Es apklustu, lai savaldītos un varētu pabeigt savu stāstu.
Pie durvīm mani notvēra mamma.
– Tu izskaties jauki, – viņa sacīja, nopētījusi manu krekliņu, – tomēr tev vajadzēs mēteli. Ārā ir auksts.
Biju tik izmisīgi gribējusi ātrāk tikt prom, ka biju par to aizmirsusi. Es paķēru mēteli no pakaramā.
Mammas balss iedrebējās.
– Vai tu kaut kur iesi kopā ar Danielu?
– Nē, – es izspļāvu šo vārdu, karsti pietvīkdama, it kā tie būtu meli. – Man jāsatiekas ar kādu citu.
Viņa bija nosarkusi tikpat koši kā es.
– Goda vārds? – viņa noprasīja.
– Protams. Daniels… viņš ir kaut kur citur.
Nu ir pienācis visgrūtākais brīdis. To ir tik grūti aprakstīt, ka vārdi iestrēgst man rīklē. Tomēr man tas ir jāpasaka. Esmu nonākusi līdz galam. Ja es to tagad neizdarīšu, tad vairs nekad nespēšu to paveikt.
Ross ir saņēmis manu roku. Es dziļi ievelku elpu.
– Kad es pārnācu mājās – starp citu, agri, jo satikšanās nebija īpaši izdevusies, – mammu bija pārņēmusi histērija. Viņi bija atraduši Daniela atrasto zīmīti. Tajā bija viens vienīgs vārds: aizgāju. Vai es kaut ko zināju? Vai viņš bija aizbēdzis? Un tad es sapratu. Viņš bija devies uz mūsu vietu. Uz mūsu īpašo vietu.
Ross saspiež manu roku. Vārdi plūst ārā no manas sirds. – Ģērbies savā sarkanajā jakā, viņš karājās pie staļļa sijas. Merlins ar purnu bakstīja viņa kājas. Un vai zini, kas mētājās uz sasalušās zemes?
Ross papurina galvu.
– Mana lelle. Mana vecā lelle. Tā, kuru es savulaik visur nēsāju sev līdzi. Amēlija. Viņš noteikti bija atgriezies mājā, lai paņemtu to no manas istabas un uzrakstītu zīmīti. Un es zinu, kāpēc. Kopā ar Amēliju viņš noteikti bija juties tā, it kā līdzās būtu es…
Runājot es pēkšņi atceros, kā bērnībā Karla bija izvaicājusi mani par šo lelli toreiz, kad ar taksometru biju vedusi viņu uz mājām no slimnīcas.
– Vai jums tā vēl ir? – viņa bija pajautājusi.
– Nē, – es biju atbildējusi. Tā bija taisnība. Es biju palūgusi, lai lelli ieliek Danielam zārkā.
Nu mani pārņem sāpes par to, ka biju ļāvusi sev to visu atcerēties. Tās mani smacē. Es aprauti, izmisīgi elsoju. Es ieraugu savu tēvu. Viņš šņukst, nespēdams noticēt tam, ko pārāk skaidri rāda viņa acis. Es redzu savu māti, kura ir aptvērusi sevi ar rokām, noslīgusi zemē un šūpojas, atkal un atkal atkārtodama vienu un to pašu teikumu: tā noteikti ir kļūda…
Es pagriežos pret Rosu.
– Vai tu nesaproti? Es pati biju vainīga. Ja es nebūtu aizgājusi uz satikšanos ar to puisi no savas skolas, Daniels nebūtu izdarījis pašnāvību. Tieši tāpēc es nekad neesmu sev ļāvusi satikties ar kādu. Līdz pat jaunajai tūkstošgadei, kad mans tēvs paziņoja, ka ir pienācis laiks dzīvot tālāk.
– Tad, kad tu iepazinies ar Edu, – Ross klusi saka.
– Tieši tā. Un tāpēc es kļuvu par juristi. Ne jau tikai tāpēc lai ieviestu pasaulē kārtību, bet arī lai sakārtotu pati sevi. Es gribēju būt droša, ka vairs nekad nepieļaušu nevienu kļūdu.
Es apklustu.
– Un tad, – Ross klusi mudina.
– Un tad es sastapu Džo Tomasu.
SEŠDESMIT CETURTĀ NODAĻA
Dārgo Lilij,
es patiešām visu ļoti nožēloju. Es izdarīju to, ko nevajadzēja darīt. Un es neesmu izdarījusi to, ko man piedēvē. Lai nu kā, man par to visu tagad jāsamaksā…
Tieši tā, šim stāstam ir arī pēcvārds.
Neviens nezina, kā Karla vispār palika dzīva. Džo Tomasa dusmām bija šaušalīgas sekas. Kad zvērinātie ieraudzīja sekas, vienu no sievietēm nācās iznest no zāles. Viens nu ir skaidrs. Mazā itāliete vairs nekad neizskatīsies tāpat kā senāk. Skaistās ādas vairs nav. Tagad tās vietā ir vienas vienīgas rētas. Vienu aci viņa vairs nekad nevarēs atvērt. Viens mutes kaktiņš ir nedaudz nošļucis. Ir palikuši tikai spīdīgie, tumšie mati.
