Katru rītu tautas pārstāvja kungs dodas uz augsto namu; dažreiz gadās, ka viņš nemaz neieiet sēžu zālē, bet apmierinās tikai ar sava vārda ierakstīšanu "klātesošo" sarakstā, kas atrodas priekštelpā. Savai tautai līdz pēdējai asins lāsei kalpot gatavais deputāta kungs pašaizliedzīgi ieraksta sarakstā savu vārdu un steidzas par šīm nogurdinošajām pūlēm saņemt atalgojumu.
Pēc kādiem četriem gadiem vai arī sevišķi kritiskos brīžos, kad šķiet, ka parlamentu var tūlīt atlaist, šos kungus pārņem nevaldāma enerģija. Tāpat kā maijvaboles kāpurs noteiktā laikā pārvēršas par vaboli, tāpat arī šie parlamenta kāpuri vairs nevar mierīgi nosēdēt. Viņi pamet leļļu teātra skatuvi un kā uz spārniem aiztraucas uz visām pusēm - pie mīļotās tautas. Viņi atkal saka runas saviem vēlētājiem, gari un plaši stāsta par saviem varoņdarbiem un visu pārējo deputātu ļaunprātīgo stūrgalvību. Taču aplausu vietā šiem kungiem dažreiz nākas uzklausīt samērā rupjas piezīmes un pat lamas. Ja šī tautas nepateicība sasniedz noteiktu pakāpi, deputātu kungi izmanto sen pārbaudītu līdzekli. Viņiem kļūst skaidrs, ka programma atkal ir jāpārstrādā, jāpārveido, jānogludina. Tiek izveidota jauna komisija, un blēdīgā spēle sākas no gala. Tā kā ir zināms, ka cilvēka muļķībai nav robežu, nav jābrīnās, ka šie kungi atkal sasniedz savu mērķi, neraugoties ne uz ko. Preses apmānīti un "jaunās" programmas labumu apžilbināti, gan "buržuāziskie", gan arī "proletāriskie"' balsstiesīgie lopiņi atkal atgriežas savu kungu aizgaldos un atdod savas balsis vecajiem krāpniekiem.
Tagad tautas pārstāvju kungi, darbaļaužu masu izredzētie, atgriežas parlamenta kāpuru sākotnējā stāvoklī un ar jaunu enerģiju sāk apēst valsts krājumus, atkal kļūst resni un trekni, lai pēc četriem gadiem pārvērstos zaigojošos tauriņos.
Nav nekā nomācošāka kā noskatīties šo nepārtraukti atkārtoto masu krāpšanu.
Šāda kārtība buržuāzijas nometnē nebūt neveicina jaunas, svaigas enerģijas pieplūdumu, kas būtu spējīga uzvarēt cīņā ar marksisma organizēto spēku.
Taču šie kungi jau arī nemaz nopietni nedomā par šādu cīņu. Lai cik aprobežoti un muļķīgi arī nebūtu šie parlamenta triku meistari, pat viņi paši nenoticēs, ka rietumu demokrātijas gaitā ir iespējams uzvarēt marksisma mācību, kurai šī demokrātija un viss, kas ar to ir saistīts, kalpo tikai par līdzekli pretinieka paralizēšanai un par ieroci cīņā par paša marksisma mērķiem. Daļa marksistu veikli izliekas, ka demokrātija viņiem ir vissvētākā lieta pasaulē. Taču mēs neesam tādi muļķi, lai aizmirstu, ka kritiskos brīžos šiem kungiem vairākuma lēmums, kas pieņemts rietumu demokrātijas garā, nelikās ne plika graša vērts. Vai tad mēs esam aizmirsuši to laiku, kad buržuāziskie parlamentārieši savas muļķības dēļ par garantiju uzskatīja tieši to, ka viņiem ir balsu vairākums parlamentā. Taču tajā pašā laikā marksistu kungi, mierīgi viņiem ļaujot spēlēt šo spēlīti, sagrāba reālo varu savās rokās, balstoties uz pilsētas klaidoņu, dezertieru bandām, kā arī uz ebreju literātiem un partijas darboņiem. Jābūt absolūtam parlamentāriskam muļķim, lai noticētu, ka šos pasaules mēra ievazātājus kaut uz brīdi aizturēs rietumu parlamentārisma sakramentālās frāzes, kad būs pienācis viņu laiks.
