Cilvēces kultūra un civilizācija uz zemes ir cieši saistīta ar āriešu pastāvēšanu. Ja ārieši pakāpeniski izmirtu vai vienā mirklī ietu bojā, tas nozīmētu, ka visa zemeslode atkal ietītos necaurredzamā kultūras trūkuma plīvurā.
Vislielākais noziegums tautiskā pasaules uzskata izpratnē ir pret cilvēces kultūru virzīta darbība, iznīcinot šīs kultūras nesējus. Kas paceļ roku pret dieva līdzinieku zemes virsū, tas saceļas pret brīnumainās zemes žēlsirdīgo radītāju, vienlaikus veicinot mūsu izdzīšanu no paradīzes.
Tas nozīmē, ka tautiskais pasaules uzskats iet roku rokā ar dabas vispatiesāko vēlēšanos. Šis uzskats palīdz atjaunot brīvo spēku spēli, kas vienīgā ved uz augstāko pilnību un vienīgā spēj nodrošināt labākās rases uzvaru, kuras īpašumā jābūt visai zemeslodei.
Visi jūtam, ka tālā nākotnē cilvēcei tiks izvirzītas problēmas, kuras atrisināt būs pa spēkam tikai augstākajai rasei. Un tikai augstākā, valdošā rase, balstoties uz visiem līdzekļiem un iespējām, kādas sniedz zemeslode, būs radīta atrisināt šīs problēmas.
* * *
Ir pats par sevi saprotams, ka šāds vispārīgs tautiskā pasaules uzskata izklāsts ir tulkojams dažādi. Patiesi starp jaunajiem politiskajiem veidojumiem būs grūti atrast kaut vienu, kas vienā vai otrā veidā nepiesavinātos šī pasaules uzskata vispārīgos principus. Taču tas arī rāda, ka, tikmēr, kamēr runa ir tikai par šī pasaules uzskata "vispārīgiem principiem", nekādi netiek panākta īsta vienotība. Marksistiskā nometne darbojas ļoti organizēti, tās priekšgalā ir vienota, centralizēta vadība. Taču, kamēr pret šo centralizēto nometni cīnāmies izkliedēti, ar atsevišķām un nelielām nodaļām, nevar būt nekādas runas ne par kādiem panākumiem. Ar tik vājiem ieročiem nav lemts izcīnīt uzvaru. Kad internacionālistiskajam pasaules uzskatam, kas ir marksisma pamatā, liksim pretī tikpat organizētu spēku, kura pamatā būs mūsu uzskati, tikai tad, patērējot vienādu enerģiju, panākumi beidzot nosvērsies uz mūžīgās patiesības pusi.
Noteiktām idejām var piešķirt organizatorisku ietvaru tikai pamatojoties uz šo ideju absolūti precīzu un skaidru formulējumu. To lomu, kāda baznīcas dzīvē ir dogmām, jaunās politiskās partijas dzīvē jāspēlē tās principiem.
Tādēļ arī mēs sakām, ka tautiskajam pasaules uzskatam ir jāizkaļ ierocis, kas dotu iespēju cīnīties par savu lietu ar tādiem pašiem panākumiem, kā to dara marksistiskā partijas organizācija, cīnoties par internacionālismu.
Šo uzdevumu veikt uzņemas Vācijas nacionālsociālistiskā strādnieku partija.
To, ka tautiskā pasaules uzskata vispārējo principu uzvaras nodrošināšana ir iespējama tikai izveidojot pilnīgi noteiktu partijas organizāciju, vislabāk pierāda fakts, kuru vismaz netieši atzīst arī speciālas partijas organizācijas izveidošanas pretinieki. Viņi nepārstāj klaigāt, ka tautiskais pasaules uzskats nedrīkst būt kādas vienas personas "dzimtnoma", jo tas mīt miljonu cilvēku sirdīs. Varētu jautāt: ja tā tiešām ir patiesība, ka mūsu idejām līdzi jūt miljoniem cilvēku, tad kādēļ šie miljoni nav varējuši aizkavēt mums naidīga pasaules uzskata uzvaru? Uz šo jautājumu nāksies atbildēt šādi: tas ir tikai tādēļ, ka mūsu pretinieks nav sadrumstalots; viņam ir klasiski būvēta organizācija. Ja šeit neslēptos pretinieka pārākums, tad vācu tauta jau sen būtu izcīnījusi milzīgu uzvaru.
