– Es esmu Džo Tomass, – viņš saka, atlaizdams manu roku. – Paldies, ka atnācāt.
– Lilija Makdonalda, – es atbildu. Priekšnieks ir piekodinājis, lai nosaucu gan vārdu, gan uzvārdu. (”Kaut gan tev ir jāuzvedas atturīgi,” viņš sacīja, ”tu nedrīksti izrādīt pārākumu. Tas ir ļoti smalks līdzsvars, kas jāievēro gan advokātam, gan klientam.”)
Redzu, ka Džo Tomasa sejā parādās klusa apbrīna. Es vēlreiz nosarkstu, kaut gan nu jau vairāk no mulsuma, nevis no bailēm. Tajos retajos gadījumos, kad esmu izpelnījusies uzmanību, es nekad neesmu zinājusi, kā reaģēt. It īpaši tagad, kad tas ir tik acīmredzami nepiedienīgi. Man tā arī nav izdevies atbrīvoties no ņirdzīgās balss prātā, kas mani kaitina jau kopš skolas gadiem. Resnā Lilija. Milzene. Muca. Ņemot vērā to visu, es joprojām nespēju noticēt, ka man pirkstā ir laulības gredzens. Pēkšņi atmiņā ataust aina: Eds gultā mūsu medusmēnesī Itālijā. Caur glāsmaini baltajiem slēģiem ieplūst silti saules stari. Mans jaunais vīrs atver muti, lai kaut ko sacītu, un tad aizgriežas prom no manis…
– Nāciet man līdzi, – viens no apsargiem noskalda, un es atkal atgūstos.
Kopā ar Džo Tomasu aizsoļoju pa gaiteni. Garām vīriešiem, kuri vērīgi noskatās. Garām tam, kurš tīra zelta zivtiņu akvāriju ar rūpību, kas citos apstākļos varētu likties aizkustinoša. Uz telpu, pie kuras durvīm ir uzraksts ”Apmeklētājiem”. Tā ir maza. Pa aizrestoto logu var redzēt betonētu pagalmu. Telpā viss ir pelēks: galds, metāla krēsli tam abās pusēs, sienas. Ir tikai viens izņēmums: plakāts, kurā attēlota varavīksne. Zem tās ar lieliem, purpursarkaniem burtiem uzrakstīts vārds ”cerība”.
– Es būšu tepat aiz durvīm, – apsargs paziņo. – Vai neiebilstat?
Katrā viņa vārdā ir manāma nepatika. Šķiet, tā ir vērsta pret mums abiem.
– Cietuma darbiniekiem nepatīk advokāti, – priekšnieks mani bija brīdinājis. – Viņi domā, ka mēs jaucamies tur, kur nevajag. Tu jau saproti – mēs cenšamies izpestīt ieslodzītos pēc tam, kad policijai un prokuratūrai ir nācies liet asinis, sviedrus un asaras, lai viņus vispār dabūtu aiz restēm.
Jā, tas izklausās saprotami.
Džo Tomass jautājoši uzlūko mani. Es saņemu drosmi un arī paskatos uz viņu. Kaut arī esmu gara auguma, viņš ir garāks par mani.
– Sarunas parasti notiek cietuma darbinieku uzraudzībā, tomēr nav teikts, ka viņiem tās jānoklausās, – mans priekšnieks bija piebildis. – Ja telpā nav neviena cietuma darbinieka, ieslodzītie mēdz runāt atklātāk. Katrā cietumā tas ir citādi. Ir vietas, kur šādas iespējas nemaz nav.
Šajā cietumā ir.
Jā, es iebilstu, man gribas teikt, lūdzu, palieciet tepat kopā ar mani.
– Ļoti labi, paldies.
Tā nav mana balss. Te runā kāda drosmīgāka, vairāk piedzīvojusi sieviete.
Izskatās, ka cietuma darbinieks grasās paraustīt plecus, kaut gan patiesībā viņš to nemaz nedara.
– Kad būsiet beigusi, pieklauvējiet pie durvīm.
Tad viņš mūs atstāj.
Divatā.
CETURTĀ NODAĻA
Laiks vilkās lēni. Karla nodomāja: kopš rīta, kad viņa bija redzējusi, kā zeltmatainā, resnā sieviete uz viņu skatās, bija pagājis tik ilgs laiks. Vēders no izsalkuma ierūcās. Drīz taču noteikti bija jābūt pusdienlaikam, vai ne?
Viņa nomākti skatījās uz klases pulksteni. Lielais rādītājs bija uz desmitiem, bet mazais – uz divpadsmitiem. Vai tas nozīmēja, ka tagad bija desmit minūtes pāri divpadsmitiem vai divpadsmit minūtes pāri desmitiem? Vai arī pulkstenis rādīja kaut ko pavisam citu? Mamma vienmēr mēdza sacīt: ”Šajā zemē viss ir citādi.”