Marksisms ies roku rokā ar demokrātiju tikai līdz tam brīdim, kamēr tam netiešā veidā izdosies panākt saviem plāniem praktisku atbalstu tajās nacionālās inteliģences aprindās, kuras tas vēlas iznīcināt. Taču, ja tagad pat marksisti nonāktu pie pārliecības, ka mūsdienu parlamentārās demokrātijas katlā ir izveidojies vairākums, kas grib izmantot savas likumīgās tiesības, lai cīnītos pret marksismu, tad varat būt droši, ka visai šai parlamentārajai komēdijai tūlīt tiktu darīts gals. Sarkanās internacionāles karognesēji vairs neapelētu pie demokrātiskās sirdsapziņas un nekavējoties laistu klajā kvēlu uzsaukumu pret demokrātiju, vēršoties pie proletāriešu masām. Tajā pašā brīdī marksistu kungu cīņa no parlamenta sēžu zāles sasmakušās atmosfēras pārsviestos uz rūpnīcām, fabrikām, uz ielām. Demokrātija tiktu iznīcināta vienas dienas laikā un to, ko veiklajiem apustuļiem nebūtu izdevies izdarīt parlamenta sienās, ar varu sagrābtu viņu satracinātās proletāriešu masas, kā tas jau notika 1918. gada rudenī. Šīs trakojošās masas liktu buržuāziskajai pasaulei saprast, kāds neprāts ir lolot ilūzijas, ka buržuāzija var ar rietumu demokrātijas līdzekļiem pasargāt no tā, ka pasauli iekaro ebreji.
Ir jābūt ļoti lētticīgam muļķim, lai, sadarbojoties ar šādu partneri, ierobežotu sevi ar kaut kādiem spēles noteikumiem tad, kad partneris ir gatavs jebkurā brīdī uzspļaut šiem noteikumiem, ja tie kļūst viņam neizdevīgi.
Jau zinām, ka visām tā sauktajām buržuāziskajām partijām politiskā cīņa ir tikai līdzeklis krēslu iegūšanai parlamentā. Zinām arī to, ka šī mērķa dēļ minētās partijas ir gatavas mainīt savus programmatiskos principus kā cimdus un vajadzības gadījumā izmest no programmas kā lieku balastu veselas nodaļas. Protams, rezultāti atbildīs veiktajam darbam. Šīm partijām trūkst plašo tautas masu pievilkšanas spēka, jo masas no visas sirds seko tikai tiem, kuros saskata lielu ideju nesējus, kuriem tās var bez ierunām un neierobežoti ticēt, kā arī tajos saskata cilvēkus, kas fanātiski cīnīsies par savām idejām līdz galam.
Pretinieks ir apbruņojies no galvas līdz kājām, tam ir savs pasaules uzskats, lai arī tas būtu tūkstoškārt noziedzīgs. Pretinieks dodas triecienā pret pastāvošo iekārtu un ir gatavs iet līdz galam. Lai uzvarētu šādu pretinieku, mums ir jābūt savam augstam ideālam, mums ar plīvojošiem karogiem rokās jādodas nesaudzīgā uzbrukumā, uz visiem laikiem atsakoties no gļēvas aizsardzības taktikas. Ja arī tādēļ mūsu kustībai no tā saucamajiem buržuāziskajiem ministriem jāuzklausa asprātīgi pārmetumi par to, ka strādājam "apvērsuma" labā, - kā tas, piemēram, bija pēc gadījuma ar Bavārijas centra partijas ministriem, - tad šādiem politiskiem stulbeņiem mēs atbildam: "Jā, cienījamie kungi, mēs cenšamies atgūt to, kas zaudēts jūsu noziedzīgās muļķības dēļ. Ar savu parlamentāro tirgu jūs esat palīdzējuši iegrūst nāciju bezdibenī. Bet mēs palīdzēsim tautai izkļūt no šī bezdibeņa. Tieši šādam nolūkam mēs esam kaldinājuši savu pasaules uzskatu, tieši tādēļ mēs savai darbībai esam izvēlējušies uzbrukuma taktiku".
Visu šo apstākļu dēļ mums savas kustības pastāvēšanas sākumā vajadzēja ārkārtīgi nopietni rūpēties par to, lai visa pasaule mūsos ieraudzītu īstu jaunā pasaules uzskata izcīnītāju nevis šablonisku parlamentāru klubu ar parastajām parlamentārajām interesēm.
Pirmais drošības pasākums mums bija tādas programmas radīšana, kura jau ar sava mērķa lielumu atbaidītu visus sīkos prātus un vārgos mūsdienu partiju politiķus.
To, cik pareizi mēs esam rīkojušies, grandiozi izvēršot un asi
formulējot savu programmu, vislabāk pierāda citu partiju izdarītās liktenīgās kļūdas, kuras galu galā ir novedušas pie Vācijas sabrukuma.
No šo gadu smagās mācības nenovēršami bija jārodas jaunai mācībai par valsti. Tai, savukārt, bija jākļūst par jaunā pasaules uzskata sastāvdaļu.
* * *
Jau šī darba pirmajā daļā iztirzāju terminu "tautisks" un parādīju, cik plašs un nepiemērots šis jēdziens ir, lai kļūtu par partijas karogu. Zem šī termina karoga pašlaik apvienojas cilvēki, kuriem ir pilnīgi pretēji uzskati par vissvarīgākajiem politikas jautājumiem. Pirms sāku izklāstīt Vācijas nacionālsociālistiskās strādnieku partijas mērķus un uzdevumus, vēl gribu sīkāk apskatīt jēdzienu "tautisks", paskaidrojot, kā šis termins ir attiecināms uz partijas kustību.