Viņš sāk kaut ko rakstīt uz papīra lapas, ko ir atnesis sev līdzi.
101,2
97,3
Saraksts aug.
Skaitļi nekad nav bijusi mana stiprā puse. Drīzāk jau vārdi. Dažiem skaitļiem līdzās ir arī burti, taču tie man neko neizsaka.
– Kas tas ir?
Viņš pasmaida.
– Jums tas ir jānoskaidro.
– Paklausieties, Džo, ja gribat, lai es jums palīdzu, tad izbeidziet tās spēlītes. – Es pieceļos.
Arī viņš pieceļas. Mūsu sejas ir tuvu. Pārāk tuvu. Es atkal sajūtu viņa smaržu. Iztēlojos, kas notiktu, ja es paliektos uz priekšu… Taču šoreiz es esmu sagatavojusies. Domās ietriecu šo tēlu loga stiklā gluži kā balodi. Gandrīz vai redzu, kā noput spalvas.
– Ja esat nākusi šurp, lai man palīdzētu, Makdonalda kundze, jums ir mani jāizprot. Ja gribat, varat to uzskatīt par vēl vienu pārbaudi, lai es varētu pārliecināties, ka jūs spējat paveikt šo darbu. Tā pārsūdzība man ir pārāk svarīga. Es gribu būt drošs, ka esmu izvēlējies šim uzdevumam vispiemērotāko cilvēku. Un, kamēr tas nenotiks, es jums neesmu nekāds Džo. Sauciet mani par Tomasa kungu. Skaidrs?
Tad viņš mani nopēta no galvas līdz kājām. Nesteidzīgi.
– Jūs esat gara auguma, vai ne?
Mani viscaur pārņem karstums.
Viņš platiem soļiem pieiet pie durvīm.
– Tiksimies, kad būsiet izdomājusi atbildi.
Dodamās uz kabinetu, lai parakstītos par aiziešanu, es sev saku, ka šis cilvēks neizturas pārmērīgi familiāri. Džo Tomass uzvedas tā, it kā galvenais būtu viņš, nevis es.
Kāpēc tad mani pamazām pārņem gan aizvien pieaugošs satraukums, gan aizkaitinājums?
– Vai viss ir kārtībā? – kamēr es parakstos, apvaicājas apsargs ar bērna seju.
– Protams, – es atbildu. Kaut kas man liek noklusēt visu pārējo.
– Viņš ir dīvains, vai ne?
– Kādā ziņā?
– Nu, jūs taču saprotat. Iedomīgs. Vienmēr izturas tā, it kā būtu pārāks par citiem. Un arī auksts kā ledus. Labi vismaz, ka viņš mums nav sagādājis nekādas nepatikšanas. Atšķirībā no tā otra. – Apsargs nejauki smīn, kā vēlēdamies mani izbiedēt.
– Par ko jūs runājat?
– Vai tad jūs nezināt? Viņdien viens no mūsu puišiem uzbruka savam advokātam. Neko gan nenodarīja, tikai pamatīgi pārbiedēja. – Viņa seja nocietinās. – Bet, ja tādi kā jūs visiem spēkiem cenšas aizstāvēt slepkavas un izvarotājus, ko gan vēl var sagaidīt?
– Kur tad jūs īsti strādājat? – apjautājas vīrietis, kurš nupat ir apsēdies man blakus (”Vai neiebilstat?”).
Es sēžu uz koši zaļa dīvāna maliņas Davinas Čelsi dzīvoklī ar sārtajām sienām un maigo apgaismojumu. Skan skaļa mūzika, un man rūc vēders.
– Nemaz necenties pirms iešanas kaut ko gatavot, – Eds bija paziņojis. – Viesībās varēs paēst.
Taču te ir tikai pīrādziņi ar sēnēm un vīns. Daudz vīna. Mans jaunais sarunu biedrs izskatās patīkams, ar viņu ir viegli runāt, tikai man šobrīd galīgi negribas to darīt.
– Es esmu juriste, – es atbildu.
Viņš godbijīgi pamāj. Esmu ievērojusi, ka tā rīkojas daudzi, kad es viņiem pasaku, ar ko nodarbojos. Dažreiz tas ir glaimojoši, citkārt gandrīz pazemojoši, it kā viņiem šķistu, ka sieviete nav spējīga veikt šādu darbu.
Pirms četrām stundām es atrados cietumā. Tagad esmu starp cilvēkiem, kuri skaļi tērzē un pamazām piedzeras. Daži pat dejo. Tā ir dīvaina sajūta.
– Un ar ko nodarbojaties jūs? – Lai gan es to jautāju, atbilde mani nemaz īsti neinteresē. Patiesībā es gribu zināt, kur palicis Eds. Es negribēju nākt šurp. Patiesībā es par šīm viesībām uzzināju vienīgi tad, kad pārnācu mājās un pie durvīm ieraudzīju savu vīru jaunajā krēmkrāsas kreklā bez apkaklītes. Bija jūtams spēcīgs priežu aromāts – tā smaržo viņa līdzeklis pēc skūšanās.
