Ir skaidrs, ka Džo Tomass ir īsts kontroles maniaks, taču tas vēl nenozīmē, ka viņš ir slepkava. Vai tad man pašai katru rītu pirms došanās uz darbu nav jāizmazgā grīda? Vai tad tā nav mana ikdienas rituāla sastāvdaļa? Danielam vajadzēja ļoti precīzi ielocīt gultas palagu stūrīšus. Mans priekšnieks vienmēr pakarina mēteli pie kabineta durvīm pavisam īpašā veidā. Džo Tomasam patīk nolikt savu papīra lapu precīzi galda vidū starp mums. (Viņš jau ir man pateicis, ka labprāt gribētu tikt pie kārtīga bloknota, taču cietumā tādu lietu trūkst.)
– Jums viss jāizdara pēc sava prāta, – es klusi saku, – jo tad nekas nevar noiet greizi.
Viņš nikni paglūn uz mani.
– Nu un tad?
– Ir jau labi. Es saprotu.
Viņš skatās uz mani tik cieši, it kā vēlētos, lai es novēršos. Ja es to izdarīšu, viņš nodomās, ka esmu to pateikusi tikai tāpēc, lai pamudinātu viņu man uzticēties. Tomēr kaut kas vēl aizvien nedod man mieru.
– Ja jau tas boilers bija bojāts, kāpēc jūs to neatklājāt nākamajā reizē, kad grasījāties to izmantot?
– Tāpēc, ka tad jau biju arestēts, vai jums tā nešķiet?
Es nu gan esmu muļķe.
– Un tie, kuri ievācās jūsu dzīvoklī pēc jums? Vai tad viņi nepamanīja, ka ūdens ir verdošs?
Viņš parausta plecus.
– Cik sapratu, tad viņi pārbūvēja visu vannas istabu un nomainīja arī boileru. Arī jūs taču darītu tāpat, ja tur kāds būtu nomiris, vai ne?
– Un kad tad jūs sapratāt, ka boilers varētu būt bojāts?
– Pirms pāris nedēļām kāds man atsūtīja šos skaitļus pa pastu. Tur bija viens vienīgs vārds – boilers.
– Kas jums tos atsūtīja?
– Nezinu. Bet es labi saprotu skaitļus. Šo to papētīju cietuma bibliotēkā un nospriedu, ka tieši tas man ir vajadzīgs. – Viņa acis mirdz. – Šoreiz viņiem būs man jānotic. Ne jau es esmu vainojams Sāras nāvē.
Džo Tomass paskatās uz mani, un viņa balss iedrebas. Es apdomājos. Augstskolā mums mācīja, ka gan advokāti, gan noziedznieki bieži vien saņem anonīmas norādes. Parasti no cilvēkiem, kuri uz kādu tur ļaunu prātu vai vēlas panākt kaut ko konkrētu. Vai varētu būt, ka uzradies kāds boileru ražošanas jomā strādājošais, kurš vēlas, lai uzvarētu taisnība?
Es pieceļos.
– Uz kurieni jūs iesiet? – Džo Tomasa lūgums izskan gandrīz bērnišķīgi. Viņš ir izbijies. Es atceros mazo itālieti ar biezajām, melnajām cirtām un uzacīm, kas drīzāk ir piemērotas pusaudzei, nevis deviņgadīgai meitenei.
– Man jāsameklē kāds, kurš būs ar mieru uzņemties mūsu lietu.
Džo Tomasa sejā lēni atplaukst smaids.
– Tātad jūs tomēr domājat, ka mēs varam to darīt?
Esmu uzlikusi plaukstu uz durvju roktura. Ārā gaida apsargs, vērīgi skatīdamies pa stikla rūti durvju vidusdaļā. Viņa samiegtās acis liecina, ka viņš no visas sirds nosoda manu ieceri izdabūt no cietuma vēl vienu ieslodzīto.
– Iespējams, – es piesardzīgi atbildu, – ar nosacījumu, ka jūsu vārdi apstiprināsies. Bet turpmāk jums jāiztiek bez spēlītēm. Mums jāstrādā kopā. Vai varat man to apsolīt?
Vai apsoli, Daniels vaicāja neilgi pirms nāves.
Vai apsoli, es jautāju Karlai, kad palūdzu viņu vairs nezagt.
– Es apsolu, – Džo Tomass saka.
Mēs izejam no telpas. Apsargs ieskatās pulkstenī.
– Vai jūs varat pati parakstīties par aiziešanu? – viņš strupi noprasa. – Man jābūt kaut kur citur.
Es atjēdzos tikai tad, kad plecu pie pleca ar savu klientu jau soļoju pa gaiteni uz kabineta pusi.
Mēs paejam garām liela auguma vīram oranžā sporta tērpā.
– Vai pēcpusdienā viss vēl ir spēkā? – viņš uzrunā Džo. – Precīzi trijos, – Džo atbild. – Atpūtas telpā. Es gaidīšu. – Tad Džo pagriežas pret mani. – Galda futbols.
Kad ierados šeit pirmo reizi, apsargs minēja, ka Džo ir augstprātīgs, taču šī vārdu apmaiņa izklausījās diezgan draudzīga. Es saņemu drosmi, lai pajautātu kaut ko tādu, kas man jau ilgi nedod mieru.
– Kā jūs mūsu pirmajā tikšanās reizē zinājāt, ka nesen esmu apprecējusies?
Viņš parausta plecus.