Mūža ieslodzījums ir ilgs laiks. It īpaši tad, kad vairs nevar paļauties uz savu skaistumu.
Kaisles noziegums
Izbijis ieslodzītais un viņa advokāte iesaistīti mīklainā slepkavībā
Mākslinieka atraitne iejaukta skandalozā slepkavībā.
Avīzēs par to rakstīja vairākas dienas. Protams, vajadzēja sarīkot divas tiesas prāvas. Vienu Džo, bet otru – Karlai. Sev par laimi, viņa atrada sev jaunu balto bruņinieku. Savu īsto tēvu. Vīrieti, kurš līdz šim nebija par Karlu licies ne zinis, jo viņam bija pašam sava ģimene. Bet, kad viņa bērni bija aizgājuši no mājām un viņa laulība tika šķirta, viņš nolīga detektīvu, lai uzmeklētu savu meitu. Tobrīd viņa atradās Itālijā. Izlēmis tālāk vairs nerīkoties, viņš izrādījās pietiekami sentimentāls, lai nopirktu portretu, kuru izveicīgais detektīvs bija atradis kādā mazā Londonas galerijā. Tā nosaukums bija ”Mazā itāliete”. Aprakstā bija minēta arī modele.
Karla Kavoleti.
Kādu laiku viņam bija pieticis ar portretu, bet, kad viņš bija izlasījis par Karlas pirmo tiesas prāvu un uzzinājis par Frančeskas nāvi, viņu beidzot sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi. Viņš iemaksāja drošības naudu un piespieda Karlas vectēvu, lai tas neko neizpauž un apgalvo, ka tā ir viņa nauda.
Pēc tam, kad viņa tika notiesāta par Eda noslepkavošanu un uzbrukumu man, viņš saņēma drosmi un atklāja savu personību. Avīzēm atkal pienāca laimīga diena.
Mazās itālietes tēvs sola parūpēties par savu mazmeitu
Lai arī es priecājos, ka par mazo Magoni ar bezzobaino smaidu gādās radinieki, kamēr viņas māte sēdēs cietumā, savā ikdienas dzīvē es cenšos par to visu nedomāt.
Ar juristes darbu man vienreiz ir gana. Mana jaunā ģimeņu konsultāciju prakse zeļ un plaukst. Cik var noprast, tad Toma rēķināšanas spējas ir daudz lielākas nekā parasti šādā vecumā, bet, ja viņa kurpes nav noliktas īstajā vietā, viņš vēl aizvien var sarīkot bērnišķīgu traci. Esmu spiesta sev atgādināt: speciālisti apgalvo, ka to vajadzētu saukt par sabrukumu, nevis par traci, lai neizklausītos, ka runa ir par zināmu stūrgalvību. Un vēl es nedrīkstu aizmirst, ka Toms patiešām nespēj ietekmēt savu rīcību. Kopā ar Alisi, viņa jauno skolas draudzeni, Tomam klājas labāk. Alise mums visiem patīk. Viņai ir līdzīgas veselības problēmas. Viņa Tomu saprot. Varbūt kādu dienu viņi būs vairāk nekā draugi.
Tikmēr mamma un tētis pamazām noveco un sāk runāt par mājas pārdošanu. Protams, ir arī Ross. Ross, kurš ir sācis regulāri viesoties mūsu mājā. Viņš nekad neuzbāžas. Nekad neuzstāj. Tomēr bieži ir līdzās. Pat pēc manas atzīšanās.
Piemēram, šodien viņš man ir atnesis vēstuli no Karlas.
Dziļi ievelku elpu un izlasu to līdz beigām.
…es rakstu, lai pavēstītu, ka grasos vēlreiz apprecēties, tiklīdz Rūperta laulība būs izšķirta. Kāzas notiks cietumā, taču tas nav svarīgi. Rūperts neuztraucas, ka mana seja izskatās citādi. Viņš mīl Magoni kā savu meitu. (Viņa nav Rūperta meita.) Mans advokāts apgalvo, ka mūža ieslodzījums ne vienmēr ir uz mūžu.
Lūdzu, piedodiet man.
Es ceru, ka Jūs spēsiet saņemties, lai novēlētu man laimi.
Es nolieku vēstuli zālē. Vējš to noplivina un aizpūš prom. Es pat nemēģinu to notvert. Šī vēstule neko nenozīmē. Karla vienmēr ir bijusi prasmīga mele. Un tomēr kaut kas vēl aizvien nedod man mieru. Kaut kas nav īsti labi…
– Košļājamā gumija, līmlente, šķēres, asi priekšmeti?
Es atkal atrodos cietumā. Šoreiz jau citā. Un esmu ieradusies nevis kā advokāte, bet gan kā apmeklētāja.