Karlas skatiens slīdēja pār citiem soliem. Uz katra no tiem atradās zaļš kāpurs, piebāzts ar zīmuļiem, flomāsteriem un pildspalvām ar īstu tinti. Viņa no visas sirds ienīda savu lēto plastmasas penāli ar rāvējslēdzēju, kas vienmēr ieķērās. Tajā bija tikai lodīšu pildspalva, jo mamma neko vairāk nevarēja atļauties. Nebija jābrīnās, ka neviens negribēja ar Karlu draudzēties.
– Karla! – Viņa satrūkās, izdzirdējusi skolotājas balsi. – Varbūt tu vari mums to pateikt! – Skolotāja norādīja uz vārdu, kas bija uzrakstīts uz tāfeles. – Kā tu domā, ko tas nozīmē?
P-U-N-K-T-U-Ā-L-S? Tādu vārdu viņa vēl nekad nebija redzējusi, kaut gan katru vakaru sēdēja gultā un lasīja ”Vārdnīcu bērniem”. Viņa jau bija tikusi līdz burtam C. Cepure. Cinis. Ciparnīca. Karlai zem spilvena bija palikta burtnīca, kurā viņa bija rūpīgi ierakstījusi, ko nozīmēja katrs vārds: tam līdzās uzzīmējusi nelielu attēlu, lai šo nozīmi neaizmirstu.
Cepure – tas bija viegls vārds. Ciparnīca – tas bija jau grūtāk.
– Karla! – Skolotājs balss ieskanējās asāk. – Vai tu atkal esi aizsapņojusies?
Apkārt noskanēja smiekli. Karla nosarka.
– Viņa nezina, – noskandēja viņai aiz muguras sēdošais puika, kura mati bija burkānu krāsā. Un tad nedaudz klusāk, lai skolotāja to nesadzirdētu: – Spalvainā Karla Spagoleti nezina!
Smiekli kļuva skaļāki.
– Kevin, – skolotāja norāja, taču ne tādā pašā asā balsī, kādā pirmīt bija runājusi ar Karlu. – Ko tu teici? – Tad viņa no jauna apsviedās un ar skatienu ieurbās Karlā, kura sēdēja otrajā solā. Viņa bija tur apsēdusies, lai varētu visu labāk iemācīties. Tie, kuri sēdēja pašā aizmugurē, nemitīgi traucēja stundas un tomēr vienmēr tika cauri sveikā. – Izlasi šo vārdu pa burtiem, Karla. Kāds ir pirmais burts?
– P. – To viņa zināja. Tad U. Un tad…
– Runā taču, Karla.
– Punkūka, – viņa skaļi atbildēja.
Spiedzieni un smiekli klasē kļuva apdullinoši skaļi.
– Mājās es esmu tikusi tikai līdz burtam C, – viņa mēģināja iebilst. Veltīgi. Viņas balsi apslāpēja ne vien zobgalības, bet arī skaļais zvans. Visapkārt tūlīt sacēlās jezga. Tika novāktas grāmatas un šļūkātas kājas. Skolotāja kaut ko runāja par jauniem noteikumiem pusdienu pārtraukuma rotaļu laikā.
Pusdienlaiks? Tātad pulkstenis rādīja desmit minūtes pāri divpadsmitiem, nevis divpadsmit minūtes pāri desmitiem! Karla ieelpoja mieru. Klase bija palikusi tukša.
Puika ar burkānu krāsas matiem uz sola bija atstājis savu zaļo kāpuru. Tas viņai pamirkšķināja. Čārlijs, kāpurs sacīja, mani sauc Čārlijs.
Gandrīz neuzdrošinādamās elpot, Karla uz pirkstgaliem pielavījās pie sola un noglāstīja kāpura vilnu. Tad lēni (bailīgi lēni) aizbāza Čārliju aiz blūzes. Mamma bija teikusi, ka viņa ir ”gandrīz gatava” savam pirmajam krūšturim. Pagaidām viņai vajadzēja iztikt ar krekliņu. Tomēr aiz tā varēja kaut ko noslēpt. Arī mamma bieži vien slēpa papīra naudu ”ārkārtas gadījumiem”.
– Tagad tu piederi man, – Karla nočukstēja, pārvilkdama jaku pāri krekliņam. – Viņš tevi nav pelnījis.
– Ko tu te dari? – Pa durvīm pabāza galvu kāda skolotāja. – Tev vajadzētu būt skolas ēdnīcā. Tūlīt pat ej turp.
Karla izvēlējās vietu tālāk prom no pārējiem bērniem, apzinādamās, ka viņai azotē ir ieritinājies Čārlijs. Izlikdamās nedzirdam ierastās ļaunās piezīmes (”Vai tad tu neesi paņēmusi līdzi pati savus spageti, Karla?”), meitene nesteidzīgi izēda bļodiņu ar cietu gaļu. Beidzot, kad pienāca laiks doties uz rotaļu laukumu, viņa aizgāja uz pašu tālāko galu, apsēdās uz asfalta un mēģināja izlikties neredzama.