Aizritēs gadi, tagadējais režīms un tā vadītāji jau sen būs aizmirsti, bet mūsu partijas programmas kļūs par visas valsts programmu, un pati partija kļūs par valsts pamatu.
Līdzekļi, kurus spējām savākt mūsu sapulcēs 1920. gadā 4mēnešu laikā, ļāva mums iespiest pirmās skrejlapas, plakātus un partijas programmu.
Ja sava darba pirmo daļu beidzu ar partijas pirmās masu sapulces aprakstu, tad daru to tāpēc, ka tieši šī sapulce bija svarīgs robežpunkts. Tā izbeidz mazo apvienību tradīciju. Mēs pirmo reizi izgājām uz plaša ceļa un griežamies pie plašas sabiedriskās domas, kas ir mūsdienu varenākais faktors.
Tajās dienās man visvairāk rūpju sagādāja tikai viena doma: vai būs pilna zāle, vai mums nāksies runāt tukšumam. Iekšēji biju pilnīgi pārliecināts, ka, ja tauta sanāks pietiekamā skaitā, tad šī diena kļūs par jaunās kustības panākumu dienu. Ar nepacietību un bažām gaidījām šo vakaru.
Sapulcei vajadzēja sākties pulksten 7. 30 vakarā. 7. 15 iegāju Galma alus darītavas lielajā zālē Mazajā Minhenes laukumā un mana sirds priekā ietrīcējās. Milzīgā zāle (šī telpa man tolaik šķita pilnīgi grandioza) bija laužu pilna. Zālē nebija vietas kur ābolam nokrist. Bija ieradušies ne mazāk par diviem tūkstošiem cilvēku. Un, galvenais, bija atnākuši tieši tie, kuri mums bija vajadzīgi. Vairāk nekā puse auditorijas neapšaubāmi bija komunisti un neatkarīgie. Protams, viņi bija ieradušies, lai sapulci izjauktu jau pašā sākumā.
Taču viņu plāniem nebija lemts īstenoties. Tiklīdz beidza runāt pirmais orators, vārds tika dots man. Jau pēc dažiem mirkļiem atskanēja starpsaucieni. Zālē sākās pirmās sadursmes. Saujiņa manu uzticamāko frontes biedru kopā ar dažiem citiem mūsu piekritējiem saķērās ar kārtības traucētājiem. Tikai palēnām viņiem izdevās nodibināt kaut kādu kārtību. Es turpināju savu runu. Nebija pagājusi ne pusstunda, un aplausu vētra pārmāca pretinieku klaigas un aurošanu.
Tad sāku programmu lasīt un to izskaidrot pa punktiem. Tas bija pirmais mēģinājums popularizēt mūsu programmu.
Ar katru mirkli starpsaucieni kļuva retāki, bet aplausi — skaļāki. Lasīju pa punktiem visas 25 tēzes, katru reizi klātesošajai klausītāju masai jautādams, kas viņiem būtu iebilstams pret doto punktu. Atbildes vietā dārdēja aplausi, un tie kļuva arvien vienprātīgāki. Un, kad nolasīju pēdējo tēzi, aplausi grandēja bez apstājas; visas programmas tēzes tika pieņemtas vienbalsīgi. Kad beidzu savu runu, manā priekšā bija vienota, saliedēta klausītāju masa, kuras sirdis pukstēja vienā ritmā. Neaprakstāms entuziasms! Bija skaidrs, ka cilvēki ir ieguvuši jaunu ticību, jaunu pārliecību un jaunu gribu.
Sapulce ilga četras stundas. Kad pēc tam cilvēki, pilni pacēluma un iedvesmas, lēnām sāka izklīst, jau noteikti zināju, ka tagad jaunās kustības principi patiešām ir radījuši pirmo plaisu un sākuši iekļūt vācu tautas masā. Nešaubījos vairs ne mirkli, ka pasaulē nav tāda spēka, kas tautai liktu aizmirst šos diženos principus.
Mēs iededzām liesmu, kurā tiks izkaldināts mūsu brīvības zobens.
Tagad nesatricināmi ticēju, ka ir situsi ne tikai atdzimšanas stunda, bet arī stunda lielajai atmaksai par 1918. gada 9. novembra noziegumu.
Zāle pamazām kļuva tukša.
Sākās jauns laikmets mūsu kustības vēsturē.
Otrā daļa:
NACIONĀLSOCIĀLISTISKĀ KUSTĪBA
1. nodaļa: Pasaules uzskats un partija
1920. gada 24. februārī notika pirmā jaunās kustības piekritēju organizētā masu sapulce. Minhenes galma alus darītavas lielajā zālē diviem tūkstošiem cilvēku tika nolasītas no jaunās partijas programmas 25 tēzes, un katrs tās punkts gavilējot tika apstiprināts.
