– Par ko tu runā? – Viņa tvēriens kļuva aizvien ciešāks.
Karla juta, ka nobīstas aizvien vairāk.
– Par to krāsu uz jūsu apkaklītes, – viņa nočukstēja.
Lerijs aši palūkojās lejup un noslaucīja sarkano traipu. Vīrieša elpa bija tik tuvu, un Karla varēja sajust, kā viņa mute ož pēc viskija. Reizēm mamma neēda vakariņas, lai viņas varētu atļauties nopirkt Lerijam viskiju. Tas bija svarīgi. Vīrietim vajadzēja justies mīļi gaidītam. Viskijs un dejas. Un par to tika samaksāta īre. Un elektrības rēķins. Lerijs atkal bija samaksājis par telefonu. Tas ir tā vērts, cara mia. Tici man.
– Ha! – Tad Lerija seja pievirzījās vēl tuvāk. Karla varēja redzēt spalvas viņa nāsīs. – Ļoti atjautīgi, – viņš noteica, steidzīgi soļodams pa ietvi un vilkdams viņu sev līdzi. – Ja jau tu esi tik gudra, Karla, tad varbūt pasaki, kādu mazu dāvaniņu es tev varu nopirkt, lai mums nav jāstāsta tavai mātei, kas šodien notika.
Atceries, Čārlijs pačukstēja, atceries to filmu?
Protams. Aizvakar Karla un mamma bija skatījušās televīzijas filmu. Bija jau vēls, un Karla nebija varējusi iemigt, tāpēc viņa bija izlavījusies no gultas un saritinājusies uz dīvāna pie mammas. Filma bija par puiku, kurš bija redzējis, kā kāds pāris apzog veikalu. Pāris par klusēšanu bija iedevis viņam naudu.
Tas ir tāpat, Čārlijs čukstēja. To sauc par šantāžu.
– Vai tā ir šantāža? – Karla noprasīja.
Uz Lerija sejas sāka parādīties sīkas ūdens lāsītes.
– Izbeidz muļķoties. Ko tu gribi?
Tas bija viegli. Karla sniedza viņam Čārliju.
– Izārstē viņu.
Lerijs sarauca pieri.
– Kas tas tāds?
– Mans kāpurs. Kāds viņam nodarīja pāri.
Lerija tvēriens atkal kļuva ciešāks.
– Es tev nopirkšu visu, ko vien vēlies, ja tu turēsi muti ciet.
Visu? Karla sajuta satraukuma trīsas.
– Lūk, kā mēs rīkosimies. – Tvēriens vilka viņu atpakaļ uz automašīnu. – Es tevi aizvedīšu uz mājām. Un pa ceļam mēs apstāsimies pie rotaļlietu veikala. Es pateikšu tavai mātei, ka atradu tevi pēc stundām klīstam pa ielām un nopirku tev dāvanu. Un par to tu vispār neko neteiksi. Dzirdēji? Neko. Tu taču negribi apbēdināt savu māti, vai ne?
Karla apņēmīgi papurināja galvu tā, ka matu cirtas piekrītoši iesitās viņai sejā.
Lerijs atvēra automašīnas durvis.
– Ārā! – Tas tika sacīts sievietei ar dzelteni baltajiem matiem, kura atradās priekšējā sēdeklī.
– Bet, Lerij, ko…
– Es teicu – ārā.
Lerijs pabrauca atpakaļgaitā tik sparīgi, ka viņa automašīna atsitās pret akmens stabu ielas malā. Braucot uz mājām, viņš nespēja vien beigt lādēties, it kā vainīga būtu Karla, nevis viņa paša nepacietība.
– Tu viņu atradi. Tu atradi manu dārgumiņu, – māte žēli iesaucās, kad abi pārradās mājās. – Es tā uztraucos. Pie skolas vārtiem viņas nebija, es nodomāju, ka viņa jau aizgājusi, un…
Karla klusi aizlavījās uz savu istabu, lai netraucētu mātei apskaut Leriju. Viņas somā bija jauns Čārlijs – vecā Čārlija aizvietotājs.
Mācītājs bija kļūdījies. Lai kādu atdzīvinātu, nemaz nebija jāgaida trīs dienas.
Pietika ar trim stundām.
Man sāp galva.
Es nespēju skaidri domāt.
Dažreiz man šķiet, ka esmu par piecpadsmit gadiem jaunāka.
Dažreiz man šķiet, ka manis te vispār nav, ka es no augšas skatos uz visu, kas turpina notikt.
Varbūt augšāmcelšanās patiešām pastāv.
Bet ne jau tādā veidā, kā mums māca baznīcā.
Varbūt tā ir iespēja visu izdarīt vēlreiz. Nu jau pareizi.
Vai arī tā nesakarīgi tērgā mirstoša dvēsele.
Dvēsele, kura vairs nekad neatgriezīsies.
