— To, kam jānotiek!
— Izsakieties precīzāk! Itumoro nāvi? Šis brīdis taču ar katru mirkli tuvojas? Vai tā nav?
— Jā.
— Bet varbūt viņš jau ir miris, un tādēļ mēs uz ekrāna neko neredzam?
— Viņš ir dzīvs … Vēl ir dzīvs …
— Vai jūs, profesor, par to esat pārliecināts?
— Jā.
— Jus varētu mums to pierādīt, viņu pamodinot un liekot pateikt dažus vārdus?
— Jā, bet tas var paātrināt beigas. Daļa viņa smadzeņu taču ir jau izslēgtas.
— Jūs gribat teikt — tukšā daļa?
— Es runāju par to daļu, no kuras mēs neieguvām nekādu informāciju. Šīs smadzeņu daļas šūniņas esam jau sabojājuši operācijā. .
— Bet tajās nebija informācijas. Vai tā nav? Jā vai nē?
— Neviens to prec.īzi nezina un nevar zināt, — profesors klusu sacīja. — Cilvēka smadzenes ir — bezgalība. Mēs esam iemācījušies iegūt no tām tikai to, kas, ja tā var teikt, guļ virspusē, kas saistīts tikai ar noteikta cilvēciska indivīda darbību. Katrā smadzeņu šūnā ir milzum daudz citas informācijas, kuru mēs vēl neprotam iegūt. Konkrēti es domāju to informāciju, kas saistīta ar mūsu neskaitāmo priekšteču pieredzi. Tas viss ir kaut kur dziļi saglabāts, taču mēs līdz tam vēl neesam tikuši. Kungi, es sāku domāt, ka Itumoro smadzenēm piemīt kādas īpatnības, kuru nav parastām cilvēka smadzenēm. Varbūt viņa smadzeņu šūnās nekas neatrodas virspusē un informācija, kas saistīta ar viņa personisko pieredzi, nav atdalāma no senču uzkrātās informācijas. Tā varētu izskaidrot viņa ģenialitāti, bet līdz ar to tiktu noliegta jebkāda cerība uz veiksmīgu operāciju. Varbūt Kiki Itumoro ir viens no tiem nedaudzajiem, kuru mantojums ir mums pārāk liels. Tik liels, kungi, ka mēs vēl neesam spējīgi to izmantot.
— Vai jums, profesor, tas viss nevarēja ienākt prātā . mazliet agrāk? — Galvenais Padomnieks caur zobiem nošņāca. — Kaut vai, piemēram, vakar, vismaz šorīt?
— Kas tad būtu citādi? Mēs taču to dziļi noslēpto informāciju neprotam dabūt laukā. Turklāt mani apsvērumi ir vienīgi hipotēze. Jums būtu tiesības tam nepiekrist.
— Ko lai iesāk?
— Es jau teicu — tikai jāgaida.
— Kāda viņa smadzeņu daļa jau izslēgta, tas ir, citiem vārdiem, — jau mums zaudēta?
— Apmēram viena ceturtā daļa. Ja atmiņas šūnās nav informācijas, operācijas gaita ārkārtīgi paātrinās. Ja mēs iegūtu informāciju, process būtu desmitiem reižu lēnāks.
— Pamodiniet viņu!
— Tās var būt beigas.
— Tik un tā pamodiniet! Es gribu dzirdēt viņa balsi. Gribu pārliecināties, ka viņš ir dzīvs, ka viņš nav zaudējis spējas domāt. Varbūt jums izdosies vismaz pēc tam no vioa kaut ko iegūt. Cik drausmīga bezjēdzība! Nedabūt ne mazākās kripatiņas derīgas informācijas no cilvēces dižākā prāta! Ņemiet vērā, mums visiem, kas esam te klāt, šī neveiksme draud ar pamatīgām nepatikšanām. Pavēlu nekavējoties viņu uzmodināt!
— Vai jūs uzņematies atbildību?
— Jā, jā! Modiniet! Tūlīt pat! Kad izslēgsiet viņam pusi smadzeņu, būs jau par vēlu.
— Paklausu jums, Padomnieka kungs.
— Es gribu personiski piedalīties viņa pamodināšanā.
— Nāciet man līdzi!
* * *
— Redziet nu, jūs varējāt pats pārliecināties, Padomnieka kungs. Es darīju visu, kas ir manos spēkos. Viņš elpo, un sirds pukst gandrīz normāli. Bet vai mums izdosies nodibināt ar viņu kontaktu, izdzirdēt viņa.balsi? …
— Ko jūs īsti gribētu dzirdēt no mirstošā Kiki Itumoro? — kā vēja pūsma atskanēja kluss čuksts. — Kādēļ es negribēju atdot jums savas domas?… "Es jau esmu tās atdevis saviem skolēniem. Viņi ir mani mantinieki. Vai dzirdat? Tikai viņi un neviens cits. Es zinu visu, ko jūs patlaban domājat. Lasu jūsu domas labāk nekā jūs paši. Muļķi! Iemidzinājāt mani, lai padarītu pasīvu manu saprātu, lai aplaupītu to ar alkatīgajām rokām, kā esat aplaupījuši tēvu seifus, kā aplaupījāt simtiem citu cilvēku, kas vājāki par jums. Jūs uzdrīkstējāties tuvoties vissvētākajam — cilvēka iekšējai pasaulei — un gramstāties pa to ar kāriem pirkstiem… Es atradu veidu, kā padarīt jūs nekaitīgus, šakāļi. Katra cilvēka iekšējā pasaule atkal kļūs neieņemama citadele. Tev taisnība, esku- lap! Savu pieredzi var padziļināt un pilnveidot, harmoniski to savienot ar neskaitāmu bijušo paaudžu pieredzi… Tad tā negulēs virspusē, nekļūs par parazitējošu tārpu ēsmu.. . Esmu spēris tikai vienu soli šajā ceļā, tā ka pratu izjaukt visas jūsu viltības. Iemācīju to arī saviem skolēniem. Manas smadzenes ir jums droši slēgtas. Un viņi būs vēl spēcīgāki. . . Vai to jūs gribējāt izdzirdēt? . .. Jā, tieši to … Bet tagad es jūs atstāju. Ar sava saprāta spēku es piespiedīšu sevi nomirt tieši tagad, kad esmu jums visvairāk vajadzīgs … Beigas…
— Ko jūs stāvat, profesor! — Galvenais Padomnieks iekliedzās. — Kaut kas jādara, viņš, kā rādās, patiešām mirst…
— Ser, viņš jau ir miris, — profesors teica. — Operācija beigusies. Pamodiniet mantiniekus! Itumoro nav atstājis viņiem mantojumu …