Bavārijā šos "principus" pārstāv centriskie "valsts mākslinieki" — Bavārijas tautas partija. Austrijā tos savulaik aizstāvēja melni-dzeltenie leģitimisti. Vācijā šos uzskatus, par nožēlu, bieži vien aizstāvēja konservatīvie elementi, kuru uzskati par valsts lomu ir palikuši tādi paši.
b) Otra grupa ir skaitliski mazāka. Tai pieskaitāmi cilvēki, kuriem nepietiek tikai ar kailo valsts pastāvēšanas faktu vien; viņi izvirza vēl citus nosacījumus. Šādu uzskatu cilvēkiem šķiet nepietiekami, ka noteikts pilsoņu skaits ir apvienoti vienā valstī, viņi prasa arī "vienu valodu", protams, balstoties uz administratīvi tehniskiem apsvērumiem. Šī grupa neuzskata varu par vienīgo un vissvarīgāko valsts pastāvēšanas mērķi.
Bez tam, viņi vēl izvirza pavalstnieku labklājības kritēriju. Šajās aprindās mīl parunāt arī par "brīvību", turklāt ļoti nepareizi izprotot, kas tad brīvība īsti tāda ir. Pārvaldes forma šiem cilvēkiem vairs nešķiet tik neaizskarama, tā ir apspriežama, vadoties no lietderības viedokļa. Šie cilvēki pārvaldes formas seno izcelsmi vairs neuzskata par vairogu pret visa veida kritiku. Jautājumu par valsti šī grupa risina, galvenokārt vadoties no ekonomiskās attīstības un labklājības viedokļa. Saimniecisko faktoru un rentabilitāti tā uzskata par izšķirošo momentu. Šādus uzskatus lielākoties pārstāv vidējā vācu pilsonība un it īpaši liberālie demokrāti.
c) Trešā grupa ir skaitliski vismazākā.
Tā valsti jau uzskata par līdzekli, lai iekarotu noteiktas pozīcijas tautai, kuru vieno viena valoda un kura tādejādi arī ir galvenā valsts idejas pārstāve. Tiesa, arī šai grupai vēl nav pietiekami skaidri politiskie mērķi, kādi būtu īstenojami valstij. Tiekšanās pēc tā, lai tajā pastāvētu vienota valsts valoda, pēc šo cilvēku domām ir ceļš uz savas valsts teritorijas paplašināšanu un politiskās varas palielināšanu. Taču tajā pašā laikā viņi vadās arī no principiāli nepareiza uzskata, ka ar valodas ietekmi vispār ir iespējams ielauzties jaunās teritorijās un tās "nacionalizēt".
Bez smagas rūgtuma sajūtas nebija iespējams vērot, kā pēdējo gadu desmitu laikā šīs aprindas ir spēlējušās ar vārdu ''ģermanizācija''. Pats vēl atceros, kā manas jaunības gados šis termins noveda pie pilnīgi neaptveramām kļūdām. Pat Visvācijas nacionālās kustības aprindās nereti bija dzirdams viedoklis, ka ar valdības atbalstu Austrijas vācieši viegli varēs "ģermanizēt" šīs valsts slāvus.
Cilvēkiem pat nebija sajēgas, ka vispār var "ģermanizēt" tikai zemi, nevis cilvēkus. Būtībā ar vārdu "ģermanizācija" cilvēki tolaik saprata tikai vācu valodas apgūšanu (un arī tad tikai piespiedu kārtā). Bet ārkārtīgi briesmīga kļūda būtu domāt, ka nēģeris vai ķīnietis pārvērtīsies par "vācieti", līdzko iemācīsies runāt vāciski un, piemēram, vēlēšanās būs ar mieru nodot savu balsi par vienu vai otru vācu partiju. Mūsu buržuāziskā nacionālā pasaule pat iedomāties nevarēja, ka šāda "ģermanizācija" patiesībā nozīmē deģermanizāciju. Jo, uzspiežot cilvēkiem kopīgu valodu, mēs tikai ārēji dzēšam atšķirību, kas līdz šim visvairāk dūrās acīs. Taču līdz ar to radām pamatu rasu sajaukšanas procesa sākumam, panākot nevis ģermanizāciju, bet gan ģermānisma elementu iznīcināšanu. Vēsturē nereti ir sastopami gadījumi, kad tauta-iekarotāja piespiedu kārtā ir uzspiedusi savu valodu iekarotajām tautām. Tomēr pēc kādiem tūkstoš gadiem izrādījās, ka patiesībā šajā valodā runā jau pavisam cita tauta, un uzvarētāji ir kļuvuši par uzvarētajiem.
