Tātad kustība, kura sev ir izvirzījusi lielo uzdevumu — atgriezt strādnieku šķiru atpakaļ nācijas klēpī — nedrīkst aizmirst, ka jautājumam par ekonomiskiem upuriem vispār te nav nekādas nozīmes, jo ekonomiska rakstura piekāpšanās neapdraud nacionālās saimniecības neatkarību.
2. Audzināt plašās tautas masas nacionālā garā ir iespējams, tikai paaugstinot viņu sociālo līmeni. Tikai to izdarot, ir iespējams radīt vispārekonomiskos priekšnosacījumus, kuri vispār ļauj atsevišķam cilvēkam piedalīties visas nācijas kultūras sasniegumu baudīšanā.
3. Iepludināt nacionālo ideju tautas masās nav iespējams, veicot nekonsekventus, nepilnīgus pasākumus, — tas nav iespējams, ja raugāmies no tā saucamā "objektivitātes" viedokļa. Lai sasniegtu mērķus, ļoti noteikti, fanātiski un vienā virzienā jākoncentrējas tieši uz šo mērķi. Tas nozīmē, ka iekarot veselu tautu nacionālās idejas atbalstam nav iespējams tādā veidā, kādā to iedomājas mūsu buržuāzija, t.i., ar vienām vai otrām atrunām un ierobežojumiem. Ir jāpieņem galēji nacionālistisks viedoklis un nav jābaidās no ekscesiem, kas ir saistīti ar jebkuru galējību. Indei ir nepieciešama pretinde. Tikai mērena un akurāta buržuā banālais prāts var iedomāties, ka paradīzē ir iespējams nokļūt pa zelta vidusceļu.
Tautas masas nesastāv ne no profesoriem un ne no diplomātiem. Tām ir tikai nedaudz abstrakto zināšanu. Tautas masām izšķirošais ir jūtas. Pozitīva vai negatīva masu attieksme pret vienu vai otru parādību lielākoties tiek izteikta ar jūtu palīdzību. Masās pirmām kārtām ir jūtīgas pret spēka izpausmēm.
Tām jāpasaka skaidrs "jā" vai "nē", citādi tās nesaprot. Bet tieši tādēļ, ka masas vadās no jūtām, tās ir grūti piespiest svārstīties. Ticību satricināt ir daudz grūtāk nekā zināšanas; mīlestība ir noturīgāka nekā cieņa; naids ir noturīgāks nekā vienkāršas antipātijas. Virzītājspēks vislielākajiem apvērsumiem zemes virsū vienmēr ir bijis masu fanātisms, kas dažreiz ir pārvērties histērijā. Nekad šāds virzītājspēks nav bijušas kaut kādas idejas, kas pēkšņi aptvērušas masas. Kas grib iegūt savā pusē plašas tautas masas, tam vispirms ir jāatrod atslēga, kas atver durvis uz tautas sirdi. Šāda atslēga ir griba un spēks, bet nevis "objektivitāte", t.i., vājums.
4. Tautas dvēseli ir iespējams iekarot, tikai vienlaicīgi cīnoties par saviem pozitīvajiem mērķiem un par mūsu ideju pretinieku iznīcināšanu.
Ja tu pret pretinieku cīnīsies ļoti nesaudzīgi, tauta to uztvers kā tavas taisnības pierādījumu. Ja tu atteiksies no pilnīgas ienaidnieka iznīcināšanas, tauta to uztvers kā tavu nepārliecinātību par paša taisnību, varbūt pat kā zīmi tam, ka tev nav taisnība.
Plašās tautas masas ir tikai dabas daļiņa. Tās nesaprot, kā cilvēki, kas apgalvo, ka cīnās par pilnīgi pretējiem mērķiem, var draudzīgi sniegt viens otram roku. Masas prasa tikai vienu, — lai stiprākais uzvarētu vājāko, iznīcinātu vai pilnīgi pakļautu to.
Ieviest nacionālo ideju plašās tautas masās izdosies tikai tad, ja vienlaikus ar pozitīvo cīņu par tautas dvēseli cīnīsimies arī par tās starptautisko saindētāju pilnīgu iznīcināšanu.
5. Visi lielie jautājumi tajā pašā laikā ir pašreizējā momenta svarīgākie jautājumi un visus tos ir radījuši noteikti un daudz dziļāki cēloņi. Izšķiroša nozīme ir tikai vienai problēmai: tautas rasiskai saglabāšanai. īsto cilvēka spēku vai vājumu nosaka tikai viņa asiņu tīrības pakāpe. Cilvēki, kas neizprot rasu problēmu, līdzinās pētniekam, kas mopsim grib iemācīt dzinējsuņa īpašības, nesaprotot, ka dzinējsuņa straujais skrējiens vai pūdeļa apķērīgums ir viņu rases īpašības, un tās nav iespējams iemācīt. Tautas, kas nerūpējas par savas rases tīrību, atsakās no dvēseliskās dzīves vienotības visās tās izpausmēs. Nepietiekama asiņu viendabība nenovēršami noved pie attiecīgās tautas dzīves nepietiekamas vienotības.
