ievērot strādnieku likumīgās prasības. Tādēļ mūsu nācija bojā neaizietu, ja vien arodbiedrības no visas sirds būtu atbalstījušas karu. Bet, ja mēs karā būtu uzvarējuši, tad visas ekonomiskā rakstura piekāpšanās strādnieku priekšā tiktu atlīdzinātas ar uzviju un liktos vienkārši smieklīgas.