Ja par kādu cilvēku saka, ka viņš domā "tautiski", tas ir tikpat nenoteikti un plaši kā teikt, ka viņš ir reliģiozi noskaņots. Ne ar vienu, ne arī ar otru vārdu nav iespējams saprast kaut ko pilnīgi skaidru, konkrētu un praktisku. Ja cilvēks tiek nosaukts par reliģiozu cilvēku, tad reliģiozitātes raksturojums kļūst konkrēts, ja mums ir zināms, kāda tieši forma piemīt viņa reliģiozitātei.
Ticība paceļ cilvēku pāri tīri dzīvnieciskas eksistences līmenim un tādējādi veicina viņa esamības nostiprināšanu un nodrošināšanu. Atņemiet mūsdienu cilvēkam ieaudzināto reliģiski tikumisko pārliecību un ja tās vietā netiks dots nekas līdzvērtīgs - jūs drīz vien pārliecināsieties, ka sāks svārstīties viņa esamības pamats. Cilvēks dzīvo, lai kalpotu augstiem ideāliem, bet tajā pašā laikā mums ir tiesības teikt, ka bez augstiem ideāliem nav arī paša cilvēka. Tā loks noslēdzas.
Protams, šis cilvēka vispārējais raksturojums - "reliģiozi noskaņots" - jau ietver daļēji principiālas idejas. Šis jēdziens, piemēram, ietver domu par augstākas būtnes pastāvēšanu, dvēseles nemirstību utt. Taču visas šīs atsevišķās domas, lai arī tās būtu aksiomas kāda indivīda dzīvē, kādreiz var tikt apšaubītas. Līdz ar to sāks svārstīties šī cilvēka "reliģiozitāte". Tai būs stings pamats tikai tad, kad cilvēka ticība kļūs neapstrīdami stipra. Šai pakāpei nepieciešams vai nu noteikts jūtu, vai arī izziņas dziļums. Tikai neatspēkojamā ticība kļūst par aktīvu faktoru, kas bruģē ceļu galvenajiem reliģijas jēdzieniem.
Ja mums būtu darīšana tikai ar reliģiju, kam trūkst skaidru un precīzu kontūru, tad šī neizveidotā "reliģiozitāte" tieši savas nenoformulētības dēļ cilvēkam būtu ne vien nederīga, bet visdrīzāk tā novestu pie vispārēja sabrukuma.
Līdzīgi ir arī ar jēdzienu "tautisks". Protams, šajā vispārīgajā jēdzienā daļēji ir ietverti atsevišķi principi. Kaut arī pašiem par sevi šiem atsevišķajiem principiem ir liela nozīme, tie ir tik neskaidri, ka ievērojama nozīme tiem būs tikai tad, kad tos uztvers politiskā partija un dos tiem noteiktas kontūras. Katram ir zināms, ka brīvība nav sasniedzama, tikai kopīgi tiecoties pēc tās, lai cik kvēla arī nebūtu šī tiekšanās. Tas pats jāsaka arī par mūsu pasaules uzskata ideālu īstenošanu un no tiem izrietošajiem praktiskajiem postulātiem. Te nepalīdzēs cilvēka jūtas vai iekšējās vēlmes vien. Nē! Kad mūsu nacionālās neatkarības centieni izpaudīsies kaujas organizācijas formā, kuras rīcībā būs militārs spēks, tikai tad tautas ideālie centieni pārvērtīsies brīnišķīgā īstenībā.
Nevienam pasaules uzskatam, lai tas arī tūkstoškārt būtu pareizs un noderīgs cilvēcei, nebūs praktiskas nozīmes tautu dzīvē, kamēr tā principi nekļūs par kustības cīņas praktisko karogu. Savukārt šī kustība paliks vienkārša partija līdz tam laikam, kamēr šīs partijas darbība nenovedīs līdz pilnīgai tās ideju uzvarai un partijas dogmas nerotās visu jaunās valsts sabiedrisko dzīvi.
