MANTINIEKI
— Bub, vai tu esi dzirdējis, — Džuds teica, — vecais Kiki drīz atdošot dievam dvēseli.
— Akadēmiķis Kiki Itumoro? — Bubs bija pārsteigts.
— Tas nevar būt!
— Absolūti drošas ziņas! — Džuds pamāja. — Viņam pērn palika simt sešdesmit gadu. Runā, ka tā esot robeža. Ja viņu ķers insults, IIP vairs nebūs iespējama.
— Skaidrs kā diena, tad neviens vairs nebūs ar mieru. Var vēl uz visu mūžu kļūt par idiotu… Džud, paklau! Tad jau Itumoro… ne nu gluži pats? Vai viņam ieteikts?
— Tss! … Ieteikts! Stulbeni! Ir tāds vecs likums: uz IIP operāciju var piespiest… Bet tas tiek turēts briesmīgā slepenībā. Daudzi jau, protams, zina, piemēram, es…
— Es gan, Džud, to nezināju.
— Bez šaubām! Ko tu vispār zini!…
— Es varu arī neko nezināt. Pagaidām man ir tādas tiesības. Jo tīrāka būs mana… kā viņu sauc… Nu, ar vārdu sakot, jo mazāk piebāzta būs mana… šī te, — Bobs ar rādītāja pirkstu piesita sev pie pieres, — jo lielākas iespējas iegūt pilnīgi visu… to… kā viņu sauc … erudīciju.
— Tā var gaidīt visu mūžu, — Džuds nopurpināja.
— Dažbrīd man šķiet, ka tā visa ir blēdīga loterija.
— Vai tu tiešām gribētu pats 'mācīties? — Bubs atkal brīnījās. — Tad jau vajadzīga visa dzīve. Vai tu vari iedomāties — visu mūžu mācīties I Ārprāts 1 Nē, es labāk
gaidu un dzīvoju tā kā tagad. Lai mani uzskata par… nu … par to pašu … zīdaini… Toties pēc tam es varēšu kļūt, piemēram, par…
— Par akadēmiķi Kiki Itumoro? — Džuds zobgalīgi pateica priekšā.
— Patiesību sakot, mani pārāk nevilina karjera kosmiskajā bioloģijā, medicīnā un visādās tādās padarīšanās … — Bubs nopūtās. — Es ilgojos pēc kaut kā laicīgāka …
— Tas ir pareizi, — Džuds piekrita. — Vecā Kiki IIP nav tev domāta.
— Tomēr interesanti — kuram laimēsies?
— Drīz to dabūsim zināt. Droši vien ne jau mums abiem.
— Ek, nieki! Tātad notikumam par godu katrā ziņā tiks sarīkotas grandiozas dzīres. Lai būtu kā būdams, mēs pamatīgi palīksmosim!
* * *
— Zēni droši vien ir dārzā, — teica sirmais Rektors, vilkdams ar pirkstu pa videofona ekrānu. — Tūlīt mēs viņus sameklēsim. Ahā, tur jau viņi ir … Kā vienmēr, abi kopā. Sēž uz balustrādes un kuļā kājas.
— Tie … hm … zēni? — sarunu biedrs jautāja un mazliet nokremšļojās, it kā viņam kaut kas būtu iestrēdzis kaklā.
— Jā… Tas, kurš druknāks, ir Džuds Rikerss. Viņam, — Rektors palūkojās otrā ekrānā, uz kura ņirbēja skaitļu rindas, — viņam palika trīsdesmit gadiņi. Otrs, gaišmatainais ar papliko galvvidu, — tas ir Bubs Kollijs. Vecā Kollija pastarītis. Viņš ir vēl jaunāks. Tīrais puika.
— Jūs, Rektora kungs, bez šaubām, saprotat, ka šis ir absolūti ārkārtējs gadījums. Jābūt simtprocentīgai LG. Mēs visi būsim atbildīgi.
— Zēni ir no ļoti labām ģimenēm. Rikersa tēvs, atvaļināts ģenerālis, ir pēc IIP metodes iesaistīts trešās paaudzes pārstāvis. Kas attiecas uz veco Kolliju — viņu jūs, protams, pazīstat…
— Jaunā Kollija kandidatūra neizraisa šaubas, — Rektora sarunu biedrs domīgi sacīja. — Bet otrs … Jūs sakāt, ka viņa tēvs ir ģenerālis? IIP trešā paaudze… Manuprāt, te gan būs sarežģītāk ar LG pamatošanu.
— Ko tad vairs runāt par otro? — Rektors likās uztraucies. — Ja Kollija kandidatūra jūs apmierina, viss ir kārtībā. Ņemiet viņu. Džuds pagaidīs. Taču, Padomnieka kungs, man jāpiebilst, ka attiecībā uz LG, tas ir, lietderības garantiju, arī Džudam Rikersam tā nerada šaubas: viņa tēvs tika pielaists pie otrās pakāpes valsts noslēpumiem.
