Viņa jau grasījās par to apvaicāties, taču mamma jau viņai uzsauca, brīdinādama par visu, kas darāms pēcpusdienā, kad stundas būs beigušās.
– Pagaidi mani, mazā. Vai dzirdi? Pie pašiem vārtiem, pat tad, ja es aizkavēšos.
Priecīgi pamājusi, Karla izlēca no autobusa, pamāja, pārskrēja pāri rotaļu laukumam un iemetās klasē. Pēc pagājušās nedēļas negadījuma ar bumbu viņa bija vīlusies, atklājot, ka citi klases bērni joprojām pret viņu izturas ne pārāk draudzīgi. Tomēr nu viņai bija Čārlijs, un tātad drīz viņi kļūs pielaidīgāki. Katrā ziņā.
Starpbrīdī meitene rūpīgi ietina Čārliju džemperī, lai viņš nenosaltu, un ielika viņu savā skapītī. Tad Karla devās rotaļāties.
– Vai drīkstu pievienoties? – viņa pajautāja meitenēm, kuras spēlēja ”klasītes”. Neviena neatbildēja, it kā viņa vispār neko nebūtu teikusi.
Karla mēģināja pieiet pie meitenēm, kuras meta pret sienu tenisa bumbiņu.
– Vai es arī varu paspēlēties? – viņa vaicāja, taču meitenes tikai novērsās.
Karla sajutās tā, it kā viņai būtu tukšs vēders, kaut gan tā nemaz nebija.
Meitene lēni atgriezās klasē. Tur neviena nebija. Pat tās skolotājas palīdzes, kura bija viņu aizvedusi uz mājām toreiz, kad Kevins bija viņai sasitis aci. Ja tā padomā, tad kopš tās dienas viņa nemaz nebija redzēta, kaut gan Karla bija dzirdējusi citus skolotājus runājam, ka viņa tikusi atlaista, kaut gan Karla īsti nesaprata, ko tas nozīmē.
Karla satraukti piesteidzās pie sava skapīša un sāka attīt džemperi. Čārlijs sapratīs, kad viņa pastāstīs par bērniem, kuri negribēja ar viņu runāt. Čārlijs gādās, lai viņa sajustos labāk…
Nē. NĒ!
Čārlijs bija miris. Uzšķērsts no viena gala līdz otram. Viņa skaistais, zaļais kažoks bija pārplēsts nelīdzenā svītrā. Un viņam virsū bija uzlikta zīmīte. Tajā ar lieliem, sarkaniem burtiem bija rakstīts: ZAGGLE.
DEVĪTĀ NODAĻA
Man jāskrien ātrāk, lai nenokavētu autobusu. Ja es būtu tievāka, varbūt man būtu vieglāk paskriet. Manas krūtis smagi kūļājas. Tās pašas krūtis, kuras Eds pagājušajā naktī bija glāstījis, pavisam negaidot uzveldamies man virsū. Un tomēr pēc tam, kad viņa acis beidzot atvērās, tajās bija redzams pārsteigums, ieraugot, kam viņš ir uzgūlies.
Man.
Arī es biju jutusies pārsteigta. Pusmiegā biju iztēlojusies kādu citu. Viņa maigās rokas uz savām krūtīm. Viņa lūpas uz savas mutes. Viņa piebriedušo locekli, kas piespiests manam augumam…
– Jānomazgājas, – es nomurmināju, aiztenterēju uz mazītiņo vannas istabu un noslaucīju acis. Kad atgriezos, Eds jau gulēja ciešā miegā.
Kas man bija uznācis? Kāpēc es biju iztēlojusies sevi kopā ar Džo? Ar vīrieti, kurš man nemaz nepatika…
Un kuru manā vietā bija iztēlojies Eds? Varu iedomāties. Kaut gan, neņemot vērā to pārmērīgi familiāro izdarību iepriekšējā vakarā, man nebija nekādu konkrētu pierādījumu, es visu nojautu. Tieši tāpat kā biju nojautusi, kas bija padomā Džo. Gadu gaitā esmu iemācījusies daudz ko, un vislabāk – paļauties uz savu intuīciju.
Kamēr šīs domas nespēja vien beigt virmot manā prātā, Eds turpināja gulēt. Viņš izskatījās tik mierīgs. Vīrs klusi krāca, uz viņa zoda varēja redzēt gaišus, smalkus bārdas rugājus. Klusi, lai nepamodinātu viņu, es izslīdēju no gultas, uz pirkstgaliem aizlavījos uz virtuvi un sameklēju mitro slotu.
Tik ļoti aizrāvos, ka pamanīju Edu ienākam tikai tad, kad izdzirdēju viņa balsi.
– Kāpēc tu šādā laikā tīri grīdu?
Runādams viņš sēja kaklasaiti, šķiet, nemaz nemanīdams, ka skujoties iegriezis kaklā un uz kaklasaites palicis asins piliens.
Joprojām tupēdama, paskatījos uz viņu.
– Tāpēc, ka grīda ir netīra.
– Vai tu nenokavēsi darbu?
