– Viņa jutīsies neērti, – Karla piebilda. – Tāpat kā Lerijs. Tu taču zini, kādi ir tie angļi.
Meitene gaidīja, aizturējusi elpu. Tā bija taisnība: ikreiz, kad vīrietis ar spīdīgo automašīnu viņām bija kaut ko iedevis, mamma teica, ka par to nedrīkst pārāk daudz runāt, lai viņš nejustos neērti.
Beidzot mamma pamāja.
– Tev taisnība.
Karla lēni, atviegloti uzelpoja.
– Tagad ej nomazgāt rokas. Slimnīcas ir netīras vietas. – Mamma uzmeta sev skatienu spogulī un izlaida pirkstus caur biezajām, melnajām cirtām. – Vakariņās atnāks Lerijs. – Viņas acis mirdzēja. – Tev noteikti būs jāiet gulēt agrāk.
SEPTĪTĀ NODAĻA
2000. gada oktobra vidus
– Cukurs? Līmlente? Asi priekšmeti? Kartupeļu čipsi? – noskalda vīrietis aiz sadalošās stikla sienas.
Tas, ko man teica darbā, ir patiesība. Pie cietuma var pierast jau otrajā apmeklējuma reizē. Vienaldzīgi skatos uz apsargu. Viņa āda ir noskūta un gluda. Gandrīz kā bērnam.
– Nav, – es saku svešādi pārliecinātā balsī. Tad pakāpjos sāņus, lai tiktu pārmeklēta. Interesanti, kas notiktu, ja man izdotos paslēpt kaut ko aizliegtu – narkotikas vai vienkārši kādu nekaitīgu cukura paciņu no kafejnīcas? Šāda doma ir savādi satraucoša.
Klip-klap, eju pāri pagalmam savās jaunajās, sarkanajās augstpapēžu kurpēs. Tās pērkot, es sev sacīju: tikai tāpēc, lai vairotu pašapziņu. Šodien dārzā vairs nestrādā neviens ieslodzītais cietuma apģērbā. Diena ir apmākusies, gaisā jūtams vēsums. Kā aizsargādamās ietinos savā tumši zilajā žaketē un kopā ar apsargu izeju cauri dubultajām durvīm.
– Kā cietumā izskatās? – Eds apvaicājās vakarā pēc mana pirmā apmeklējuma.
Godīgi sakot, pēc dramatiskā brauciena uz slimnīcu kopā ar mazo itāliešu meitenīti un viņas mātes dusmīgā uzbrukuma es par to jau gandrīz biju aizmirsusi. Māte beigās bija nomierinājusies. Protams, šāda reakcija bija saprotama. Viņa taču bija noraizējusies. Vēlāk biju atradusi zem durvīm pabāztu zīmīti: ”Paldies no visas sirds par to, ka parūpējāties par manu Karlu. ”
Es joprojām šaubos, vai man vajadzēja iejaukties, taču cilvēkiem ar pārmērīgi izteiktu sirdsapziņu tā mēdz gadīties.
– Tur ir smacīgi, – es atbildēju vīram uz viņa jautājumu. – Tur nevar pienācīgi paelpot.
– Un tie cilvēki? – Viņš sargājot apskāva mani ciešāk. Bija vakars; mēs gulējām viens otram blakus uz dīvāna un skatījāmies televizoru. Bija nedaudz pašauri, tomēr tā bija patīkama tuvības apziņa. Laulības dzīves omulība, kas gandrīz (bet ne pilnīgi) atsver otru attiecību pusi.
Es atcerējos gaiteņos redzētos ieslodzītos, viņu vērīgos skatienus un sporta kreklus ar īsām piedurknēm, zem kuriem bija izspīlējušies muskuļi. Un iedomājos par Džo Tomasu, par viņa pārsteidzoši saprātīgajām, kaut arī dīvainajām piezīmēm un viņa uzdoto mīklu.
– Ne jau tādi, kā varētu domāt. – Pavirzījos tuvāk vīram un omulīgi piespiedu degunu viņam pie kakla. – Mans klients varētu būt parasts kaimiņš. Turklāt viņš bija arī gudrs.
– Patiešām? – Varēja just, ka Edā mostas interese. – Bet kā viņš vispār izskatījās?
– Plecīgs. Ar bārdu. Gara auguma – apmēram tāds kā tu. Ļoti tumši brūnas acis. Gari, tievi pirksti. Pārsteidzoši.
Mans vīrs pamāja. Varēja manīt, ka viņš prātā sāk zīmēt manu klientu.
– Viņš daudz runāja par Rūpertu Brūku, kara laika dzejnieku, – es piebildu. – Lika noprast, ka tam ir kaut kāds sakars ar viņa lietu.
– Vai viņš ir dienējis armijā?