Līdz ar to partija bija ieguvusi pirmās vadības tēzes un direktīvas cīņai, kurai vajadzēja uz visiem laikiem likvidēt veselu lērumu seno, novecojušo priekšstatu un uzskatu, kā arī atteikties no neskaidriem un pat kaitīgiem mērķiem. Satrunējušajā un gļēvajā buržuāziskajā pasaulē un marksisma iekarojumu uzvaras gājienā vajadzēja ienākt jaunam spēkam, lai pēdējā brīdī apstādinātu ļauno likteņa skrējienu.
Pats par sevi saprotams, ka jaunā kustība tikai tad varēja cerēt uz tās nozīmes un spēku augšanu šajā milzu cīņā, ja no pirmajām savas pastāvēšanas dienām pratīs savu piekritēju sirdīs modināt kvēlu pārliecību, ka šeit nav runa par mūsdienu vēlēšanu lozungu balsu zvejošanai, bet gan par patiesi jaunu un diženu pasaules uzskatu.
Atcerēsimies, kā līdz šim tika "meistarotas" tā sauktās "partiju programmas", kā tās laiku pa laikam tika uzspodrinātas vai pārlabotas. Pietiek atcerēties, kādi motīvi parasti vadīja šīs buržuāzisko partiju "programmu komisijas", lai prastu novērtēt šos programmatiskos izdzimumus.
Kad šīs partijas izdarīja izmaiņas savās programmās, tās vienmēr vadīja tikai viens motīvs: kā savākt pēc iespējas vairāk balsu nākamās vēlēšanās. Tikko šie parlamenta triku meistari jūt, ka mīļotā tauta atkal domā par protestēšanu un vairs negrib vilkt tālāk veco vezumu, tie ar steigu cenšas nomainīt zirgus. Tad arēnā parādās zvaigžņu pētītāji un "partijas astrologi", kas nāk galvenokārt no tā saucamajām "vecajām" parlamentāriešu aprindām "ar bagātīgu politisko pieredzi". Viņiem ne vienreiz vien nācās novērot, ka masu pacietība bija galā un ka vadoņi vienmēr atrada jaunu "izeju". Tūlīt parādās vecu vecais pārbaudītais līdzeklis: tiek izveidota "komisija". Pēc tam vispusīgi cenšas noskaidrot, kas tad tieši tautai nepatīk, ko jaunu tā vēlas un uz ko cer. Ar šo mērķi centīgi tiek izpētīti arī visi citu partiju presē publicētie sacerējumi. Tad "komisija" mēģina izzināt, kādi lozungi pašlaik ir vispopulārākie vienas vai otras sociālās grupas vai profesijas aprindās, kādas ir to visslēptākās vēlmes. Pēkšņi izrādās, ka arī bīstamās opozīcijas "demagoģiskie lozungi" nav nemaz tik slikti, un, par lielu izbrīnu šo lozungu radītājiem, tie parādās "izlabotajā programmā"! Un viss notiek tā, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.
Frontē kareivis maina kreklu tikai tad, kad tas jau ir pilns ar utīm. Apmēram tāpat rīkojas arī visiem pazīstamās "programmu" komisijas, "revidējot" vecās programmas un pārtaisot tās citādāk. Zemniekam tās sola aizsargāt lauksaimniecību, rūpniekam - aizsargāt viņa ražotās preces, patērētājam - aizstāvēt viņa intereses, skolotājiem palielināt algu, ierēdņiem - palielināt pensiju, atraitnēm un bāreņiem – pilnīgi nodrošināt. Bez tam tās neskopojas arī ar solījumiem uzlabot satiksmes ceļu stāvokli, pazemināt muitas nodevas, samazināt nodokļus, gandrīz vai likvidēt tos pavisam. Gadās, ka steigā tiek aizmirsts kāds tautas slānis vai kāda prasība, kas tautas masās ir populāra. Tādā gadījumā pēdējā brīdī uz ātru roku tiek mēģināts iedabūt programmā vēl dažas "nepieciešamās" prasības, lai pieredzējuši parlamentāriešu kungi pārliecinātos, ka tagad viņu programmā ir ierakstīts viss absolūti iespējamais, ko vidējais mietpilsonis prasa sevis, savas sievas un bērnu nomierināšanai. Un atkal veiksmīgi var uzsākt jaunu kuģojumu, cerot, ka balsot tiesīgie pilsoņi būs pietiekami dumji, lai noticētu "jaunajai" programmai un atkal uzķertos uz veco politikāņu makšķeres.
Vēlēšanas paiet, un nu parlamentāriešu kungiem veselus piecus gadus nenāk vairs prātā rīkot tautas sapulces. Tagad likumdevēju kungi ir priecīgi, ka atbrīvojušies no apnicīgās noņemšanās ar plebejiem un var nodoties daudz patīkamākām un augstākām lietām parlamentā. Nu var izformēt arī "programmas komisiju". Līdz ar to sākas parlamentārieša cīņa par dienišķās maizes gabalu - tautas pārstāvim pienākošos dienas naudu.