— Vai dabūji pērli? — viņš kauca Raulam ausī.
— Mapuhi ir muļķis! — Rauls kliedza par atbildi, un nakamaja brīdī viņus jau izšķīra lietus straumes.
Pec pusstundas Huru-Huru, vērodams no rifa jūrmalas krastu, redzeja, ka «Aorai» uzņem abas laivas un pagriežas pret selgu. Bet turpat netālu, it kā atnests uz vētras spār- iem, noenkurojas cits šoneris un nolaida ūdenī laivu. Viņš to pazina. Tā bija «Orohena», kas piedereja metisam To- rikj, tirgotājam, kurš pats apbraukāja salas un droši vien pašlaik stavēja laivā pie stūres. Huru-Huru noirgojās. Viņš zinaja,_ka Mapuhi ir Toriki parādā par pagājušā gada pirktajām mantām.
Vētra bija pārgājusi. Tveicēja saule, un lagūna atkal laistījas gluda kā spogulis. Bet gaiss bija lipīgs kā līme, spieda krūtis, un to bija grūti elpot.
— Vai zini jaunumu, Toriki? — Huru-Huru jautāja.
— Mapuhi atradis pērli. Tāda pērle vēl nekad nav atrasta ne Hikueru, ne visās Paumotu salās, nedz arī visā pasaulē. Mapuhi ir muļķis. Pie tam viņš ir tev parādā. Neaizmirsti, ka es tev pateicu pirmais. Vai tev ir tabaka?
Un Toriki devās uz Mapuhi salmu būdu. Viņš bija valdonīgs, bet ne visai gudrs cilvēks. Viņš mierīgi paskatījās uz brīnišķīgo pērli, paskatījās tikai mirkli un mierīgi iebāza to sev kabatā.
— Tev laimējies, — viņš sacīja. — Tā ir skaista pērle. Es tev došu preces uz kredīta.
— Es gribu māju … — Mapuhi apmulsis sastomījas.
— Tai jābūt sešas asis …
<— Ej pie velna ar savām sešām asīm, — tirgotājs viņu pārtrauca. — Tu gribi samaksāt savu parādu, vai ne? Tu man biji parādā tūkstoš divi simti Cīles dolāru. Jauki. Tagad tu man vairs nekā neesi parādā. Mēs esam norēķinājušies. Bez tam es tev vēl došu preces uz kredīta par divi simti dolāriem. Ja es Tahiti šo pērli labi pārdošu, tad atļaušu tev vēl simt dolāru kredīta, kopā tas būs trīs simti. Bet ievēro, tikai tad, ja labi pārdošu pērli. Varbūt man būs jācieš zaudējumi.
Mapuhi sarūgtināts sakrustoja rokas un apsēdās ar noliektu galvu. Viņam nolaupīja pērli. Mājas viņam nebūs, viņš būs samaksājis tikai parādu. Par pērli viņš neko nedabūs.
— Tu esi muļķis, — sacīja Tefara.
— Tu esi muļķis, — atkārtoja viņa māte Nauri. — Kāpēc tu atdevi viņam pērli?
— Ko man bija darīt? — Mapuhi iebilda. — Es viņam biju parādā. Viņš zināja, ka esmu atradis pērli. Tu pati dzirdēji, ka viņš prasīja, lai to parāda. Es viņam nekā neteicu. Viņš pats zināja. Kāds cits viņam bija pastāstījis. Un es biju viņam parādā.
— Mapuhi ir muļķis, — iesaucās arī Ngakura. Viņai bija divpadsmit gadu, un viņa vēl nebija pieņēmusies prātā. Lai atvieglotu sirdi, Mapuhi viņai tā iebelza, ka meitene apvēlās, bet Tefara un Nauri sāka raudāt un apbēra Mapuhi pārmetumiem, kā jau sievietes to mēdz darīt.
Krastā stāvēdams, Huru-Huru ieraudzīja, ka trešais viņam pazīstamais šoneris noenkurojas pie ieejas lagūnā un nolaiž laivu. Tā bija «Hira» un ne velti tā saucās, jo piederēja Vācijas ebrejam Levi, visievērojamākajam pērļu uzpircējam, bet Hira, kā zināms, ir tahitiešu dievs, zvejnieku un zagļu aizstāvis.
— Vai zini visjaunāko? — Huru-Huru vaicāja, kad tuklais un smagnējais Levi bija izkāpis krastā. — Mapuhi atradis pērli. Tāda vēl nav redzēta ne Hikueru, ne visās Paumotu salās, nedz visā pasaulē. Mapuhi ir muļķis. Viņš to pārdeva Toriki par tūkstoš četri simti Cīles dolāriem — es laukā noklausījos viņu sarunu. Un Toriki arī ir muļķis. Tu vari lēti nopirkt no viņa pērli. Neaizmirsti, ka es tev to pateicu pirmais. Vai tev nav tabaka?
— Kur ir Toriki?