Vīrieši Eda ģimenē tradicionāli mācījās Sandhērstā, lai pēc tam veidotu cienījamu karjeru armijā. Mūsu pirmās tikšanās laikā viņš pastāstīja, cik ļoti bija vīlušies viņa vecāki, uzzinājuši, ka viņš nevēlas rīkoties tāpat. Mākslas skola? Vai viņš bija jucis? Kārtīgs darbs, lūk, kas viņam bija vajadzīgs. Nodarbošanās ar lietišķo grafiku reklāmas kompānijā kļuva par nelaimīgu kompromisu visiem iesaistītajiem. Eds stāstīja, ka viņa ģimenē neviens nemēdz dumpoties. Visi paklausīgi dara to, kas darāms. Ironiski, taču tolaik man tas pat patika. Es varēju justies droši. Tomēr šķiet, ka mans vīrs šī iemesla dēļ ir sabozies. Tajās retajās ģimenes pulcēšanās reizēs, kur esmu piedalījusies kopā ar viņu, man vienmēr ir licies, ka viņš tur neiederas. Viņš gan neko nav teicis. Tas nemaz nav jādara. Es tāpat visu redzu.
– Armijā? – es atkārtoju. – Nē, acīmredzot ne.
Tad Eds piecēlās sēdus, un es sajutu, ka starp mums uzvējo aukstums. Ne jau tikai tāpēc, ka līdzās vairs nebija viņa siltā auguma. Šāda atsvešināšanās rodas, ja kāds uzturas citā dimensijā. Pirms apprecēšanās nemaz nebiju nojautusi, ka mākslinieks no reālās dzīves spēj tik viegli pāriet uz iedomu pasauli. Kaut gan Eda ģimene bija atteikusies apmaksāt viņam mācības mākslas skolā, neviens nespēja viņam liegt brīvajā laikā darīt to, kas viņam padevās vislabāk. Viņa rokās jau bija uzradies skiču bloknots, un mans vīrs sāka skicēt vienu no tiem cilvēkiem, kuru fotogrāfijas skatījās uz mums no kamīna apmales. Šoreiz tas bija viņa tēvs jaunībā.
Tēvs…
Un nu es šķērsoju cietuma pagalmu, nesdama portfelī sava uz mūža ieslodzījumu notiesātā klienta mīklas atrisinājumu.
– Jūsu tēvs dienēja armijā, – es saku apmeklētāju telpā, paslidinādama uz sava klienta pusi kādu mapi.
Džo Tomass noslēdzas sevī.
– Un tad?
– Viņš tika atvaļināts. Un ne jau ar godu.
Es tīšām runāju aprauti. Es gribu iekustināt šo cilvēku, likt viņam kaut kā reaģēt. Nez kāpēc man šķiet, ka tikai tā es varēšu viņam palīdzēt. Ja gribēšu viņam palīdzēt.
– Saskaņā ar viņa liecību viņš mēģināja aizstāvēties, kad kāds vīrs krodziņā draudēja viņu sadurt. – Paskatos uz piezīmēm, kuras esmu vairākas dienas vākusi kopā ar kādu dedzīgu praktikantu. – Bet, kad jūsu tēvs šo cilvēku atgrūda, viņš izkrita cauri logam un gandrīz noasiņoja līdz nāvei. Manuprāt, starp šo notikumu un jūsu lietu pastāv saistība. Vai man ir taisnība?
Es redzu, kā Džo Tomasa acis manā priekšā kļūst melnas. Aši paskatos apkārt.
– Te nav izsaukuma pogas, – mans klients klusi saka.
Es viscaur nosvīstu. Vai šis cilvēks man draud?
Tad viņš atlaižas krēslā un sāk skatīties uz mani tā, it kā nelāgā situācijā būtu nonākusi es, nevis viņš.
– Mans tēvs tika sodīts par aizstāvēšanos. Viņš tika apkaunots. Mūsu ģimene kļuva par izsmieklu. Mums nācās pārcelties uz Sivijstrītu. Skolā man darīja pāri, taču es guvu pamatīgu mācību. Aizstāvēšanās nav nekāds aizbildinājums, jo neviens nekad tam neticēs.
Es paskatos uz šo vīrieti, kurš sēž man priekšā, un izņemu no mapes kādu fotogrāfiju. Tajā redzama slaida rudmate. Mirusī sieviete. Sāra Evansa. Džo Tomasa draudzene.
– Vai jūs gribat teikt, ka aizstāvējāties no sievietes, kura izskatās tā, it kā viņai nepietiktu spēka ne ķieģeli pacelt?
– Ne gluži. – Džo strauji pagriež galvu uz loga pusi. Tam garām ārā paiet divi apsargi, iegrimuši aizrautīgā sarunā. Vai viņi mani sadzirdētu, ja te sāktos kaut kas nelāgs? Man ir aizdomas, ka ne. Tad kāpēc es vairs nebaidos?
Arī Džo Tomass skatās uz viņiem, un vīrieša lūpās vīd uzjautrinājuma pilns smaids.
Es pamazām sāku kļūt nepacietīga.
– Kas tieši ir tas, ko jūs gribat izvēlēties par savas pārsūdzības pamatu?
– Pirmo pārbaudi jūs esat nokārtojusi. Nu vēl jātiek galā ar otro, un tad jums viss kļūs skaidrs.