Tautiskumu vai, labāk sakot, rasi nosaka nevis valodas, bet gan asiņu kopība. Tas nozīmē, ka par īstu ģermanizāciju varētu runāt tikai tad, ja izdotos panākt, ka šī procesa rezultātā uzvarētāju dzīslās plūstu vācu asinis. Bet tas nav iespējams. Asinssajaukšanās tikai izraisa pārmaiņas, kas pazemina daudz augstākas rases līmeni. Galarezultātā tiek iznīcinātas tieši tās īpašības, kas savulaik arī nodrošināja iekarotājas tautas uzvaru. Nāciju sajaukšanās procesā sevišķi cieš garīgās spējas. Tā notiek, neskatoties uz to, ka sajaukušās nācijas runās bijušās, daudz augstākās rases valodā. Kādu laiku vēl notiks abu sajaukušos nāciju atšķirīgo rakstura pazīmju sāncensība. Pakāpeniski slīdot lejup, sajaukušās tautas tomēr vēl var radīt pēdējos spilgtos kultūras attīstības uzplaiksnījumus Dažreiz šiem uzplaiksnījumiem ir pat negaidīti plašs vēriens. Tomēr tie ir tikai uzplaiksnījumi. Pirmajās krustojuma paaudzēs pārsvars vēl ir augstākas kvalitātes asinīm, bet sajaukšanās galaprodukts nenovēršami stāvēs tuvāk zemākajai rasei. Un galarezultāts nenovēršami būs kultūras regress.
Tagad mēs varam uzskatīt tikai par laimi, ka Jozefa II laikā šāda Austrijas ģermanizācija neizdevās. Ja būtu izdevusies, tad Austrija kā valsts, iespējams, nebūtu sabrukusi, bet tas būtu noticis tikai uz vācu nācijas rases līmeņa pazemināšanās rēķina. Paietu gadsimti, un vecajā Austrijā varbūt arī izkristalizētos zināms bara instinkts, bet pats "bars" būtu noslīdējis par dažām pakāpēm zemāk. Varbūt Austrijā arī izveidotos tauta kā valsts idejas nesēja, taču nenovēršami ietu bojā tauta — kultūras nesēja.
Vācu nācijai ir daudz labāk, ka šis sajaukšanās process nav noticis, lai gan tas nebija cēlas tālredzības, bet gan tikai Habsburgu aprobežotās tuvredzības rezultāts. Ja šī sajaukšanās būtu notikusi, diez vai tagad par Austrijas vāciešiem varētu runāt kā par nozīmīgu kultūras faktoru.
Ne tikai Austrijā, bet arī pašā Vācijā tā saucamās nacionālās aprindas bieži vien vadījās un vadās no šīm pašām idejām. Jo, piemēram, daudzu izvirzītā Polijas "politika", kuras mērķis ir "ģermanizēt" Austrumus, par nožēlu, slēpjas tajos pašos maldīgajos spriedumos. Arī tur cilvēki cer "ģermanizēt", vienkārši ieviešot vācu valodu. Taču arī šajā gadījumā mēs gūtu tikai ļoti bēdīgus rezultātus: poļu tauta tāpat būtu palikusi poļu tauta, tā tikai svešā valodā izteiktu mums savas svešās idejas. Tāda mūsu rasei sveša tauta, būdama uz daudz zemākas attīstības pakāpes, tikai kompromitētu mūsu tautas augsto stāvokli un cieņu.
Padomājiet tikai, — kādu milzīgu ļaunumu mums nodara jau tas vien, ka uz Ameriku emigrējis ebrejs, kurš prot kaut cik buldurēt vāciski, ASV dažkārt tiek uzskatīts par vācieti. Varētu šķist, ka nevienam pat prātā nevar ienākt, ka tādēļ vien šiem utainiem emigrantiem no Austrumiem, kas runā vāciski, ir vāciska arī izcelsme. Tajā pašā laikā vispirms tieši mēs, pēc amerikāņu domām, zināmā mērā esam atbildīgi par šiem utainajiem ebrejiem.
Vēstures gaitā par derīgu ģermanizāciju būtu uzskatāma tā zemes ģermanizācija, ko mūsu senči izdarīja ar ieročiem rokās, iekarojot noteiktas zemes un nometinot tajās vācu zemniekus. Bet, tā kā tās rezultātā mūsu tautas organismā tika ielietas svešas asinis, tad mūsu senči sekmēja arī sadrumstalotības un ārkārtīgi izteiktā vāciskā individuālisma veidošanos, kas dažās aprindās, diemžēl, tiek uzskatīts par diezgan pozitīvu parādību.
Arī trešās grupas cilvēkiem valsts zināmā mērā vēl ir pašmērķis; valsts saglabāšanu šī grupa uzskata par cilvēka sūtības augstāko uzdevumu.
Apkopojot augstāk teikto, var sacīt: visus šos uzskatus vieno galvenās domas neizpratne, t.i., ka visu kultūras attīstību pirmām kārtām nosaka rase; tādēļ galvenajam valsts uzdevumam jābūt rases saglabāšanai, tās uzlabošanai, jo no tā galvenokārt ir atkarīga visa cilvēces kultūras attīstības gaita.
Visgalējākos loģiskos secinājumus no šiem kļūdainajiem uzskatiem par valsts būtību un mērķi izdarīja ebrejs Kārlis Markss. Buržuāziskā pasaule nošķīra valsts ideju no idejas par rasi un, nespēdama rasiskā redzes viedokļa vietā izvirzīt kaut kādu citu, līdzvērtīgu ideju, pavēra ceļu mācībai, kura vispār noliedz valsti.