Eds pienāk pie manis un uzliek plaukstas man uz gurniem.
– Mēs ar Davinu iedzērām pa glāzei un patērzējām, – viņš lūdzoši saka. – Nekā vairāk tur nebija.
Man acīs ir asaras.
– Vai tu mani apprecēji, lai viņai atriebtos, Ed?
– Nē. Es tevi apprecēju tāpēc, ka… tāpēc, ka tu esi laba, gādīga un skaista…
– Skaista? Nu man ir skaidrs, ka tu melo.
– Nemeloju vis. – Viņš satver mani aiz pleciem. – Godīgi sakot, savā ziņā tu esi tik pievilcīga tieši tāpēc, ka pati nemaz neapjaut, cik skaista esi.
– Es esmu resna! – es izgrūžu.
– Nē. Tev ir sievietes augums. Tu esi īsta sieviete. Bet daudz svarīgāks ir tas, ka tev ir skaista dvēsele. Tev ir svarīgi, lai pasaulē viss būtu kā nākas.
Ja vien viņš zinātu, es nodomāju, kad Eds mani maigi noskūpsta.
Vai tad viņam nav tiesību to zināt?
Vai es viņam ticu, kad viņš apgalvo, ka starp viņu un Davinu nekā nav?
Vai man ir tiesības kaut ko jautāt, ja es no viņa esmu tik daudz slēpusi?
Un tieši tikpat svarīgi ir pavaicāt: kurš gan var godīgi pasludināt, ka Džo Tomass ir vai nav vainīgs, ja mēs visi lielākā vai mazākā mērogā esam spējīgi izdarīt kaut ko ļaunu?
Kamēr guļu Eda apskāvienos, pie durvīm kāds piezvana. Man gandrīz izdevās, es sev saku. Tā bija godīga mīlēšanās starp vīru un sievu. Nu, vismaz mīļums tas bija noteikti…
Zvans atskan vēlreiz. Ietinusies rītakleitā un uzmetusi skatienu pulkstenim (vai tiešām jau ir desmit?), es dodos pie durvīm. Tur stāv skaista sieviete ar stirnas acīm. Viņa ir ģērbusies melni oranžā zīda kleitā. Pār viņas pleciem krīt tumšas cirtas. Joprojām tik cītīgi prātoju par Edu un sevi, ka tikai pēc brīža aptveru, kas viņa ir.
– Lūdzu, piedodiet, – Frančeska saka. – Man atkal jāstrādā, un nav neviena cita, kam palūgt.
Mazā Karla jau ir iebrāzusies pa durvīm, it kā viņa te dzīvotu. Viņa danceniski lēkā.
– Vai mēs varam pagatavot kaut ko ēdamu kā toreiz? – meitene melodiski noprasa.
Protams, ka tas ir traucējoši. Brīdinājuma zvans manā prātā liek noprast: jo ilgāk es to pieļaušu, jo vairāk tas kļūs par ieradumu. Un man vēl ir jāstrādā. Kamēr mēģinu izdomāt kādu aizbildinājumu, pienāk Eds. Viņam rokā ir telefons, un viņš izskatās satriekts.
– Zvanīja Davinas draugs. Viņa ir aizvesta uz slimnīcu. Astmas lēkme. To liliju dēļ.
– Vai viss ir kārtībā?
– Jā, bet ir noprotams, ka varējis būt daudz ļaunāk.
Man par kaunu jāatzīst, ka līdz ar atvieglojumu mani uz mirkli pārņem arī nožēla. Tad advokāta gars mudina mani sākt aizstāvēties.
– Tev vajadzēja man pateikt, ka viņai ir alerģija pret ziedputekšņiem, kamēr es vēl nebiju salikusi tās puķes vāzēs. Tu taču to noteikti zināji, vai ne?
Viņš parausta plecus.
– Biju aizmirsis un atcerējos tikai tad, kad tas jau bija noticis.
Pagājušās nakts tuvība strauji gaist. Pēkšņi mēs atkal pamanām, ka mazā meitenīte dejo, bet Frančeska nepacietīgi gaida pie durvīm.
– Karlas mātei šodien jāstrādā, – es klusi saku. Eds pamāj. Var redzēt, ka viņš jūtas tikpat atvieglots kā es. Mums abiem ir vajadzīga atelpa vienam no otra. Šī mazā meitene ar melnajām cirtām un biezajām uzacīm ir tieši tas, kas vajadzīgs. Mēs atkal varam tēlot mammīti un tētiņu.
– Viss ir kārtībā, – Eds saka, pagriezdamies pret Frančesku. – Mēs labprāt jums izpalīdzēsim. Karla mūs nemaz neapgrūtina. Itin nemaz.
DIVPADSMITĀ NODAĻA
– Vai es drīkstu izlaizīt bļodu? Lūdzu! Lūdzu! – Karla lūdzās, jau turēdama koka karoti pusceļā starp lūpām un burvīgi smaržojošo olu, miltu, sviesta un cukura maisījumu. Mamma nekad neļāva viņai neko nogaršot, kamēr tas nebija izcepts, taču Karlai bija nojauta, ka Liliju varētu pierunāt. Dažreiz vienkārši vajadzēja izvēlēties īsto pieeju.
