Piegājusi tuvāk, es pamanu, ka bērnam zem acs ir milzīgs zilums.
– Kas te notiek? – es asi noprasu.
– Vai jūs esat Karlas māte? – sieviete jautā.
– Kaimiņiene. – Uzmetu skatienu briesmīgajam zilumam. – Un kas esat jūs?
– Viena no skolotāju palīdzēm Karlas skolā. – Viņa to saka ar zināmu lepnumu. – Man lika aizvest viņu mājās pēc tam, kad rotaļu laukumā kaut kas atgadījās. Šķiet, Kavoleti kundzes nav mājās, viņas priekšnieks apgalvo, ka viņa šodien nav ieradusies darbā, tāpēc mums vajadzēs iet atpakaļ uz skolu.
– Nē. Nē!
Bērns – vai viņa teica, ka viņu sauc Karla? – parausta mani aiz rokas.
– Lūdzu, vai es varu palikt pie jums? Lūdzu. Lūdzu.
Izskatās, ka sieviete šaubās. Es teiktu – viņa īsti nezina, ko iesākt. Šī sajūta man ir pazīstama. Protams, viņai ir tiesības šaubīties. Es nepazīstu šo bērnu, kaut gan viņa izturas tā, it kā pazītu mani, tomēr var skaidri redzēt, ka skolā viņai ir nodarīts pāri. Es zinu, ko tas nozīmē.
– Manuprāt, viņa ir jāaizved pie ārsta, – es saku.
– Man nav laika tādām lietām! – Sieviete iepleš acis gluži kā panikas pārņemta. – Man jāiet pakaļ pašai saviem bērniem.
Protams, tā nav mana darīšana, tomēr, redzot izmisumu bērna sejā, manī mostas vēlēšanās palīdzēt.
– Tad es pati to izdarīšu. – Izņemu savu vizītkarti. – Varbūt jūs vēlēsieties zināt, kas es esmu.
Lilija Makdonalda. Tiesību zinātņu bakalaure. Advokāte.
Šķiet, ka skolotājas palīdze nomierinās, kaut gan varbūt tā nemaz nevajadzētu būt.
– Iesim, – es saku. – Aizbrauksim ar taksometru uz slimnīcu. Gribat, lai es jūs pēc tam kaut kur aizvedu?
Sieviete atsakās, kaut gan šķiet, ka šāds piedāvājums viņu nomierina vēl vairāk.
Man ienāk prātā, ka labvēlīgos apstākļos būtu ļoti viegli nolaupīt bērnu.
– Mani sauc Lilija, – es saku, kad sieviete ir jau aizgājusi un es zem septītā dzīvokļa durvīm esmu pabāzusi zīmīti, lai brīdinātu Karlas māti par notikušo. – Tu taču zini, ka tev nevajadzētu runāt ar svešiem cilvēkiem.
– Čārlijs teica, ka es drīkstu.
– Kas ir Čārlijs?
Viņa izvelk zem džempera paslēptu zaļu penāli.
Cik mīļi! Kad es vēl gāju skolā, man bija koka penālis ar slepenu atvilktnīti, kur glabāt dzēšgumiju.
– Kas īsti noticis ar tavu aci?
Bērns novēršas.
– Tā bija kļūda. Viņš negribēja, lai tā notiktu.
– Kurš tad tā kļūdījās, mīlulīt?
Vēl neizrunājusi šo jautājumu līdz galam, es prātā izdzirdu balsis.
Zvērinātie kļūdījās, teica Džo Tomass.
Tā noteikti ir kļūda, šņukstēja mana māte, kad mēs atradām Danielu.
Vai tā ir kļūda, es sev jautāju, iedama pie altāra.
Vairs nekādu kļūdu, es sev saku, ievezdama Karlu mūsu dzīvoklī, lai piezvanītu uz vietējo taksometru uzņēmumu.
Turpmāk man ir jābūt labai.
SESTĀ NODAĻA
– Kurš tad tā kļūdījās, mīlulīt? – noprasīja Lilija ar zeltainajiem matiem, kad abas iegāja trešājā dzīvoklī. Viņa runāja ļoti skaidri. Gluži kā tās aktrises televīzijā. Mamma būtu teikusi, ka viņa ir smalka.
– Kevins. Viens puika no manas klases. Viņš man iemeta ar bumbu.
Karla pabužināja Čārlija kažociņu. Tā pieskāriens šķita silts un mierinošs. Viņa palūkojās apkārt. Šis dzīvoklis bija tāds pats kā viņām, taču šeit pie sienām bija vairāk gleznu. Tas bija arī nekārtīgāks. Uz virtuves galda mētājās papīra lapas, zem tā bija aizmirsts brūnu kurpju pāris. Kurpēm bija biezas zoles un auklas. Izskatījās, ka tās pieder kādam vīrietim. Mamma vienmēr apgalvoja, ka kurpes esot viens no vissvarīgākajiem ieročiem sievietes garderobē. Karla neko nesaprata, un mamma tikai pasmējās.
