Jebkurš aģitators, kam pietiek drosmes kaut vai nelielā alus zālē aiz galda atvairīt pretiniekus un atklāti aizstāvēt mūsu uzskatus, dara jaunajai kustībai daudz vairāk laba nekā tūkstoši šo pārgudro žurku. Ierindas aģitators noteikti iekaros mums jaunus labus piekritējus. Viņa darbība tā vai citādi dod jūtamus rezultātus. Bet gļēvie krāpnieki, kuri sludina "kluso" darbu un slēpjas no jebkuras atbildības, nav ne plika graša vērti. Lielajā cīņā par mūsu tautas atdzimšanu viņi ir tikai trani.
* * *
1920. gada sākumā sāku kategoriski prasīt pirmās īstās masu sapulces sarīkošanu. Šajā sakarā atkal radās domstarpības. Daļa vadošo partijas biedru uzskatīja to par priekšlaicīgu un bīstamu. Tolaik sarkanā prese sāka jau pievērst mums uzmanību. Bijām laimīgi, ka beidzot ir izdevies izraisīt viņu ienaidu. Mēs sākām uzstāties kā diskusiju oratori citu partiju sapulcēs. Protams, mūsu uzstāšanos traucēja kliedzieni un troksnis. Taču zināms labums bija. Mūs uzzināja, mūsu uzskati kļuva plašāk pazīstami, bet sarkano rindās auga niknums pret mums. Bija skaidrs, ka, tiklīdz mēģināsim sarīkot lielu masu sapulci, mūsu "draugi" no sarkano nometnes ieradīsies lielā skaitā skandāla sarīkošanai.
Protams, labi sapratu, ka tāds mēģinājums izjaukt sapulci ir pilnīgi iespējams. Taču uzskatīju, ka šī cīņa tāpat nav novēršama, un mēs saskarsimies ar sarkanajiem, ja ne tagad, tad pēc pāris mēnešiem. Labi zināju sarkano psiholoģiju un tāpēc nešaubījos, ka, izrādīdami viņiem vissīvāko pretošanos, mēs ne tikai viņus zināmā mērā ietekmēsim, bet arī panāksim dažu cilvēku pāreju mūsu pusē. Lūk, tāpēc vajadzēja nolemt cīnīties par katru cenu līdz galam.
Toreizējais partijas pirmais priekšsēdētājs Harera kungs manu viedokli neatbalstīja un konkrēto momentu neuzskatīja par piemērotu; kā godīgs, tiešs cilvēks viņš nolika savas pilnvaras un atkāpās. Viņa vietā tika ievēlēts Antons Drekslera kungs. Savā pārziņā pārņēmu propagandas nodaļu un vadīju to, ne ar ko nerēķinādamies. 1920. gada 24. februāri plānojām pirmo lielo tautas sapulci, kuras uzdevums bija izplatīt masās tolaik vēl nepazīstamās jaunās kustības ideju.
Visu sagatavošanos vadīju pats, tā bija pavisam īsa. Vispār viss mūsu aparāts bija nokārtots tā, ka bija iespējams pieņemt lēmumus zibenīgi. Izvirzījām sev uzdevumu 24 stundu laikā noorganizēt lielas sapulces, tiklīdz rastos kāds svarīgs aktuāls jautājums. Nolēmām par to informēt publiku ar plakātu un proklamāciju palīdzību, kurām vajadzēja būt tādām, kādas esmu apskatījis šī darba nodaļā par propagandu. Mūsu uzdevums bija rakstīt tā, lai uzrakstīto saprastu plašas tautas masas: koncentrēties uz nedaudziem punktiem, daudzkārt atkārtot vienu un to pašu, runāt īsi, skaidri, pārliecināti, būt noteiktiem skrejlapu un plakātu izplatīšanā un pietiekami izturīgiem un pacietīgiem, lai nogaidītu rezultātus.
Apzināti izraudzījām plakātiem un skrejlapām sarkano krāsu. Šī krāsa visvairāk kaitina, t.i., visvairāk vajadzēja kaitināt un sadusmot pretiniekus. Šai krāsai nevajadzēja ļaut pretiniekiem mūs aizmirst.
Drīz ari Bavārijā atklājās ciešs sakars starp marksismu un centra partiju. Šeit valdošā "Bavārijas tautas partija" sāka ārkārtīgi rūpēties par to, lai vājinātu mūsu sarkano plakātu ietekmi uz strādniekiem, kuri sekoja sarkanajiem. Vēlāk varas iestādes tieši aizliedza šos plakātus. Ja policija nevarēja izdomāt nekādu citu ieganstu, tad tā apgalvoja, ka mūsu plakāti "traucē satiksmi". Galu galā iegansti atradās plakātu aizliegšanai un līdz ar to tika pakalpots saviem draugiem sarkanajiem. Tā dēvētā Vācijas nacionālā tautas partija ari palīdzēja mūsu ienaidniekiem šajā cēlajā darbā. Vai gan tā varēja samierināties ar to, ka izvirzām sev uzdevumu atgriezt nācijai klēpī simtiem tūkstošiem nomaldījušos, starptautiskajās intrigās sapinušos vācu strādniekus? Šie mūsu plakāti ir labākais pierādījums tām milzīgajām grūtībām, ar kurām tolaik nācās rēķināties jaunajai kustībai. Nākamajām paaudzēm šie plakāti būs ne tikai dižens simbols tam, ko izdarījusi šī kustība, lai atbrīvotu no jūga tautu, bet ari simbols tam, cik liela tolaik bija toreizējo, tā dēvēto nacionālo varas iestāžu, patvaļa, lai tikai traucētu mums iesakņot patiesi nacionālas idejas tautas plašajās masās.
