Viss iesākās ar meitenēm skolā. Viņas visas bija iemīlējušās manā adoptētajā brālī. Viņš bija tik izskatīgs: tik gara auguma, ar matu cekulu un nedaudz greizu, mīļu smaidu. Kā viņš prata visus sasmīdināt! Vislabāk Daniels prata tēlot klases ākstu. Viņš runāja pretī. Izsmēja skolotājus. Iekūlās nepatikšanās. Jo biežāk viņš tika rāts, jo nelāgāk uzvedās. Viņš sāka zagt citiem bērniem naudu un pēc tam ar putām uz lūpām zvērēja, ka nav vainīgs.
Pēc mammas tēva nāves viņa mantoja māju Devonā. Kad es sacēlu brēku par to, ka nāksies pamest savu veco skolu, vecāki iebilda, ka tagad mans brālis varēšot sākt jaunu dzīvi. Un tā arī bija. Mēs ar Danielu bijām sajūsmā par mūsu jaunajām mājām. Dzīve pie jūras bija tik neparasta!
Es uz īsu brīdi apklustu un atkal paskatos ārā pa logu, tur līča tālākajā galā pret klintīm triecas viļņi.
Mani vecāki visiem spēkiem pūlējās gādāt, lai Daniels justos laimīgs. Viņi Danielam nopirka Merlinu un no patversmes paņēma arī suni. Viņi izlikās nemanām Daniela nelāgo uzvedību, ticēdami pozitīvu uzslavu spēkam. Viņi nopirka Danielam jaunu jaku, ko viņš bija gribējis, toties es nedabūju pūkaino, zilo džemperi, ko biju noskatījusi. (Viņi apgalvoja, ka Danielam jaka esot bijusi vajadzīga, bet man džemperis – ne.)
– Viņi mani izvēlējās, – Daniels dažreiz mēdza lepni paziņot.
Drūmākajos brīžos viņa maska mēdza noslīdēt.
– Es negribu būt citāds, Lilij, – viņš sacīja. – Es gribu būt tāds kā tu. Tāds kā visi pārējie.
Ne jau tikai Daniels vien īsti nezināja, kā izturēties. Dažreiz mani pārņēma greizsirdība, redzot, cik lielu uzmanību viņam veltīja mani vecāki. Citkārt mani pārpludināja mīlestība pret savu jauno brāli, un es jutos pateicīga, ka beidzot man ir biedrs, pēc kura tik ļoti biju ilgojusies. Tomēr laiku pa laikam atgadījās kaut kas tāds, kas raisīja manī pārdomas par to, kas būtu noticis, ja mani vecāki būtu izvēlējušies kādu citu.
Protams, Daniels arī šeit mēdza iekulties nepatikšanās, gluži tāpat kā Londonā. Atkal tas pats. Meli par mājasdarbiem. Meli par to, kur viņš bijis. Es viņu aizstāvēju. Māsas taču tā darīja. Reiz mums līdzi no veikala izskrēja tā īpašnieks, apgalvodams, ka Daniels nozadzis saldumu paciņu.
– Viņš nemūžam nebūtu tā darījis, – es uzstāju.
Bet, kad mēs beidzot drīkstējām doties prom, Daniels no zeķes izvilka konfekšu paciņu.
Es atgriezos veikalā un paskaidroju, ka noticis pārpratums. Un Daniels nozvērējās, ka vairs nekad tā nedarīs.
– Goda vārds. Goda vārds.
Gan viņa, gan arī mana bērnība bija izraibināta ar līdzīgiem atgadījumiem.
Vēlāk, kad viņam palika piecpadsmit gadu, kāda vietējā meitene paziņoja, ka Daniels esot ar viņu pārgulējis. Šī ziņa izplatījās pa visu skolu.
– Tā nav taisnība, – viņš iesmējās, kad es viņam par to pavaicāju. – Kāpēc man vajadzētu tā darīt? Viņa ir padauza. Un vispār ir tikai viena vienīga meitene, kuru es vēlos.
– Kura tad? – es ķircinādamās pavaicāju.
Viņa seja apmācās, it kā tai pāri kāds būtu pārvilcis aizkaru.
– Neteikšu.
Un tad kādu dienu es tiku pirmo reizi uzaicināta uz satikšanos.
Es apklustu. Man vaigos iesitas sārtums.
Tas bija kāds puisis no vietējās skolas. Visas manas draudzenes jau bija gājušas uz satikšanos, taču viņas bija glītākas par mani. Slaidākas.
Mana māte ļoti nopriecājās.
– Ko tu vilksi mugurā?
Daniels pārskaitās. Viņš atteicās ar mani runāt. Un, kad es, veselu mūžību posusies, beidzot nonācu lejā, mans brālis paziņoja, ka puisis esot piezvanījis, lai pateiktu, ka nevarēs ierasties. Vēlāk es uzzināju, ka Daniels bija sagaidījis viņu ārā pie durvīm un samelojis. Pateicis, ka es galu galā tomēr negribu nekur iet.
Ross saudzīgi iejaucas:
– Vai tev neienāca prātā, ka… – Viņš apraujas.