Nu un tad? Man vajadzēja, lai linolejs spīdētu un laistītos. Ja jau es nespēju ieviest kārtību savā laulībā, vismaz ar virtuves grīdu man nu gan vajadzēja tikt galā.
Un tāpēc es tagad skrienu. Ja es nebūtu tik neprātīgi aizrāvusies ar tīrīšanas darbiem, tad nebūtu izgājusi no dzīvokļa piecpadsmit minūtes vēlāk nekā parasti. Tad man nevajadzētu noskatīties, kā autobuss aizbrauc prom pa ielu. Tad man nevajadzētu bailīgi prātot, kā lai attaisnojas priekšniekam.
Elsodama apstājos un ieraugu Karlu, kura ir piespiedusi degunu pie stikla un man neprātīgi māj.
– Ātrāk, – viņa čukst un tad, šķiet, piebilst vēl kaut ko.
Resnā? Noteikti ne. Karla ir jauks bērns, kaut gan esmu redzējusi, kā Frančeska uz mani līdzjūtīgi noskatās, un zinu, ka meitas mēdz visā atdarināt savas mātes.
Turklāt tā nebūtu pirmā reize, kad mani kāds būtu nosaucis par resnu.
Sēžot un gaidot nākamo autobusu, es nespēju atvairīt domas par Karlu un viņas zaļo kāpuru.
– Tu viņu nozagi, vai ne? – es iepriekšējā dienā pajautāju, kamēr mēs Karlu pieskatījām. – Kāpēc?
Viņa bikli, tomēr izaicinoši pagrieza galvu. Tā bija nepatīkama pieauguša cilvēka kustība, kas liecināja, ka viņa ir trenējusies to veikt.
– Visiem pārējiem tāds ir. Es gribēju būt tāda pati kā citi.
Es gribēju būt kā citi. Tieši tā mēdza sacīt arī Daniels. Mana nojauta ir izrādījusies pareiza. Man jāpalīdz šim bērnam.
Priekšnieks jau gaida savā kabinetā. Viņš ir aptuveni trīsdesmit gadus vecāks par mani. Viņam ir sieva, kura pēc apprecēšanās aizgāja no darba. Es skaidri jūtu, ka viņš mani nosoda.
Drīz vien pēc tam, kad biju uzsākusi strādāt šajā advokātu birojā, es neapdomīgi pateicu kādam no saviem kolēģiem, ka gribu nodarboties ar jurisprudenci, lai paveiktu kaut ko labu.
Mans priekšnieks to nejauši izdzirdēja.
– Labu? – viņš izsmējīgi pārvaicāja. – Ticiet man, tad jūs strādājat nepareizā vietā.
Es nosarku (kaut nu pret to būtu kādas zāles!) un kopš tā laika vairs lieki neizrunājos. Un tomēr dažreiz, it īpaši tad, kad priekšnieks uz mani kliedz, man gribas viņam pastāstīt, kas notika ar Danielu.
Protams, patiesībā es to nemaz nedarītu. Pat Eds nesaprastu, ja es viņam visu izstāstītu. Atklāt visu savam priekšniekam būtu īsts neprāts. Tagad viņš sēž man pretī un salti smaida. Starp mums slejas dokumentu kaudze.
– Kā tad tev sokas ar Džo Tomasu?
Es zem galda sakrustoju kājas un tad atkal tās iztaisnoju. Var just, ka manī pēc pagājušās nakts vēl aizvien ir saglabājušās Eda atstātās pēdas. Tās ir iegravētas manā ķermenī, tāpat kā pārsteigums viņa sejā.
– Klients vēl aizvien rotaļājas ar mani.
Priekšnieks iesmejas. Tas neizklausās draudzīgi.
– Viņš sēž cietumā, kurā ir daudz psihopātu, Lilij. Ko tad tu gaidīji?
– Es ceru saņemt vairāk informācijas. – Šie vārdi izsprūk man pār lūpām, pirms vēl esmu paguvusi tos apvaldīt. No bailēm man ir radusies drosme aizstāvēties – vai nu tas ir pareizi, vai arī ne. – Domāju, man nav pateikts pietiekami daudz, – es turpinu, mēģinādama vērst visu par labu. – Kāpēc viņš grib pārsūdzēt savu lietu tagad, kad nosēdējis cietumā jau divus gadus? Un kāpēc viņš negrib ar mani runāt kā nākas un izsakās mīklaini?
Es izņemu Džo doto lapu ar dīvainajiem skaitļiem un burtiem.
– Kā jums šķiet, ko šie skaitļi nozīmē? – es jau samierinošāk vaicāju. – Tos man iedeva klients.
Mans priekšnieks pavirši uzmet skatienu saburzītajai lapai.
– Nav ne jausmas. Tā ir tava lieta, Lilij. Varbūt viņš nesen ir atklājis jaunus pierādījumus? Varbūt ar to var izskaidrot šādu novēlotu pārsūdzību. – Viņš samiedz acis. – Es negrasos tevi saudzēt, un pret mani tavā vecumā rīkojās tāpat. Šī ir tava iespēja pierādīt, ko esi vērta. Nepievil ne sevi, ne mani.