– Mēs ejam izklaidēties.
Mani pārņēma pacilātība. Jā, pāris nedēļas man bija klājies grūti, taču mans jaunais vīrs gribēja vest mani izklaidēties!
– Piezvanīja Davina. Viņa ir uzaicinājusi ciemos dažus no senajiem draugiem un grib, lai atnākam arī mēs. – Viņš nopētīja manu tumši zilo advokātes kostīmu. – Labāk pārģērbies.
Un te nu mēs esam. Es esmu uzvilkusi gaiši zilu, Marks & Spencer veikalā pirktu kleitu ar zariņveida rakstu. Davinai ir apspīlēti, koši sarkani svārki. Kad mūs viesmīlīgi aicināja ienākt, viņas ietērps manam vīram nepārprotami šķita daudz aizraujošāks par manējo. Tas notika pirms vairāk nekā stundas. Kur viņa ir? Un kur palicis Eds?
– Es esmu apdrošināšanas statistiķis, – manās pārdomās iegriežas mana sarunu biedra balss.
– Piedodiet, kas?
Viņš drūmi pasmaida.
– Neuztraucieties. Daudzi nemaz nezina, kas tas ir. Es apkopoju statistikas datus, lai secinātu, cik ilgs būs cilvēku mūžs un cik daudzi mirs aizrijoties vai pirms sešdesmit gadu vecuma iedzīvosies leikēmijā. Ļoti iepriecinoši, es zinu, taču apdrošināšanas nolūkiem tas ir ļoti svarīgi. – Viņš sniedz man roku. – Mani sauc Ross. Priecājos iepazīties. Es pazīstu jūsu vīru. Patiesībā…
Tur jau viņi nāk! Gandrīz uzlecu gaisā un steidzos pie Eda. Vīrs ir sasarcis, un viņa elpa smaržo pēc vīna.
– Kur tu biji palicis?
– Kāpēc tu tā jautā? – Viņš runā aizstāvēdamies, strupi. – Es tikai izgāju ārā paelpot svaigu gaisu.
– Un man neko neteici?
– Vai man tev jāatskaitās ikreiz, kad izeju no istabas?
Man acīs iedzeļ asaras.
– Kāpēc tu tā izturies?
Tas Eds, kurš raugās man pretī, ir svešs. Viņš vairs nav vīrietis, ar kuru kopā es mēdzu saritināties uz dīvāna.
– Un kāpēc tu tā izturies?
Tāpēc, ka Davina nekur nav redzama, man gribas atteikt, taču tas būtu muļķīgi.
– Tāpēc, ka Davina nekur nav redzama, – es dzirdu sevi sakām.
Eda seja nocietinās.
– Un tu nodomāji, ka es esmu kopā ar viņu.
Man salecas sirds.
– Nē. Es negribēju teikt, ka…
– Skaidrs. Man vienreiz pietiek. – Viņš sagrābj mani aiz rokas.
– Pagaidi, ko…?
– Mēs ejam prom. – Viņš mani velk uz durvju pusi.
– Bet man ir jāpaņem mētelis, – es iebilstu.
Pārējie mūs vēro – arī Davina, kas nupat ir ienākusi istabā roku rokā ar daudz vecāku vīrieti, kuru es nemaz nepazīstu.
– Vai jūs jau ejat prom? – Sievietes balss ir glāsmaina kā zīds. – Cik žēl. Gribēju jūs iepazīstināt ar Gasu. – Viņa ar pielūgsmes pilnu skatienu uzlūko savu pavadoni. – Man jāatvainojas, ka neesmu pārāk laba namamāte, taču mēs ar Gasu bijām… aizņemti.
Eds saspiež manu roku tik cieši, ka tā sāk sāpēt. Tad viņš atlaiž mani un atkāpjas.
– Lilijai sāp galva.
Nē, nesāp vis, es gandrīz iebilstu, taču tad izdzirdu sevi pateicamies viņai par jauki pavadīto laiku. Mani pārņem šausmas: gludi samelot ir tik viegli.
– Nākamreiz jums noteikti jāatnāk pie mums, – es piebilstu.
Davinas acīs iemirdzas uzjautrinājums.
– Labprāt, vai ne, Gas?
Tad viņa pienāk pie mana vīra un pieglauž galvu viņam pie krūtīm. Tā ir nepiespiesta, dabiska kustība, kas liek man atcerēties, ka savulaik abi ir satikušies. Davina man uzsmaida. Redzi, viņa it kā saka, viņš piederēja man jau sen, kad tevis vēl nebija.
Šausmu pārņemta gaidu, kad Eds paies nost, taču viņš labu brīdi paliek stāvam, kā apsvērdams, ko tagad darīt.
Gribu kaut ko teikt, taču briesmīgi baidos no savu vārdu sekām.
Par laimi, Gass pārtrauc neomulīgo klusumu, kas ir iestājies par spīti visapkārt skanošajai mūzikai.
– Man liekas, ka mums vajadzētu ļaut jaunlaulātajiem iet mājās. Vai tev tā nešķiet?