Tikai nedaudzi no šiem cilvēkiem papildināja jaunās kustības rindas, lai tai patiešām godīgi kalpotu. Lielais vairums cilvēku šajā kustībā ielavījās tāpēc, lai gūtu iespēju sludināt savas iepriekšējās veclaicīgās idejas. To, kas tās bija par idejām, pat grūti aprakstīt.
Visraksturīgākais šiem cilvēkiem ir tas, ka viņi vienmēr var minēt piemērus no senģermāņu varoņlaikmeta un nemitīgi pļāpāt par sirmo senatni, zobeniem un bruņām, par akmens cirvjiem u. tml. Taču īstenībā viņi ir vislielākie gļēvuļi, kādus vien iespējams iedomāties. Vicinādami gaisā izrobotus skārda zobenus, ietērpušies briesmīgā lāčādā un uzlikuši galvā visbaismīgāko galvasrotu, viņi tagadnei sludina cīņu ar tā dēvētā "garīgā ieroča" palīdzību, bet mūk kā zaķi, parādoties niecīgam komunistu bariņam ar gumijas nūjām rokās. Nākamās paaudzes nekādi nevarēs iemūžināt šo cilvēku tēlus jaunajā varoņeposā.
Pārāk labi esmu izpētījis šos kungus, lai pret viņu trikiem justu tikai derdzīgumu. Tautas masās viņi izraisīja tikai smieklus. Šādu "vadoņu" parādīšanās bija izdevīga tikai ebrejiem. Viņiem tie bija piemēroti jaunās Vācijas valsts idejas aizstāvēšanai. Turklāt šo kungu pretenzijas ir pilnīgi nesamērīgas. Viņi uzskata, ka ir gudrāki par visiem, lai gan visa viņu pagātne zīmīgi noliedz šādas pretenzijas. Līdzīgu cilvēku pieplūdums kustībā kļūst par īstu dieva sodību godīgiem, godprātīgiem cīnītājiem, kuriem netīk pļāpāt par aizritējušo gadsimtu varonīgumu, bet kuri grib mūsu pašreizējā grēcīgajā gadsimtā darbos pierādīt kaut nedaudz savu praktisko varonību.
Ir diezgan grūti saprast, kurš no šiem kungiem tā uzstājas tikai muļķības un nespējīguma dēļ, bet kuram no viņiem ir noteikti mērķi. Attiecībā uz tā dēvētajiem vecā vācu kaluma reliģiskajiem reformatoriem, tad šie personāži man vienmēr rada aizdomas, ka viņus ir iesūtījušas tās aprindas, kuras nevēlas mūsu tautas atdzimšanu. Taču tas ir fakts, ka visa šo personāžu darbība īstenībā tautu novērš no kopējās cīņas pret kopīgo ienaidnieku — ebreju, un izkliedē mūsu spēkus iekšējās reliģiskās nesaskaņās.
Tas viss kopā vēl ir viens motīvs, lai censtos panākt patiesi stipru un centralizētu, autoritatīvu jaunās kustības vadību. Tikai ar tādu vadību var padarīt nekaitīgus šos šaubīgos elementus. Nav nekā pārsteidzoša, ka tieši no šo tautisko Ahasvēru rindām arī tiek vervēti visniknākie mūsu kustības centralizētas, spēcīgas vadības pretinieki. Viņi neieredz šo spēku tieši tāpēc, ka tas viņiem neļauj kaitēt kustībai.
Ne velti taču jaunā kustība uzreiz pieņēma noteiktu programmu, kurā termins "tautiskums" netiek lietots ne reizi. Šis termins neder tieši tāpēc, ka tas ir izplūdis. Lūk, tāpēc, tas arī nevarēja kļūt par kustības pamatu un kritēriju par piederību tai.
Jo "plašāks" ir šīs jēdziens, jo vairāk interpretāciju tas pieļauj, jo vairāk būs gribētāju izmantot šo pseidonīmu. Ja mēs būtu pieņēmuši šādu nenoteiktu un plaši iztulkojamu kritēriju, tad tas novestu tikai pie tā, ka visa mūsu politiskā cīņa zaudētu savu vienotību un veselumu. Katrs saprastu ar šo jēdzienu to, kas viņam labāk patiktu.
Vai tad nav apkaunojoši noskatīties, kas tik mūsdienās netērpjas "tautiskuma" tērpā? Katrs iztulko šo vārdu tā, kā viņam patīk. Pazīstams bavāriešu profesors, kas karo tikai ar bēdīgi slaveno garīgo ieroci" un kārtīgi zemojas Berlīnes priekšā, šo vārdu iztulko kā padevību monarhijai. Šī gudrā galva tomēr aizmirst, ka tieši pagātnes vācu monarhiem bija ļoti maz kopīga ar "tautu". Tādu sakarību nespēs konstruēt arī šis zinātnieks, jo ir grūti atrast kaut ko mazāk "tautisku", nekā ir lielais vairums mūsu monarhiju. Ja tas tā nebūtu, tad minētie monarhi nebūtu izzuduši vai arī monarhiju izzušana tad būtu pierādījums tieši "tautiskā" pasaules uzskata nepareizumam.