Lai arī kāds pasaules uzskats patiešām būtu jaunās sabiedriskās attīstības pamats, pirmkārt, jārada pilnīga skaidrība par šī pasaules uzskata raksturu, mērķiem un galvenajām pazīmēm. Pamatojoties uz noteiktu pasaules uzskatu, kustības panākumu pirmais noteikums ir, lai tai patiešām būtu noteiktas, skaidras un vienotas idejas. No vispārīgiem priekšstatiem mums jāizveido noteikta politiska ticība. Turklāt, protams, būs jāpievērš nepieciešamā uzmanība ne tikai mūsu galamērķim, bet arī tiem konkrētajiem cīņas līdzekļiem, ar kuru palīdzību gribam gūt uzvaru. Programmas radītāja izvirzīto pareizo abstrakto priekšstatu summa ir jāapvieno ar politiķa izvirzītajiem praktiskajiem mērķiem. Cilvēces mūžīgajam ideālam jākļūst par mūsu ceļazvaigzni. Taču nedrīkstam aizmirst arī cilvēka vājības, jo, tās neievērojot, diemžēl, jau pašā sākumā varam nolemt jauno kustību neveiksmei. Pasaulei nepietiek ar to, ka ir izpētīti un noteikti patiesības mūžīgie likumi. Tie vēl jāapvieno ar tautas psiholoģijas pazinēju pūliņiem. Tikai tad mēs izkļūsim no mūžīgās patiesības un ideālu pasaules un mirstīgo cilvēku labā pratīsim sasniegt to, kas cilvēkam ir sasniedzams praktiskajā pasaulē.
Lai arī pasaules uzskats pats par sevi būtu absolūti patiess un ideāls, tas tomēr ir jāpārvērš praktiskā politikā. Tikai tad, kad kustībai būs stingri noteiktas kontūras un vienota cīņas griba, būs iespējams rēķināties ar mūsu pasaules uzskatā ietvertās kopīgās idejas uzvaru. Varbūt daudzi miljoni cilvēku jau spēj sajust vai pat saprast mūsu galvenās idejas patiesumu. Taču ir nepieciešams, lai sākumā uzstātos viens cilvēks un ar neapstrīdamu spēku izklāstītu šo mācību. Tikai tad miljoni cilvēku kļūs stipri savā ticībā. Tikai tad viņiem tiks piedāvātas nevis izplūdušas idejas, bet gan mūžīgs un nesatricināms princips. Tikai tad izveidosies vienota un nesatricināma ticība dzelzs klints stiprumā, un tikai tad radīsies miljonu vienotā griba, kas satrieks visus šķēršļus.
Tiesības šādai rīcībai dod tas, ka tā ir absolūti nepieciešama. Tiesības kādam cilvēkam veikt šo darbu dod viņa panākumi.
* * *
Ja no vārda "tautisks" mēģināsim izlobīt tā patieso kodolu, mēs nonāksim pie šādiem secinājumiem.