Taču patiesībā tā ir nonākusi bezdibeņa malā.
Kas tad piešķīra uzvaru internacionalistiskajam pasaules uzskatam?
Tā bija stingri organizēta, pēc militāriem principiem būvēta politiska partija. Kas tad līdz šim nemitīgi sakāva pretējo pasaules uzskatu? Tas, ka mums līdz šim nebija vienotas un labi organizētas partijas. Ne jau tad mūsu pasaules uzskats varēs veiksmīgi cīnīties un uzvarēt, kad ļaus ikvienam skaidrot šos uzskatus tā, kā iepatīkas, bet tikai tad, kad mūsu uzskati tiks noteikti skaidri un mēs izveidosim sev spēcīgu politisku organizāciju.
Lūk, kādēļ par savu uzdevumu uzskatām panākt, lai no visas tās ideju daudzveidības, kas ietverta mūsu pasaules uzskatā, izvēlētos galvenās un centrālās, pārkausētu tās par dogmām, kuras, pateicoties savai skaidrajai ierobežotībai, ir derīgas lielu cilvēku masu apvienošanai. Citiem vārdiem sakot: Vācijas nacionālsociālistiskā strādnieku partija no vispārtautiska pasaules uzskata dārgumu krātuves ņem visbūtiskāko, ievērojot visas mūslaiku īpatnības un vajadzības, visas cilvēku vājās un stiprās puses, ar kuriem mums ir darīšana. Partija izstrādā noteiktu ticības simbolu un, stingri pamatojoties uz šo programmu, veidojam stingri centralizētu organizāciju, kura vienīgā var mūsu pasaules uzskatam atnest uzvaru.
2. nodaļa: Valsts
Jau 1920. - 1921. gadā mūsu jaunajai kustībai sāka nemitīgi pārmest sevi izdzīvojušās mūsdienu buržuāziskās pasaules aprindas. Lūk, mēs noliedzot mūsdienu valsti. Šajā sakarā visu partiju pundurbruņinieki uzskatīja sevi par tiesīgiem pārpārēm ieteikt vajāšanas pasākumus pret jauno kustību, kura tiem kļuva arvien neērtāka. Šie kungi apzināti aizmirsa, ka buržuāziskā pasaule tagad ar vārdu "valsts" saprot pilnīgi atšķirīgas lietas un par "valsts" jēdziena izpratni viņu pašu starpā vienotas noteiktības nav un arī nevar būt.
Runājot vispār, pastāvošos uzskatus par valsts lomu var iedalīt trijās grupās:
a) Pirmā grupa ar valsti saprot zem vienas un tās pašas valdības varas vairāk vai mazāk brīvprātīgi apvienotus cilvēkus.
Šī grupa ir skaitliski vislielākā. Tās rindās vispirms apvienojas mūsdienu leģitimisma principa fetišisti, kuru acīs cilvēka gribai visā šajā lietā vispār nav nekādas lomas. Ja jau mūsu priekšā ir kādas valsts pastāvēšanas fakts, ar to vien ir pietiekami, lai šo valsti uzskatītu par svētu un neaizskaramu. Lai nostiprinātu šo muļķīgo ideju, priekšplānā tiek izvirzīta suniska padevība tā sauktajai "valsts varai". Ar brīnumnūjiņas mājienu šie cilvēki parastu līdzekli pārvērš par patstāvīgu mērķi. Izrādās, ka, pēc viņu domām, valsts pastāv ne jau tādēļ, lai kalpotu cilvēkiem, bet gan cilvēki pastāv tādēļ, lai pazemīgi klanītos valstiskās varas priekšā, ieskaitot pašu pēdīgāko ierēdneli, kurš arī ir šīs "varas" iemiesojums. Lai šī klusā, jūsmas pilnās pielūgsmes permanentā stāvokļa vietā nerastos nemiera sajūta, valsts varai ir jānodrošina "miers un kārtība". Šie pēdējie tad arī pārvēršas no līdzekļa par pašmērķi. Valsts varai ir jārūpējas par mieru un kārtību, bet "mieram un kārtībai", savukārt, jānodrošina pēc iespējas ilgāka valsts varas pastāvēšana. Ar to arī aprobežojas visa valsts dzīve.