Visu atlikušo nedēļu es pavadu, darīdama visu, kas ir manos spēkos, taču man ir uzticētas arī citas lietas. Tās uzkrājas tīši un regulāri, vismaz tā man šķiet. Skaidrs, ka priekšnieks pārbauda manus spēkus. Tieši tāpat kā Eds, kurš pret mani izturas te kvēli, te salti.
– Vēl aizvien netieku galā ar to klientu, – es iesāku kādu dienu pie vakariņu galda; uz tā ir pusjēls bifšteks un nieru pīrāgs, kas gan gluži neizskatās kā krietni nobružātajā Fenijas Kredokas pavārgrāmatā, ko esmu saņēmusi no Eda mātes. Eds košļā lēni, kā jau tam vajadzētu būt. Manis pagatavotā maltīte ir īsts izaicinājums. Starp citu, Davina ir mācījusies vienā no Šveices pavārmākslas skolām. – Ar to, kurš… Ed? Kas tev notika?
Es pielecu kājās. Eds tver pēc elpas. Viņš ir kļuvis pavisam sarkans. Viņam kaut kas iesprūdis rīklē. Satricinājums liek man rīkoties. Mana roka triecas pret Eda muguru. Pāri visai telpai pārlido gaļas kumoss. Viņš noklepojas un pasniedzas pēc ūdens glāzes.
– Piedod, – es saku. – Tā laikam nebija īsti labi izcepusies.
– Nē. – Viņš joprojām klepo, taču jau paceļ roku, lai saņemtu manu plaukstu. – Paldies. Tu mani izglābi.
Uz mirkli starp mums izveidojas tuvība, taču tad tā atkal pagaist. Nevienam vairs negribas ēst. Izmetu vainīgo gaļu atkritumu spainī, ar novēlošanos apjēgdama, ka to vispirms vajadzēja pasautēt un tikai tad iecept mīklā. Tomēr tā nav mana vienīgā doma.
Cik viegli būtu bijis ļaut Edam aizrīties un nosmakt.
Izlikties, ka tas bijis negadījums.
Es jūtos satriekta – nē, riebuma pārņemta pret sevi. No kurienes uzradusies šāda doma?
Un tad man kaut kas iešaujas prātā.
Ross. Tas apdrošināšanas statistiķis, ar kuru es iepazinos tajā briesmīgajā ballītē, kad Eds un Davina nozuda. Es apkopoju statistikas datus, lai secinātu, cik ilgs būs cilvēku mūžs un cik daudzi mirs aizrijoties vai pirms sešdesmit gadu vecuma iedzīvosies leikēmijā. Ļoti iepriecinoši, es zinu, taču apdrošināšanas nolūkiem tas ir ļoti svarīgi.
Tā nu es palūdzu Edam viņa telefona numuru. Un jā, Rosam nākamajā dienā bija brīvs laiks. Kā būtu ar pusdienām viņa klubā?
– Šos skaitļus ir apkopojis kāds mans klients, – es saku, pasniegdama Rosam papīra lapu, kad mēs apsēžamies pie galda, kas klāts ar iestīvinātu, baltu galdautu, un mums līdzās sāk mīņāties viesmīlis. – Viņš… nu, viņš sēž cietumā par slepkavību.
Ross uzmet man pārsteiguma pilnu skatienu.
– Un jūs domājat, ka viņš nav vainīgs?
– Patiesībā jūs būtu pārsteigts, ja viņu sastaptu.
Mēs apklustam. Viesmīlis salej mums vīnu. Tikai vienu glāzi, es sev piekodinu. Šķiet, pēdējā laikā esmu sākusi dzert vairāk nekā parasti, un tas nenāk par labu ne manām koncentrēšanās spējām, ne kaloriju patēriņam, taču Edam patīk katru vakaru iedzert pa pāris glāzēm, un būtu nepareizi to nedarīt kopā ar viņu.
– Man jāzina, uz ko attiecas šie skaitļi, – es visai izmisīgi saku. – Džo prot labi rēķināt.
– Džo? – Ross savelk uzacis.
– Mēs savus klientus bieži vien uzrunājam vārdā, – es steidzos paskaidrot, atgādinādama sev, ka patiesībā Džo man ir licis saukt viņu par Tomasa kungu, kamēr nebūšu atminējusi viņa mīklu. – Viņam ir kaut kāda kaite. Dažās jomās viņš ir ļoti pedantisks, un tomēr viņam ir grūti sarunāties ar cilvēkiem. Viņam patīk izteikties mīklaini, un šī… nu, šī ir viena no viņa mīklām.
Pamanu, ka Rosa acīs iemirdzas ziņkāre.
– Es to vēl papētīšu. – Puisis runā tik nomierinoši, ka man gandrīz uznāk vēlēšanās viņu apskaut. – Man vajag dažas dienas laika, un es ar jums sazināšos.
Un tā viņš arī izdara.