Mūsdienās plaši izplatīto uzskatu par valsts lomu raksturo tas, ka valstij nav nekā kopīga ar rases priekšnosacījumiem. Valstij gan tiek piedēvēts noteikts radošs kultūras spēks. Taču pirmām kārtām tā tiek uzskatīta par noteiktas saimnieciskas nepieciešamības produktu, labākajā gadījumā - par noteikta cilvēku kopuma politiskās varas paplašināšanas centienu rezultātu. Šāds uzskats savā loģiskajā attīstībā ved ne tikai uz rases pirmatnējā spēka noliegšanu, bet arī uz personības lomas nenovērtēšanu. Dažādu rasu lomas nenovērtēšana kultūras attīstībā nenovēršami noved pie tā, ka mēs pārstājam izprast arī personības lomu šajā jomā. Vienai lielai kļūdai seko līdzi cita kļūda. Ja mēs nesaskatām rasu atšķirības, tad tas noved pie atšķirību ignorēšanas starp dažādām tautām, un pēc tam loģiski tiek ignorētas arī atšķirības starp atsevišķiem cilvēkiem. Ebreja Kārļa Marksa garabērns - marksisma mācība - nav nekas cits, kā šo jau sen pastāvošo un plaši izplatīto nepareizo priekšstatu pārvēršana noteiktā politiskas ticības simbolā. Marksisma mācības pārsteidzošie politiskie panākumi būtu pilnīgi neiespējami, ja marksisma pamatā nebūtu šīs sensenis izplatītās un izkropļotās idejas. Šī inde jau sen virmo gaisā. Tās postošajai ietekmei ir bijuši pakļauti miljoniem cilvēku. Tikai nebija cilvēka, kurš šo saindēto ideju noformulētu. Un, lūk, šis cilvēks atradās. Tas bija Kārlis Markss. Viņš gaišredzīgi uzminēja, kāds graujošs spēks var būt šai indei. Ar burvja veiklību K.Markss radīja koncentrētu mācību, kas tika vērsta uz iespējami straujāku visu pasaules brīvo nāciju neatkarības iznīcināšanu; šo indīgo mācību viņš nodeva savas paša rases kalpībā.
Tādējādi marksisma mācība ir tikai tagad plaši izplatītu priekšstatu un uzskatu koncentrēts idejisks ekstrakts. Jau šī iemesla dēļ tā saucamās buržuāziskās pasaules cīņa pret marksismu ir vienkārši smieklīga un bezmērķīga, jo šī pasaule būtībā ir viscaur saindēta ar šīm indēm. Buržuāzijas pasaules uzskats no marksistu pasaules uzskata atšķiras tikai ar piesātinātības pakāpi un personībām. Buržuāziskā pasaule ir marksistiska. Starpība ir tikai tā, ka buržuāzija tic vienas noteiktas cilvēku grupas (buržuāzijas) kundzībai, bet marksisms cenšas nodot varu citas grupas – ebreju - rokās.
Pretstatā tam tautiskais pasaules uzskats galveno lomu piešķir rasei. Šis pasaules uzskats valsti principiāli uzskata tikai par līdzekli mērķa sasniegšanai, bet par mērķi izvirza cilvēces pastāvēšanu uz rasu pamata. Tādējādi tautiskais pasaules uzskats nekādā gadījumā netic rasu vienlīdzībai. Tas saprot, ka rases viena no otras atšķiras. Tās ir iedalāmās zemākās un augstākās rasēs, un mūsu uzdevums uz šīs pasaules ir palīdzēt gūt uzvaru labākajai, visspēcīgākajai rasei, kurai jāpakļauj sev sliktākā un vājākā rase. Tādējādi tautiskais pasaules uzskats aizstāv dabas aristokrātisma pamatideju un tic, ka tas attiecas uz visu šajā pasaulē sastopamo, ieskaitot katru dzīvo būtni. Tas atzīst ne tikai rasu dažādo vērtību, bet arī to, ka atsevišķiem cilvēkiem ir dažāda vērtība, un no "masu" jēdziena prot izlobīt "personības" jēdzienu. Līdz ar to tautiskajam pasaules uzskatam ir organizētāja nozīme pretstatā marksisma dezorganizētājam spēkam. Tautiskais pasaules uzskats atzīst cilvēces idealizācijas nepieciešamību, jo saskata tajā visas mūsu esamības priekšnosacījumu. Taču tas neatzīst jebkuras ētiskas idejas pastāvēšanu, ja tā rada draudus uz rasu pamata izkārtotai dzīvei, kas ir pašas augstākās ētikas iemiesojums. Citādi šajā bastardu pilnajā, šaurajā pasaulē uz visiem laikiem būtu zaudēti visi cilvēciskie jēdzieni par skaisto un cēlo, visi cilvēciskie priekšstati par ideālu nākotni.