Kas grib vācu tautu atbrīvot no svešas ietekmes un mūsdienu netikumiem, tam tā vispirms jāatbrīvo no svešiem faktoriem, kuri ir visu šo netikumu ierosinātāji.
Kamēr mēs pilnīgi neizpratīsim rasu problēmas nozīmi un līdz ar to arī ebreju jautājuma nozīmi, vācu nācijas atdzimšana nenotiks.
Rasu problēma dod iespēju izprast ne tikai pasaules vēstures gaitu, bet arī visas cilvēces kultūras attīstību vispār.
6. Mūsu tieksme atgriezt tautas klēpī tās plašās masas, kuras līdz šim atrodas internacionālajā nometnē, nekādā gadījumā nenozīmē atteikšanos no atsevišķu kārtu taisnīgo interešu aizstāvēšanas. Šo kārtu un profesiju interešu atšķirība nebūt nav tas pats, kas šķiru šķelšanās. Nē, šādas atšķirības ir tikai visas mūsu ekonomiskās dzīves pašsaprotams rezultāts. Cilvēku grupēšana pēc profesijām nebūt nav pretrunā tautas interesēm kopumā. Šīm interesēm nepieciešama vienotība tikai tajos jautājumos, kuri patiešām skar visu tautu.
Atgriezt tautas vai pat tikai valsts klēpī kārtu, kas kļuvusi par šķiru, var, ja augstākās šķiras nenolaižas zemāk, bet zemākās šķiras spēj pacelties augstāk. Šī procesa īstenotāji nekad nevar būt augstākās šķiras; to var īstenot tikai zemākā šķira, kas cīnās par savu līdztiesību. Piemēram, mūsdienu buržuāzija ir ieņēmusi savu vietu valstī ne jau muižniecības veikto pasākumu dēļ, bet gan pateicoties pašas enerģijai un savu vadītāju centieniem.
Vācu nācijai mēs iekarosim tās strādnieku nevis ar nožēlojamu un sentimentālu brāļošanos, bet gan ar sistemātiskas un plānveidīgas viņa sociālā un kultūras līmeņa paaugstināšanas politikas īstenošanu līdz tam laikam, kamēr šādi pūliņi nodrošinās interešu pretišķību izzušanu vispār vai vismaz pašās svarīgākajās jomās. Kustībai, kas ir izvirzījusi sev tādus mērķus, protams, vispirms jāmeklē piekritēji tieši strādātāju nometnē. Inteliģence mums vajadzīga tikai tādā mērā, kādā tā pilnīgi izprot šo mērķi. Šis pārvēršanās un tuvināšanās process, protams, nenotiks 10 vai 20 gadu laikā; tam būs vajadzīgas vairākas paaudzes.
Lielākais šķērslis mūsdienu strādnieku tuvināšanā nācijai kā vienotam veselam nebūt nav kārtu interešu atšķirības. Nē, šis šķērslis ir apslēpts strādnieku šķiras pašreizējo vadītāju internacionālajās ambīcijās, viņu nostādnēs, kuras vērstas pret valsti un tēvzemi. Ja arodbiedrību vadībā atrastos patiesi nacionāli noskaņoti cilvēki un ja viņi fanātiski īstenotu savas nacionālās idejas politikā un vispār visas tautas dzīvē, tad miljoniem strādnieku kļūtu par visvērtīgākajiem mūsu sabiedrības, mūsu tautas locekļiem neatkarīgi no tā, ka pastāv domstarpības patiešām ekonomiskos jautājumos.
Tādai kustībai, kas godīgi grib atdot vācu strādnieku savai nācijai, protams, visasākajā veidā jāvēršas pret tiem uzņēmējiem, kuri ar tautas interesēm saprot tikai savu neierobežoto varu pār strādnieku kā darbaspēka pārdevēju un kuri jebkurā mēģinājumā pilnīgi taisnīgi aizstāvēt strādnieka likumīgās intereses saskata noziegumu pret "tautu". Cilvēki, kuri aizstāv šādu "pasaules uzskatu", apzināti aizstāv nepatiesību un melus. Tautas kā vienota veseluma intereses uzliek noteiktus pienākumus ne tikai vienai pusei, bet gan abām pusēm.
Ja strādnieki, nerēķinādamies ar lielu labumu un nacionālās rūpniecības stāvokli, balstīdamies tikai uz savu spēku, ar šantāžas palīdzību panāk noteiktu piekāpšanos, tad viņi patiesi grēko pret tautu: bet tāpat grēko arī uzņēmēji, ja viņi, necilvēcīgi ekspluatēdami strādniekus, ļaunprātīgi izmanto nacionālo darbaspēku, gūdami no tā sviedriem miljoniem lielu peļņu. Tādiem uzņēmējiem nav tiesību runāt par savām nacionālajām jūtām; tādi uzņēmēji ir egoistiski nelieši, jo, radīdami sociālo spriedzi strādnieku vidū, viņi provocē konfliktus, kuri nenovēršami nodara ļaunumu visai nācijai.