Tā nu iznāk, ka šajā jēdzienā katrs ietver to, ko grib. Un tieši tāpēc tas nekur neder kā mūsu politiskās kustības lozungs.
Vairāk nerunāšu par pilnīgo atrautību, par tautas dvēseles neizpratni, kas ir raksturīga šiem 20. gadsimta tautiskajiem sludinātājiem. Viņu bezpalīdzību pietiekami apliecina tas, ka kreiso nometnē par viņiem tikai iecietīgi smejas. Lai pļāpā, kreisie par viņiem saka, nevērīgi atmetot viņiem ar roku! Tas, kas šajā pasaulē nav pratis panākt pat to, lai viņu neieredzētu ienaidnieki, pats ir maz vērts. Jaunajā kustībā tādu cilvēku draudzībai ne tikai nebija nekādas vērtības, bet tā bija šai kustībai kaitīga. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc mēs, pirmkārt, izraudzījāmies terminu "partija" un, otrkārt, pieņēmām nosaukumu "Vācijas nacionālsociālistiskā strādnieku partija". Tieši ar to mēs cerējām atbrīvoties no visa šo tautisko snauduļotāju bara.
Nosaukdami sevi par partiju, atbrīvojāmies no šiem senlaicīguma pielūdzējiem un visiem tukšu salmu kūlējiem, kas pieskandināja mums ausis par tautiskās idejas jaukumiem. Nosaukdami sevi par nacionālsociālistisko strādnieku partiju, mēs "nošķēlām" no sevis visus šos bruņiniekus, kuri gribēja cīnīties tikai ar "garīgiem" ieročiem, un atbrīvojāmies no visiem vaimanātajiem, kuri ar frāzēm par garīgo ieroci maskēja gļēvumu.
Pats par sevi saprotams, ka vēlāk tieši šie kungi mums visvairāk uzbruka, saviem uzbrukumiem izmantodami, protams, tikai spalvu, kā tas tādiem zostēviņiem arī pieklājas. Viņi neuzskatīja par iespējamu vadīties pēc principa: "Uz varmācību jāatbild ar varmācību". Visos pārmetumos pret mums viņu iemīļotākais motīvs ir tas, ka mēs it kā pielūdzam steku un nemaz nesaprotam, kas ir "garīgs ierocis". Tas, ka jebkurā tautas sapulcē jebkurai piecdesmit idioti, izmantodami savas rīkles un dūres, neļautu runāt pat Dēmonstenam, šādus ērmus nemaz neaizkustina. Viņi paši savas iedzimtās gļēvulības dēļ nekad nebūs oratori, kuru uzstāšanos izjauc idioti. Apžēlojoties, viņiem vispār nepatīk "troksnis" un "uzmācība", viņiem patīk strādāt "klusi" un "mierīgi"!
Arī tagad uzskatu par nepieciešamu visnoteiktākajā veidā pasargāt jauno kustību pret tīkliem, kurus izliek tā dēvētie "klusie" strādnieki. Viņi ir ne tikai gļēvuļi, bet arī neprašas un slaisti. Vīrišķīgs cilvēks, kad redz briesmas un zina, kā tieši pret tām jācīnās, nesludinās "klusumu" un "kārtību". Viņš uzskatīs par savu svarīgāko pienākumu atklāti un noteikti uzstāties pret minēto ļaunumu un darbos pierādīt, kā pret to cīnīties. Tas, kas tā nerīkojas, ir nožēlojams gļēvulis; viņš nepilda savu elementāro pienākumu vai nu gļēvuma, vai slinkuma un nespējas dēļ. Vairums šo "kluso" darbinieku izturas tā, it kā viņi būtu nez cik gudri, īstenībā, lai gan plātās, cik daudz ir spēka. Turklāt viņi ir slinki, bet tas netraucē viņu cenšanos iestāstīt visai pasaulei, ka viņi ir čakli kā bites. Vārdu sakot, redzam krāpniekus, politiskus spekulantus, kuri neieredz godīgus darbiniekus tieši viņu enerģijas dēļ. Tiklīdz jūs dzirdēsiet, ka šāds naktstauriņš "čaukst" par "klusā" darba jaukumiem, varat droši derēt — tūkstoti pret vienu, — ka viņš nīkst bezdarbībā un pārtiek tikai no tā, ko nozadzis citiem.
Pievienojot tam vēl vīzdegunību un nedzirdētu pašapziņu, kas ir raksturīga šiem kungiem! Visi šie slinkie un gļēvie nelieši vēl vienmēr uzskata par savu pienākumu kritizēt derīgu darbu, ko veic mūsu lietai uzticīgi cilvēki. Turklāt viņi faktiski palīdz tautas niknākajiem ienaidniekiem.