3) Rajonu, apvidu un apgabalu organizāciju veidošanos arī vajadzēja regulēt, pieļaujot to izveidošanos tikai tādā mērā, lai pilnīgi būtu nodrošināta faktiskā Minhenes vadība.
Protams, organizatorisko formu attīstība ir cieši saistīta ar to nepieciešamo vadošo personu esamību. Te ir iespējami divi ceļi:
1) Ja kustībai ir nepieciešamie finansu līdzekļi spējīgu vadītāju izaudzināšanai, tad tā šos cilvēkus sagatavo, ievērojot svarīgākos taktikas
plānus.
Šis ceļš ir vieglāks un ātrāks. Taču tam vajag daudz naudas, jo šādam vadītāju kontingentam ir nepieciešams pastāvīgs atalgojums.
2) Ja kustībai nav pietiekami daudz naudas līdzekļu, tad tā nevar pastāvīgi algot savus vadītājus. Šis ceļš ir ilgāks un grūtāks.
Šajā gadījumā vadībai reizēm nākas pieļaut, ka veselos apgabalos noteiktu laiku nav nekādas organizācijas, kamēr kustības piekritēju vidū atrodas pietiekami spējīgs cilvēks, kuram centrālā vadība var uzdot organizēt darbu attiecīgajā rajonā vai apgabalā.
Var būt ari tā, ka kādā lielā rajonā neatrodas neviens piemērots vadītājs, bet cituviet ir divi vai trīs izcili darbinieki. Tas rada lielas grūtības, un tikai laika gaitā kustība spēj tās pārvarēt.
Vienmēr un nemainīgi organizācijas panākumu galvenais nosacījums ir izcila vadītāja esamība.
Tāpat kā armija nav derīga bez virsniekiem, tā arī politiska organizācija — bez atbilstoša vadītāja.
Ja kādā vietā nav pietiekami talantīga vadītāja, tad labāk tur vispār neveidot organizāciju.
Vadītājam nepieciešama ne tikai stingra griba, bet arī talants; enerģijas un gribasspēkam ir lielāka nozīme nekā prātam. Taču, protams, vislabāk ir tad, ja vienā personā ir apvienota neatlaidība, izlēmība un liels garīgais potenciāls.
12. Kustības nākotne visvairāk ir atkarīga no fanātisma un neiecietības, ar kādu tās piekritēji aizstāv savu mācību, noteikti cīnīdamies pret visiem tiem, kuri konkurē ar minēto mācību.
Vislielākā kļūda ir pieņēmums, it kā, apvienodamies ar analoģiskām organizācijām, kļūstam spēcīgāki. Arēji tas tā varētu būt. Virspusēju novērotāju acīs organizācija pēc apvienošanās ar citām analoģiskām organizācijām kļūst varenāka. īstenībā tas tā nav. Šāda apvienošanās patiesībā slēpj sevī tikai nākamā iekšējā vājuma iedīgli.
Lai kā ari censtos pierādīt, ka kaut kādas divas organizācijas ir gandrīz identiskas, taču tas tā nebūs. Ja identitāte būtu pilnīga, tad arī īstenībā būtu nevis divas, bet tikai viena kustība. Atšķirība ir skaidri redzama. Ja arī atšķirību noteiktu tikai katras šīs organizācijas vadoņu talantīguma pakāpe, tik un tā atšķirība būtu fakts. Dabas likums ir tāds, ka stiprākajam jāuzveic vājākais un tādējādi jāsekmē stiprākā pilnveidošanās. Bet divu atšķirīgu kustību bezprincipiāla apvienošana vienā kustībā ir pretrunā dabas likumam.
Sākumā divu politisku organizāciju apvienošanās vienā organizācijā var nodrošināt zināmus ārējus panākumus, bet turpmāk tie kļūs tikai par nākamo trūkumu cēloni.
Kustība kļūst varena tikai tajā gadījumā, ja tajā ieguldītajiem spēkiem tiek pavērts neierobežots attīstības lauks. Tikai tad, pakāpeniski attīstot savus spēkus, kustība galu galā uzvarēs visus savus konkurentus.
Var pat vispār teikt, ka kustības spēki aug tikai līdz tam laikam, kamēr tā tikai cīņu pilnīgi atzīst par savu vadošo principu. Tikai tajā brīdī kustība sasniegs kulmināciju, kad tās pusē būs gandrīz pilnīga uzvara.
Reizēm kustībai ir pat ļoti noderīgi veikt savu cīņu tieši tādā formā, kas tai ātri nenodrošina panākumus. Tie panākumi, kuri tiek sasniegti ilgas, neatlaidīgas un neiecietīgas cīņas rezultātā, ir daudz stabilāki.
Kustība, kas izaugusi, apvienojoties tā dēvētajām analoģiskajām partijām, t.i., kustība, kuras pamatā ir kompromisi, ir līdzīga siltumnīcas stādam. Ārēji tā sakuplo. Taču īsta spēka, kas spēj izturēt jebkuras vētras un sekmīgi pretoties gadsimtu tradīcijām, tādai kustībai nav.