– Ja tavas mammas nav darbā, kā tu domā, kur viņa varētu būt?
Karla paraustīja plecus.
– Varbūt kopā ar Leriju, mammas draugu. Dažreiz viņš aizved mammu pusdienās netālu no veikala. Viņa pārdod jaukas lietas, ar kurām sievietes var padarīt skaistas.
– Un kur tas veikals atrodas?
– Kādā vietā, ko sauc par Maitbridžu.
Lilija pasmaidīja, it kā viņa būtu pateikusi kaut ko smieklīgu.
– Tu gribi teikt – Naitsbridžā?
– Non lo so. – Būdama nogurusi, Karla vienmēr sāka runāt itāliski, kaut gan pati mēģināja piespiest mammu mājās runāt angliski.
– Nu labi, mēs viņai atstājām zīmīti, lai pateiktu, kur esam. Tūlīt atbrauks taksometrs.
Karla joprojām glāstīja mīksto, zaļo kāpuru.
– Vai Čārlijs arī var braukt līdzi?
– Protams, ka tas var braukt mums līdzi.
– Viņš. Čārlijs ir viņš.
Sieviete pasmaidīja.
– Cik jauki.
Nu redzi, Čārlijs pačukstēja. Es taču teicu, ka mēs kaut ko izdomāsim.
Slimnīcā pret Karlu izturējās jauki. Viena no smaidīgajām medmāsām pacienāja viņu ar iesala ledeni, kas pielipa viņai pie aukslējām. Karlai vajadzēja iebāzt mutē pirkstu, lai to izbakstītu ārā. Mamma mājās neļāva viņai ēst konfektes. Vienīgi tad, ja Lerijs viņu uzcienāja. No konfektēm sievietes kļuva resnas, un tad viņas nevarēja atrast draugu, kas varētu samaksāt par īri. Karla cerēja, ka zeltmatainā sieviete nepateiks mammai par konfekti.
– Domā par kaut ko jauku, un tad tev tik ļoti nesāpēs, – Karlas jaunā draudzene sacīja, turēdama viņas roku, kamēr medmāsa uzzieda viņai uz uzacs kaut ko kodīgu.
Karla sāka domāt par savas jaunās draudzenes vārdu. Lilija! Cik skaists vārds! Lerijs, nākdams ciemos, dažreiz atnesa lilijas. Reiz, kad Karla jau gulēja, mamma un Lerijs sāka dejot tik sparīgi, ka lilijas nokrita zemē un uz paklāja palika koši dzelteni traipi. Kad Karla bija iznākusi, lai paskatītos, kas noticis, Lerijs bija teicis, ka tas esot tīrais nieks, un apsolījis parūpēties, lai paklājs tiktu iztīrīts. Varbūt viņš varēja likt kādam salāpīt arī mammas blūzi. Trīs augšējās podziņas bija mētājušās viņai pie kājām kā mazas, sarkanas konfektītes.
Kad viņas iekāpa taksometrā, lai dotos mājup, Karla par to pastāstīja Lilijai. Mājupceļš bija ilgs, jo šoferis bija teicis kaut ko par satiksmes novirzīšanu.
Lilija brīdi klusēja.
– Vai tu kādreiz satiecies ar savu tēti? – viņa pajautāja.
Karla paraustīja plecus.
– Viņš nomira, kad es vēl biju maza. Mamma raud, ja mēs par viņu runājam. – Tad meitene paskatījās ārā pa logu uz zibsnījošajām gaismām. Oho!
– Tas ir Pikadilli laukums, – Lilija paskaidroja.
– Patiešām? – Karla piespieda degunu pie stikla. Ārā sāka līņāt. Meitene varēja iztēloties, ka pa viņas degunu plūst lietus. – Kur tad ir lauvas?
– Lauvas?
– Jūs teicāt, ka tas ir laukums. Cirkā arī ir laukumi. Te nav ne lauvu, ne dāmu svārkos, kuras staigā pa stieplēm.
Atskanēja apslāpēti smiekli. Kad ciemos nāca Lerijs, arī mamma mēdza taisīt tādu troksni. To vienmēr varēja dzirdēt aiz sienas, kas atdalīja Karlas un mammas guļamistabas.
– Nesmejieties tā! Es runāju patiesību. Es zinu, kā izskatās cirkā. Es esmu redzējusi bildes grāmatās.
Varbūt viņai nevajadzēja tā kliegt. Lilijas smaids bija pārvērties taisnā līnijā, tomēr viņa nesadusmojās, kā mēdza darīt mamma, kad Karla izdarīja kaut ko nelāgu. Viņa izskatījās laipna, maiga un jauka.