— Lieliski! Tad es ņemu abus.
— Abus? — Rektors pārsteigts atslīga atpakaļ krēslā. — Cik es saprotu, ser, pagaidām runa ir tikai par akadēmiķa Kiki Itumoro IIP? Iestāde, kuru es vadu, ser, ir privileģēta. Es gribu pavisam skaidri zināt, kas notiks ar maniem audzēkņiem. Man jāatbild ne vien viņu vecākiem, bet arī valdībai. IIP jābūt uz visaugstākā līmeņa.,.
— Rektora kungs, nomierinieties! Man tas ir labi zināms. Taču šis ir ārkārtējs gadījums, un šoreiz izlemj īpaša komisija, nevis es. Tāpēc … vajadzīgas vairākas kandidatūras.
— Ser, vai tiešām būs konkurss?
— Diemžēl, ņemot vērā … hm … kandidātu īpašības, konkurss nekādā ziņā nav iespējams. Taču visas kandidatūras tiks rūpīgi aplūkotas.
— Vai tas nozīmē, ka būs kandidāti no citām īpašajām koledžām?
— Pilnīgi iespējams.
— Taču mana koledža, Padomnieka kungs …
— Neraizējieties, Rektor, jūsu koledžas reputācija arī tiks likta svaru kausos. Mums nebūt nav noslēpums, ka dažā labā ziņā jūsu piegādātais materiāls ir visai drošs.
— O, ser, es jums pateicos!
— Ļoti patīkami, ka varu sagādāt jums prieku. Bet tagad dodiet nepieciešamos norādījumus: Kollijam un Rikersam pēc desmit minūtēm jādodas ceļā ..,
Profesors domīgi paberzēja pliko galvvidu un tad sacīja:
— Atzīstos, Padomnieka kungs, ka jūsu uzdevums mums ir diezgan negaidīts. Biju domājis, ka būs tradicionālā operācija. Taču šoreiz… Es neriskēju pats izlemt. Nepieciešams konsilijs.
— Vai jūs uzskatāt, ka uzdevums nav izpildāms? — Padomnieks sarauca uzacis.
— Ser, tas nebūs pareizi teikts, ka nav izpildāms. Protams, tas ir ārkārtīgi sarežģīts, taču… Saprotiet — mani mulsina kas cits. Vai mums ir morālas tiesības, tā teikt, diferencēt visbagātāko mantojumu, ko mums atstāj augsti godātais Kiki Itumoro?
— Mantojuma sadalei savu svētību devusi tiesību padome. Tā tas notiek uz mūsu planētas kopš neatminamiem laikiem.
— Cienījamais Padomnieka kungs, es noteikti jums piekristu, ja runa būtu par materiālām vērtībām, taču šoreiz… Vai jūs saprotat, ka spēlē iesaistās mazliet citāda … substance.
— Tā ir tikpat materiāla kā viss pārējais.
— Tomēr ir zināma atšķirība, ser, starp jebkuras vērtības kustamo un nekustamo īpašumu un to mantojumu, kuru atstāj akadēmiķis Itumoro. Turklāt man vēl līdz šim brīdim nav zināms akadēmiķa novēlējums. Ja nekļūdos, tur jābūt atbilstošam punktam, kas aprobē… diferencē mantojumu. Pretējā gadījumā …
— Par to jūs, profesor, neraizējieties. Itumoro atļāva tiesību padomei izlemt tā, kā padome uzskata par vajadzīgu.
— Saprotu … Tomēr man jābrīdina jūs, Padomnieka kungs. Kiki Itumoro līdzīgs cilvēks piedzimst reizi pa divsimt trīssimt gadiem. Viņš ir vesels laikmets. Viņa pieredze ir nenovērtējama. Tas, ko viņš atstāj, ir mūsu pasaules vislielākais dārgums. Vai mums ir tiesības sadalīt daļās tādu dārgumu? Iedomājieties, ja kādam piederētu neparasti tīrs un mirdzošs briljants. Un pēkšņi viņam ienāktu prātā sasmalcināt briljantu gabalos — iztaisīt no tā veselu kaudzi parastu juvelierizstrādājumu. Vai mums nevajadzētu tādu neprāti aizkavēt? Katram taču ir skaidrs, ka saujai parastu dārgakmeņu nebūs ne simtās daļas tās vērtības, kāda ir ūnikumam!
— Jūs gribat sacīt, ka diferencētas pārslēgšanas gadījumā daļa informācijas ies zudumā? — Padomnieks sarauca pieri. — Mēs bijām labākās domās par jūsu klīniku.
— Es gribu teikt to, ko pateicu. IIP operācijas jēga ir ne tikai kāda informācijas daudzuma nodošanā, bet arī domāšanas, jaunrades filozofijas metode^ nodošanā. Informācijas zudumu, protams, nebūs, kaut arī mēs sadalītu Itumoro intelektu simtiem mantinieku. Bet viņa radošā metode, viņa pieredze — kas būs ar to? Metode un