– Es vienmēr izlasu The Times no viena gala līdz otram. Man ir fotogrāfiska atmiņa, Lilij. Makdonalds ir karavīru uzvārds. Laiku pa laikam tas kaut kur parādās.
Kaut gan, pirmo reizi satiekoties ar Džo, es biju nosaukusi sevi par Liliju Makdonaldu (saskaņā ar priekšnieka norādījumiem), mani pārņem drudžaina vēlme nospraust starp mums zināmas robežas. Pateikt viņam, lai turpmāk uzrunā mani par Makdonalda kundzi, lai neizturas pret mani tik draudzīgi. Par spīti visam, par ko šobrīd domāju.
Par laimi, atšķirībā no cukura, līmlentes, kartupeļu čipsiem un asiem priekšmetiem, savas domas es varu noslēpt.
Nekas cits man neatliek.
DESMITĀ NODAĻA
ZAGGLE
Šis vārds bija uzrakstīts nepareizi. Karla to zināja, jo ”Vārdnīcā bērniem” bija atšķīrusi burtu ”Z”. Viņa sev sacīja: ja es sākšu kliegt pietiekami skaļi, Čārlijs atkal kļūs vesels. Tāpat kā Jēzus, pat pēc tam, kad viņā jau bija sadzītas naglas. Pagājušajās Lieldienās mācītājs viņām bija par to pastāstījis. (Karla un mamma nemēdza pārāk bieži iet uz baznīcu, kaut gan mamma visu laiku skaitīja lūgšanas. Mamma teica, ka dažas lietas pat Dievs nespējot saprast.)
ZAGGLE
Ja viņa turpinās kliegt, tie briesmīgie, sarkanie burti nozudīs un nabaga Čārlija saplosītais ķermenis pēkšņi kļūs atkal vesels, gluži tāpat kā mūsu svētītajam Kungam. Pazudusī melnā acs atkal atgriezīsies savā vietā, un Čārlijs viņai pamirkšķinās. Tu tiešām domāji, ka es varētu tevi pamest, viņš vaicās.
Un tad Karla piespiedīs viņu sev klāt un, sajutusi mīksto, zaļo kažociņu, atkal sajutīsies labi.
Tomēr kliegšana nelīdzēja. Ne jau kā dzīvoklī. Kad viņa kaut ko gribēja, mamma padevās, jo sienas bija plānas vai arī kuru katru mirkli vajadzēja ierasties vīrietim ar spīdīgo automašīnu.
– Mīļo stundiņ, kas tad te notiek?
Klasē iesoļoja kalsna, tieva, gara sieviete. Karlai nepatika šī skolotāja. Viņa mēdza noņemt brilles un skatīties tā, it kā zinātu – patiešām zinātu –, par ko Karla domā.
– Vai par to tu raudi? – Skolotāja, kurai bija plāns, kaulains deguns, norādīja uz Čārlija atliekām. – Par to veco krāmu?
Karla nespēja vien beigt elsot.
– Tas nav nekāds vecs krāms. Tas ir Čārlijs. Mans kāpurs. Kāds viņu ir sadūris. Skatieties!
– Sadūris? Cik melodramatisks vārds! – Brilles tika noņemtas. Tās blenza Karlā no skolotājas rokas. Divi no zila metāla darināti stikla acu pāri. – Tūlīt izbeidz raudāt!
– Čārlij. ČĀRLIJ!
Par vēlu. Briesmīgā skolotāja jau bija izrāvusi Čārliju viņai no rokām un aizsoļojusi prom. Tad noskanēja zvans, un klasē ieplūda bērnu straume. Starp viņiem bija arī tā meitene, kura bija draudzējusies ar Kevinu, to puiku, kuram agrāk bija piederējis Čārlijs.
– To izdarīji tu, vai ne? – Karla nošņāca, pavicinādama viņai priekšā ar flomāsteru uzrakstīto zīmīti.
Meitene nevērīgi uzmeta tai skatienu.
– Zagle, – viņa skaļi paziņoja. – Tu esi zagle. Mēs zinām, ko tu izdarīji.
– Zagle, zagle, – pievienojās kāds cits.
Un tad jau sāka skandēt visi.
– Zagle, zagle, Karla Spagoleti ir zagle!
No šī trokšņa Karlai galvā kaut kas sāka kliegt.
– Kas tas par troksni? – Skolotāja ar kaulaino degunu bija atgriezusies.
– Ko jūs izdarījāt ar manu Čārliju? – Karla iešņukstējās.
– Ja tu runā par to veco, sabojāto penāli, tad tas ir izmests atkritumos. Tava māte noteikti nopirks tev citu. Un tagad uzvedies kā nākas, jaunā dāma, citādi es tevi atstāšu pēc stundām.
Čārlijs nemaz nebija miris. Viņš bija tikai iejaukts starp olu čaumalām, Briseles kāpostu mizām un tējas maisiņiem. Karlai vajadzēja ierakties dziļi atkritumu tvertnē, lai viņu sameklētu, un, kad tas beidzot izdevās, viņas formastērps bija viscaur notraipīts un nelāgi oda.
– Neuztraucies, – meitene nočukstēja. – Viss būs labi. – Un tad viņa uzmanīgi, ļoti uzmanīgi saņēma Čārliju rokās un devās gaidīt mammu uz ielas stūra. (Ja viņa būtu palikusi pie skolas vārtiem, kāds būtu gribējis zināt, ko viņa tur dara.)