Mūsu pirmo sarkano plakātu liktenis pierādīs visiem un katram, ka 1919., 1920., 1921., 1922._un 1923. gadā no patiesi nacionālas valdības Bavārijā nebija ne vēsts. īstenībā Bavārijas valdība tikai bija spiesta pakāpeniski rēķināties ar pieaugošo nacionālo kustību, ko bijām organizējuši. Toties pašas valdības darīja visu iespējamo, lai traucētu un kavētu sākušos atveseļošanās procesu.
Šajā ziņā izņēmums bija tikai divi darbinieki: te domāju toreizējo policijas prezidentu Ernstu Pēneru un viņa uzticamo padomnieku Friku.
Šie divi cilvēki bija vienīgie augstākajās ierēdņu aprindās, kuriem jau tolaik piemita pietiekama vīrišķība just sevi pirmām kārtām kā vācieti un tikai pēc tam — kā valsts ierēdni. No atbildīgo darbinieku vidus Ernsts Pēners bija vienīgais, kas nedzinās pēc lētas popularitātes masās un juta patiesu atbildību savas tautas priekšā, kuras atdzimšanas labā viņš bija gatavs atdot visu, ari savu dzīvību. Lūk, tāpēc viņš vienmēr bija kā dadzis acīs tai pērkamās ierēdniecības šķirai, kurai tautas atbrīvošanās kustība ir tukša skaņa un kura izpilda visu, ko tai liek darba devējs.
Atšķirībā no daudziem mūsu tā dēvētās valstiskās varas sargātājiem Ernsts Pēners piederēja pie tiem, kuri ne tikai nebaidījās no tautas un tēvzemes nodevēju ienaida, bet gluži pretēji, uzskatīja par pašsaprotamu to, ka nodevējiem ir jāienīst katrs kārtīgs cilvēks. Redzēdams tās neizmērojamās bēdas, ko pārdzīvoja mūsu tauta, Pēners priecājās tikai par to, ka viņa cīņa pret tautas ienaidniekiem radījusi pret viņu ebreju un marksistu ienaidu.
Tas bija neparasti godīgs cilvēks. Viņa rakstura galvenās pazīmes bija neparasta, gandrīz antīka vienkāršība un ģermānisks tiešums. "Labāk nāve nekā verdzība", — šie vārdi viņam nebija frāze, tie raksturoja visu viņa būtību.
Manuprāt, no visiem tālaika valsts darbiniekiem Bavārijā tikai Ernstam Pēneram un viņa darbiniekam doktoram Frikam ir tiesības tikt uzskatītiem par darbiniekiem, kuri patiešām palīdzējuši nacionālās lietas atdzimšanai Bavārijā.
Pirms pirmās masu sapulces sasaukšanas mums vajadzēja ne tikai sagatavot visu nepieciešamo propagandas materiālu, bet arī pilnīgi noformulēt partijas programmas tēzes.
Mūsu darba otrajā daļā sīkāk izklāstīsim tās diženās idejas, kuras ņēmām par pamatu programmas formulēšanai. Te gribu atzīmēt to, ka, uzsākot tēžu pilnīgo noformulēšanu, izvirzījām sev šādu uzdevumu: pilnīgi noformēt kustību un paredzēt tai noteiktu saturu, kā arī uzrakstīt programmu tā, lai kustības mērķi uzreiz kļūtu saprotami plašām tautas masām.
Tā dēvētajās inteliģentu aprindās daudz jokoja un runāja asprātības par mūsu mēģinājumu formulēt programmu vispopulārākā formā. Taču to, ka taisnība bija mūsu pusē, drīz vien pierādīja notikumi.
Šo gadu laikā mūsu acu priekšā radās desmitiem jaunu partiju, taču tās visas jau sen pazuda bez pēdām, un to programmas izdzenāja vējš. Palika tikai viena vienīga partija: Vācijas nacionālsociālistiskā strādnieku partija! Un tagad, kad rakstu šīs rindas, esmu vairāk nekā jebkad pārliecināts, ka mūsu galīga uzvara ir noteikti nodrošināta, lai cik šķēršļu tiktu radīti mūsu kustībai, lai cik reižu mazie partiju ministri atņemtu mums vārda brīvību, lai cik reižu partija tiktu aizliegta.