VIENPADSMITĀ NODAĻA
Džo Tomass, kuram 1998. gadā tika piespriests mūža ieslodzījums, grasās pārsūdzēt savu sodu par slepkavību. Tomass apgalvo, ka viņa draudzenes Sāras Evansas nāves iemesls ir bojāts boilers.
Uzzinājuši šo jaunumu, Evansas jaunkundzes vecāki sacīja, ka jūtas satriekti. ”Tas cilvēks mums atņēma mūsu mazo meitiņu,” teica Džofs Evanss, piecdesmit četrus gadus vecs skolotājs no Eseksas. ”Viņš ir pelnījis sapūt ellē.”
Piecdesmit trīs gadus vecajai Evansa kundzei patlaban tiek veikta ķīmijterapija, jo viņai ir krūts vēzis.
Uzmanīgi izlasījis rakstu šīsdienas Times otrajā lappusē, mans priekšnieks skaļi ievelk elpu.
– Tā! Viņi jau ir sākuši kaukt pēc tavām asinīm. Vai esi pārliecināta, ka viņu kāds būs ar mieru pārstāvēt tiesā?
– Pilnīgi. Tonijs Gordons ir piekritis to darīt bez atlīdzības, tieši tāpat kā mēs. Viņš apgalvo, ka šī lieta varētu izrādīties valstiski nozīmīga.
Mans priekšnieks domīgi saviebjas.
– Es negribu, lai to dara kāda sieviete, – Džo bija stingri paziņojis. – Tā nav nekāda necieņa. Var jau būt, ka zvērinātajiem patīk noskatīties, kā sieviete cienīgi staigā apkārt, un iztēloties, kas viņai ir zem kleitas, taču viņus spēj ietekmēt vienīgi vīrieša argumenti.
Es novaldījos, lai neko nepateiktu.
– Esmu vairākas reizes redzējusi, kā viņš darbojas tiesā, – es apgalvoju savam klientam. – Tonijs spēj ietekmēt cilvēkus.
Turklāt ir labi, ka viņš ir izskatīgs, savā ziņā pat līdzīgs Ričardam Bērtonam. Viņš prot likt sieviešu dzimuma zvērinātajām sajusties tā, it kā viņas tiesas zālē būtu vienas, bet vīriešu dzimuma zvērinātajiem justies pagodinātiem, ka tieši viņiem ir uzticēta uz apsūdzēto sola nosēdinātā cilvēka dzīvība.
Ja paveiksies, viņš dabūs gatavu šo triku. Cik var noprast, tad mums vispirms jāiesniedz apelācijas lūgums Krimināllietu pārskatīšanas komisijai. Ja tiks nolemts, ka pārsūdzības pamatojums ir pietiekams, lieta tiks nosūtīta uz arbitrāžu. Tonijs teica: ja tur tiks atļauts lietu pārsūdzēt, mēs to darīsim. Tikmēr viņš ir gatavs vispirms ”pamatīgi pastrādāt ar lāpstu”, lai ietaupītu laiku. Šobrīd lietas tiesā tiek izskatītas ļoti ātri. Mums ir pienācīgi jāsagatavojas.
Es atgriežos pie sava rakstāmgalda, lai turpinātu rakstīt piezīmes Tonijam. Šajā kabinetā man ir jāsēž ar vēl vienu nesen eksāmenu nokārtojušu advokātu jeb jauniņo, kā mūs mēdz dēvēt, taču mans kolēģis, jauneklis, kurš nupat pabeidzis Oksfordu, ir saslimis stresa dēļ.
Jurisprudences jomā tas notiek bieži. Ir tik viegli kļūdīties, pievilt klientus un savu firmu. Mums visu laiku ir jābaidās par to, ka varam tikt iesūdzēti tiesā par kādu nejaušu kļūdu. Es atceros, ko mums pirmajā studiju gadā sacīja viens no pasniedzējiem: ”Ticiet vai ne, taču likums ne vienmēr ir taisnīgs. Daži pamanās tikt cauri sveikā. Citi nonāk cietumā par noziegumiem, ko nav izdarījuši. Un zināma daļa šo šķietami nevainīgo cilvēku jau iepriekš nav tikuši notiesāti par kādu noziegumu. Tāpēc varētu sacīt, ka beigās viss nonāk līdzsvarā.”
Noliekdamās pār savu datoru, es to visu jau zinu. Un tomēr manas dumpīgās domas atgriežas pie Eda.
– Varbūt mēs varētu sarīkot viesības ar vakariņām? – es ieminējos viņdien pie vakariņu galda. Mans vīrs, ar kuru esmu precējusies gandrīz divus mēnešus, atrāva skatienu no ēdiena paplātes. Tieši tā. Mēs esam sākuši ieturēt vakariņas pie televizora. Eda mātei tas nepavisam nepatiktu.