Tikai tā organizācija kļūs varena un spēs patiesi īstenot diženo ideju, kura izturas neiecietīgi un ar reliģisku fanātismu pret pilnīgi visām pārējām kustībām, un kura ir pārliecināta tikai par savu taisnību. Ja pati kustības ideja ir pareiza un cīņa par ideju notiek tieši tā, kā mēs apgalvojam, tad šī ideja kļūs neuzvarama. Jebkādas vajāšanas to tikai nostiprinās.
Piemēram, kristietisma spēks nebūt nebija mēģinājumi rast kompromisus un samierināties, teiksim, ar tam tuvajiem senatnes filozofu uzskatiem. Tā bija vienīgi savas mācības neatlaidīga fanātiska aizstāvēšana.
Ātri un tīri ārēji panākumi, kuri tiek gūti dažādu apvienošanos ceļā, ir daudz mazvērtīgāki nekā ilga un stabila pašas organizācijas izaugsme cīņā par savu mācību.
13. Kustībai jāaudzina savi locekļi tā, lai viņiem cīņa neliktos kaut kas apgrūtinošs, bet lai viņi paši teiktos pretī tai. Viņiem nav jābaidās no pretinieka naidīguma. Gluži pretēji, šis naidīgums viņiem jāuzskata par pirmo apliecinājumu tam, ka viņu pašu kustībai; ir tiesības pastāvēt. Mums nevis jābīstas no pretinieka naidīguma, bet gan jācenšas pēc tā, lai tas mūs pēc iespējas vairāk ienīstu par mūsu darbu nācijas labā. Turklāt jau iepriekš jāzina, ka, ja jau ienaidnieks mūs neieredz, tad viņš mūs apmelos un aprunās.
Tas nav patiess nacionālsociālists un vispār pat ne kārtīgs vācietis, kuram neuzbrūk ebreju laikraksti, t.i., kuru viņi nepulgo un neapmelo. Jo vairāk šie mūsu tautas nāvīgie ienaidnieki neieredz un vajā konkrētu darbinieku, jo godīgāks ir šis cilvēks, jo skaidrāki viņa nolūki un derīgāka viņa darbība.
Mums sistemātiski jāaudzina jaunās kustības piekritēji tā, lai viņi saprastu, ka ebreji savos laikrakstos nepārtraukti melo un pat ja nejauši kādreiz pasaka patiesību, tad tas tiek darīts tikai tādēļ, lai maskētu deviņdesmit deviņus gadījumus melu. Ebreji ir nepārspējami meļi. Meli un krāpšana ir viņu cīņas galvenie ieroči.
Mūsu cīnītājam katrs trieciens, ko viņam sagādā melīgā ebreju prese, jāuzskata par godpilnu ievainojumu.
Tas, kuru ebreji apmelo visvairāk, stāv mums vistuvāk. Tas, kuru ebreji visvairāk ienīst, ir mūsu labākais draugs.
Ja tu, piecēlies no rīta, paņem rokā ebreju laikrakstu un neatrodi tajā jaunus apmelojumus par sevi, tad tas nozīmē, ka iepriekšējo dienu esi pazaudējis veltīgi. Ja tas tā nebūtu, tad ebreji noteikti arī tagad uzbruktu tev, lamātu, gānītu, apmelotu, lādētu, vajātu. Kas pa īstam cīnās pret šiem mūsu tautas ļaunākajiem ienaidniekiem, visas āriskās cilvēces un visas cilvēces kultūras ļaunākajiem ienaidniekiem, pret to, protams, ebreju rase noteikti plosīsies.
Ja šādus uzskatus pieņems mūsu piekritēji, tad jaunā kustība kļūs nesatricināma un neuzvarama.
14. Mūsu kustībai ir sistemātiski jāieaudzina cieņas jūtas pret izcilu personību. Tā nekad nedrīkst aizmirst, ka talantīga personība ir progresa galvenais virzītājspēks, ka katra dižena ideja un katra dižena rīcība ir tikai viena cilvēka radošā spēka produkts. Pielūgsmes jūtas izcilas personības diženuma priekšā ir ne tikai pienācīga nodeva šim vienam cilvēkam, bet arī vienotāja saikne, kas daudzus cilvēkus apvieno vienā darbībā.
Personības diženums nav ne ar ko aizstājams. To nevar aizstāt ne ar ko, it īpaši tajā gadījumā, ja tā iemieso kulturāli radošo elementu, bet nevis tikai organizatoriski mehānisku faktoru. Tāpat kā nevar aizstāt izcilu gleznotāju, kas paguvis tikai līdz pusei uzgleznot gleznu, tāpat nevar aizstāt arī izcilu dzejnieku, domātāju, diženu valsts darbinieku un izcilu karavadoni, jo visu šo cilvēku darbība ir māksla. Viņu talants ir dieva dāvana, nevis mehāniskas mācīšanās rezultāts.