– Lūūūdzu?
– Protams! – Lilija stāvēja viņai līdzās, apsējusi punktainu, sārti baltu priekšautu. – Kad es biju tavā vecumā, mēs ar brāli arī vienmēr tā darījām.
Mmm. Cik garšīgi!
– Ne jau tik daudz, citādi tev kļūs nelabi! – Lilija maigi pieskārās viņas rokai.
Karla uzmeta lūpu tieši tā, kā mēdza darīt mamma, kad Lerijs pateica, ka atkal varētu nokavēties. Tad viņa atcerējās, ka dažreiz Lerijam tas šķita kaitinoši. Viņa negribēja sakaitināt Liliju.
– Kā sauc jūsu brāli? – viņa noprasīja, cerēdama mainīt sarunas tematu.
Iestājās saspringuma pilns klusums. Lilija ielika kūku cepeškrāsnī. Karla labi sajuta šo brīdi. Tas līdzinājās mirklim, kas šķīra uz plates uzlikto adatu no mūzikas skaņām. Eds, kurš ar sakrustotām kājām bija sēdējis uz grīdas un skicējis, nolika ogles stienīti. Lilija ilgi un cītīgi iegrozīja kūku cepeškrāsnī un tad atgriezās pie galda. Viņas seja bija sarkana. Cepeškrāsns noteikti bija ļoti sakarsusi.
– Viņa vārds bija Daniels.
Karla pazina šo melodisko balss toni. Mamma tā mēdza runāt, teikdama kaut ko ļoti svarīgu, taču nevēlēdamās, lai Karla sāktu viņu izprašņāt. ”Tavs vectēvs vairs negrib mani redzēt.” Vai arī: ”Varbūt kādu dienu tu varēsi viena pati aizbraukt uz Itāliju. Tava vecmāmiņa gribētu ar tevi iepazīties.”
Angļu valoda bija ļoti dīvaina. Kaut gan Karla nevarēja ciest skolu, viņa ļoti cītīgi mācījās gramatiku. Viņai tā patika. Tā izklausījās pēc dziesmas. Miega dziesmas, ko mamma dažreiz mēdza viņai dziedāt itāliski.
Skolā viņi tagad mācījās darbības vārdu laikus. Tagadne. Pagātne. Nākotne. Viņa iet pa ielu. Viņš gāja pa ielu. Manu brāli sauc Daniels. Mana brāļa vārds bija Daniels. Tas nozīmēja, ka Lilijas brālis noteikti bija mainījis vārdu. Skolā viņi bija lasījuši stāstu par kādu, kurš bija tā izdarījis.
– Kā viņu sauc tagad?
Eda ogles stienītis atkal sāka ātri skrāpēties, taču Lilija bija no jauna pagriezusies pret cepeškrāsni, ar muguru pret Karlu.
– Es vairs negribu runāt par viņu. – Sievietes balss negaidot bija kļuvusi dusmīga.
Karlas mute vienā mirklī kļuva sausa. Sviesta, miltu un cukura saldums bija pagaisis. Un tomēr tai pašā laikā viņa sajuta satraukuma trīsas. Tā mēdza gadīties, ja notika kaut kas slikts – bet ar kādu citu.
– Vai kāds nodarīja viņam pāri? – Karla atcerējās nabaga Čārliju ar saplosīto kažoku līdzās nepareizi uzrakstītajam vārdam ZAGGLE.
– Manuprāt, šodien jau pietiks uzdot jautājumus. – Eds piecēlās. – Nāc paskaties, Karla. Ko teiksi?
Uz papīra uzzīmētā meitene bija tieši tāda pati kā viņa! Meitene lika pie lūpām karoti ar kūkas mīklu. Viņas acis mirdzēja. Un vienlaikus viņa izskatījās nedaudz skumja. Kā gan Eds varēja zināt, ka klusībā viņa vēl aizvien skuma pēc Čārlija? Jaunais Čārlijs smaržoja citādi. Viņš nemīlēja Karlu tikpat stipri kā īstais Čārlijs. To varēja just.
– Kur ir Lilija? Viņa te nemaz nav uzzīmēta.
Lilijas smiekli izklausījās dobjāki nekā parasti. Viņa vienmēr mēdza smieties spalgi un melodiski.
– Par to tu vari neuztraukties, Karla. Es pie tā jau esmu pieradusi.
Karlai pēkšņi kļuva neomulīgi. Vai tad arī mamma nemēdza runāt tāpat, kad Lerijs nokavējās vai vispār neatnāca? Es pie tā jau esmu pieradusi. Esmu pieradusi, ka tava sieva ir pirmajā vietā. Par mani tu vari neuztraukties.
– Izbeidz, – Eds klusi noņurdēja. – Ne jau bērna klātbūtnē.
Karla jau grasījās iebilst, ka nav nekāds bērns, taču Eds iegrūda zīmējumu viņai rokās.
– Ja gribi, vari to paturēt sev.
Patiešām? Tas piederēja viņai? Karla nolēma, ka to ieliks tajā īpašajā kastē, kur jau bija noglabājusi pirmo Eda dāvināto zīmējumu. Viņa noteikti bija Edam iepatikusies.