— Kapteiņa Linča mājā dzer absintu. Viņš tur ir jau veselu stundu.
Un, kamēr Levi un Toriki dzēra absintu un kaulējās par pērli, Huru-Huru klausījās un dzirdēja, ka viņi vienojas par neticami lielu summu — divdesmit pieciem tūkstošiem franku.
Sai bridi kā «Orohena», tā «Hira», piebraukušas pavisam tuvu krastam, sāka šaut un strauji signalizēt. Kad kapteinis Linčs ar abiem viesiem izgāja laukā, viņi paguva vēl ieraudzīt, ka abi šoneri steigšus apgriežas un dodas projām, nolaizdamr grotes un klīveri un vētras brāzmā zemu nošķiebdamies pār putās balto ūdeni. Tad tie pazuda lietus gāzē.
— Gan jau atgriezīsies, kad vētra būs pāri, — Toriki sacīja. — Mums vajadzētu tikt projām no šejienes.
— Barometrs būs nokrities vēl zemāk, — kapteinis Linčs piebilda.
Viņš bija sirms un bārdains, jau par vecu, lai brauktu jura, turklāt slimoja ar astmu, tāpēc bija nospriedis, ka viņš var dzīvot tikai Hikuerā. Nu viņš iegāja mājā paskatīties uz barometru.
— Ak dievs! — _ pārējie dzirdēja viņu iesaucamies un, iekšā ieskrējuši, pārsteigti redzēja, ka skala rāda jau divdesmit deviņi divdesmit.
Viņi atkal iznāca laukā, lai satraukti vērotu jūru un debesis. Vētras brāzma bija pārskrējusi, bet debesis joprojām nomākušās. Abi šoneri un vēl kāds trešais pilnās burās traucās atpakaļ uz rifu. Kad vējš pieklusa, tiem mazliet nolaida buras, bet pēc minūtēm piecām šoneriem uzpūta pēkšņa brāzma no pretējās puses. Krastā stāvētāji redzēja, ka priekšējās fokburas steigšus lika palaistas va|īgāk un tad nolaistas pavisam. Vētras balss bija skaļa, dobja un draudoša, un ūdens strauji cēlās. Spožs zibens apžilbināja acis un pāršķēla tumšās debesis, un tam sekoja bargi pērkona dārdi.
Toriki un Levi metās skriet uz laivām, pie kam Levi tuntuļoja kā pārbiedēts behemots. Kad abas viņu laivas atstāja lagūnu, pretim traucās laiva no «Aorai». Pie stūres, uzmudinādams airētājus, stāvēja Rauls. Nevarēdams aizmirst pērli, viņš atgriezās, lai pieņemtu Mapuhi noteikumus par māju.
Viņš izlēca krastā tādā negaisa uzbrāzmojumā, ka saskrējās ar Huru-Huru, iekams bija viņu ieraudzījis.
— Par vēlu, — Huru-Huru gaudoja. — Mapuhi to pārdeva Toriki par tūkstoš četri simti Cīles dolāriem, un Toriki pārdeva to Levi par divdesmit pieciem tūkstošiem franku. Bet Levi to pārdos Francijā par simttūkstoš frankiem. Vai tev ir tabaka?
Rauls atviegloti nopūtās. Viss viņa satraukums pārgāja. Par pērli vairs nevajadzēja raizēties, kaut arī viņam nebija izdevies to iegūt. Taču viņš neticēja Huru- Huru. Iespējams, ka Mapuhi bija to pārdevis par tūkstoš četri simti Cīles dolāriem, bet neticami, ka Levi, pazīdams pērles, būtu samaksājis par to divdesmit pieci tūkstoši franku. Rauls nolēma iztaujāt kapteini Linču, bet, sasniedzis vecā jūrnieka māju, atrada viņu, stāvot pilnīgā neziņā pie barometra.
— Cik, pēc tavām dpmām, rāda? — kapteinis Linčs uztraukts prasīja, noslaucīdams brilles un atkal palūkodamies barometrā.
— Divdesmit deviņi un desmit, — Rauls atbildēja. — Es vēl nekad neesmu redzējis, ka tas būtu nokrities tik zemu.
— Domāju gan, ka ne! — kaptenis iespurdzās. — Es jau piecdesmit gadu, kopš zēna dienām, esmu braukājis pa jūrām un nekad to neesmu redzējis tā nokrītamies. Vai dzirdi?
Kādu brīdi viņi ieklausījās, kā viļņi krāc un tricina māju, tad izgāja laukā. Vētra bija aprimusi. Viņi redzēja «Aorai» apmēram jūdzi no krasta. To mētāja un svaidīja milzīgi viļņi, kas cits pēc cita brāzās no ziemeļaustrumiem un nikni atsitās pret koraļļu rifu. Kāds no Raula airētājiem rādīja uz ieeju līcī un kratīja galvu. Palūkojies uz to pusi, Rauls ieraudzīja baltu putu un viļņu jūkli.