– Dažādas ūdens temperatūras, boileru modeļi un to ražošanas datumi, – Ross starodams pavēsta. – Un, ja nekļūdos, tad šīs sakarības ir ļoti nozīmīgas. Es šos datus parādīju kādam pazīstamam inženierim – neuztraucieties, es viņam nepateicu, no kurienes tie nākuši. Viņš teica, ka tā pavisam noteikti esot sistēma. Tad man kaut kas ienāca prātā, un es nedaudz parakņājos pa mūsu arhīvu.
Viņš sniedz man avīžu izgriezumu. Tas ir no The Times, datēts ar to laiku augustā, kad es gatavojos kāzām. Tas bija satraucošs laiks, un toreiz es droši vien nelasīju avīzes tik rūpīgi kā parasti.
Bojāti boileri izraisa skandālu
Es lasu aizvien aizrautīgāk.
– Tātad, – es paziņoju, apkopodama sev priekšā noliktā raksta saturu, – pastāv aizdomas, ka vairāki pēdējo desmit gadu laikā ražotie boileri ir bijuši nekvalitatīvi. Līdz šim septiņi pircēji ir iesnieguši sūdzības par temperatūras izmaiņām, kas ir novedušas pie traumām. Tiek veikta izmeklēšana, taču pārtraukt konkrēto modeļu ražošanu nav plānots.
Ross pamāj.
– Sūdzējušies ir septiņi klienti, taču viņu noteikti ir vairāk.
– Bet tas taču notiek jau daudzus gadus. Kāpēc neviens līdz šim nebija to aptvēris?
– Tas nenotiek ātri. Cilvēki tikai pēc zināma laika ievēro, ka pastāv noteikta sistēma.
Protams. Arī juristi mēdz kaut ko palaist garām, bet es nedrīkstu tā darīt.
– Es sapratu, kas tie par skaitļiem, – es paziņoju, nākamajā dienā ienākdama apmeklētāju telpā.
Jocīgi, ka pamazām sāku pie tā pierast. Pat dubultās durvis un restes jau šķiet pavisam pazīstamas. To pašu var sacīt arī par mana klienta šķietami nevērīgo pozu. Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš atlaižas krēslā un ar tumšajām acīm cieši skatās manī. Šim vīrietim ir trīsdesmit gadu. Gluži tāpat kā Edam. Mana vīra dzimšanas diena bija pirms dažām nedēļām. Un tomēr es jūtos tā, it kā man būtu darīšana ar negantu pusaudzi.
Viens nu man ir skaidrs. Es vairs nekad sev neļaušu kavēties tādās muļķīgās iedomās.
– Jūs sapratāt, kas tie ir par skaitļiem? – Džo Tomass izskatās nedaudz aizkaitināts. – Patiešām?
– Es zinu par tiem boileriem. Par tiesas prāvu. Jūs gribat teikt, ka par Sāras nāvi ir atbildīgs boileru ražotājs. Jūs teicāt, ka pēc pusstundas ūdens izrādījās karstāks, nekā bijāt gaidījis. Jūsu boilers bija bojāts. Tas ir jūsu aizstāvības, pareizāk sakot, pašaizsardzības, pamats.
Viņš jautājoši piešķiebj galvu, kā apsvērdams manus vārdus.
– Bet es taču jums jau teicu, ka pašaizsardzība nav uzskatāma par pietiekamu iemeslu attaisnošanai.
– Var gan, ja jums gadās īstais advokāts, – es atcērtu.
– Apsveicu! – Dažu sekunžu laikā Džo Tomasa vilšanos ir aizstājis smaids. Viņš sniedzas man pretī, kā gribēdams paspiest man roku.
Es izliekos to neredzam. Esmu dusmīga. Un arī satraukta.
– Kāpēc jūs jau uzreiz nevarējāt man pateikt, kas tie par skaitļiem? Tā mēs varētu ietaupīt daudz laika.
– Es jums jau teicu – man vajadzēja uzdot jums šīs mīklas, jo gribēju noskaidrot, vai esat pietiekami attapīga, lai ķertos pie manas lietas. Man ir vajadzīgs kāds, kurš ir manā līmenī. Kāds, kurš kaut ko sajēdz.
Paldies tev, Ros, es nodomāju. Paldies.
Tad Džo atgāžas krēslā, uzsit sev pa augšstilbiem un vēlreiz iesmejas.
– Un jūs to paveicāt, Lilij. Visu cieņu! Jūs esat nolīgta.
Nolīgta? Biju domājusi, ka tas jau ir noticis.
– Jūs vēl aizvien neesat man pateicis, kas īsti notika. – Es runāju vēsi, lai nospraustu robežu starp sevi un viņu. – Man ir apnicis niekoties, – es piebilstu. – Ja gribat, lai es jūs pārstāvu, man par jums jāzina viss. Vairs nekādu mīklu. Nekādu spēlīšu. Tikai skaidri fakti. Piemēram, kāpēc jūs vienmēr gatavojāt vakariņas? Kāpēc jūs parasti laidāt vannā ūdeni? – Es dziļi ievelku elpu. – Vai Sārai bija taisnība, kad viņa apgalvoja savai ģimenei, ka jūs viņu kontrolējat?