– Nē. Es zinu, ka tas izklausās muļķīgi, taču es vienkārši nodomāju, ka Daniels atkal sācis nelāgi uzvesties. Ka viņš kā jau allaž sagādājis citiem nepatikšanas. – Es dziļi ievelku elpu. – Taču tad viņš sāka it kā nejauši man pieskarties. Mēs sarunājāmies līdz vēlai naktij. Un kādā vakarā, kad bijām aizgājuši uz stalli pabarot Merlinu, viņš mani noskūpstīja.
Es aizveru acis. Vēl tagad es skaidri atceros šo skūpstu. Kaut ko tādu es nekad nebiju piedzīvojusi. Neviens nekad nav mani tā skūpstījis. Apziņa par to, ka šāda rīcība bija nelāga, vēl tikai pavairoja manu uzbudinājumu. Tieši tā, es gribēju, lai viņš to dara. Es atskārtu, ka dziļi sevī vienmēr biju to vēlējusies. Ka biju izjutusi greizsirdību pret citām meitenēm, ar kurām viņš it kā bija pārgulējis. Bet, kad beidzot atrāvos, mani pārņēma kauns.
– Viss ir labi, – Daniels piesmacis sacīja, smagi elpodams. – Mēs neesam radinieki. Mēs varam darīt visu, ko vien vēlamies.
Tomēr tas nebija labi, un mēs to zinājām. Drīz vien mūsu skūpsti kļuva pārdrošāki. Vēl tagad es atceros šo neatļauto uzbudinājumu.
Mammai radās aizdomas.
– Var jau būt, ka esmu visu pārpratusi, – viņa sacīja, vaigiem degot, – tomēr esi piesardzīga, labi? Kaut arī Daniels nav tavs īstais brālis, neaizmirsti, ka viņš ir tavs pieņemtais brālis.
Mani pārņēma kauns un nelabums. Es izdarīju to, ko daudzi dara tad, ja tiek par kaut ko apsūdzēti. Es metos uzbrukumā.
– Kā tu vispār vari domāt kaut ko tik neķītru? – es kliedzu.
Mamma tumši nosarka, tomēr nepadevās.
– Vai tu tiešām man stāsti visu patiesību par Danielu?
– Protams! Kā tu vari tik riebīgi runāt?
Viņas vārdi mani izbiedēja. Tobrīd man jau bija astoņpadsmit. Danielam bija septiņpadsmit. Mēs vēl nebijām izdarījuši ”to”, kā mēdza izteikties manas skolas draudzenes. Tomēr šis brīdis bija tuvu. Bīstami tuvu.
Dažbrīd mani pārņēma tik visaptveroša mīlestība pret Danielu, ka, sēžot viņam pretī pie brokastu galda, es gandrīz nespēju paelpot. Un dažkārt es gandrīz vai nespēju atrasties vienā telpā ar viņu. Tieši to pašu es vēlāk izjutu arī pret Džo.
Saproti, tur jau arī bija tā nelaime. Daniela dēļ man pievilcīgi šķita tikai tie vīrieši, ar kuriem man nevajadzēja ielaisties. Tieši tāpēc es tā tiecos pēc Džo. Un tieši tāpēc mans medusmēnesis bija izrādījies tik katastrofāls. Tieši tāpēc man ar Edu vienmēr bija tik grūti.
– Un tad, – es stomīdamās turpinu, – tas pats puisis no skolas mani vēlreiz uzaicināja uz satikšanos. Es biju paskaidrojusi, ka iepriekšējā reizē bija gadījies pārpratums. Šoreiz es vairs negrasījos ļaut Danielam mani apturēt. Man vajadzēja izlauzties brīvībā.
Es no jauna aizveru acis, lai neredzētu savu guļamistabu, pie kuras sienām ir plakāti; rakstāmgaldu, kas piemētāts ar mājasdarbu burtnīcām; savu brāli, kurš nikni skatījās uz piegulošo krekliņu, ko biju uzvilkusi pirms satikšanās. Biju sakrājusi naudu un nopirkusi sudrabaini spīdīgu apģērba gabalu, kas izcēla manus apaļumus…
– Tev tas nav man jāstāsta, – Ross iebilst, manīdams, cik grūti man ir runāt.
– Man vajag to izstāstīt.
Un es piespiežu sevi aprakstīt, kā Daniels sāka trakot. Cik greizsirdīgs viņš bija uz šo puisi. Kā viņš pateica, ka es nekad nespēšot pārstāt darīt to, ko mēs abi bijām darījuši. Kā viņš mani lamāja ar briesmīgiem vārdiem. Sauca par padauzu. Mauku. Resno. Teica, ka neviens cits mani nekad negribēs. Un kā es pateicu tos liktenīgos vārdus.
Kaut tu nekad nebūtu piedzimis.
Tad Daniels kļuva pavisam kluss. Viņš cieši raudzījās manī, šķiet, veselu mūžību, un tad izgāja no istabas. Aši uztriepusi pūderkrēmu, lai apslēptu asaru pēdas, es metos lejā pa kāpnēm.